27.


Mana istaba Vindmērā ir izklāta ar krēmkrāsas koka paneļiem. Uz gultas pārklāts zaļš lupatdeķis. Paklājs ir viens no tiem pašu austajiem, ko parasti var redzēt lauku viesnīciņās.

Tu šeit biji pirms divām vasarām, es sev saku. Sājā istabā - katru nakti. Šajā istabā - katru rītu.

Pieņemsim, ka lasīju, spēlēju spēles planšetē, izvēlējos drēbes. Ko tu atceries?

Neko.

Gaumīgi augu raksti vijas pa manas istabas sienām un uz tām izlikti daži manis zīmētie darbi - ar ūdenskrāsām zīmēta kļava, kas mēdza plesties pāri Klērmontas zālājam, un divi krītiņu zīmējumi - viens ar vecmāmiņu Tiperu un viņas suņiem Princi Filipu un Fatimu un otrs ar manu tēvu. Es izvelku no skapja klūgu veļas grozu, noņemu no sienas visus zīmējumus un ielieku tos grozā.

Plauktā rindojas sējumi mīkstajos vākos - tīņu un fantāziju grāmatas, ko lasīju pirms pāris gadiem. Bērnu stāsti, ko pārlasīju simtiem reižu. Tās visas es izņemu no plaukta un nolieku gaiteni.

“Tu atdod grāmatas? Bet tu mīli grāmatas,” mamma saka, iznākdama no savas istabas, pārģērbusies tīrās drēbēs vakariņām. Lūpukrāsa.

“Mēs varam tās atdot kādai no Vainjārdas bibliotēkām,” es saku. “Vai arī ziedot labdarības organizācijai.”

Mamma pieliecas un caurskata sējumus. “Burvīgo dzivi mēs lasījām kopā, vai atceries?”

Es pamāju.

“Un ari šo. Kristofera Čanta dzīves. Togad tev bija astoņi gadi. Tu gribēji lasīt visas grāmatas, bet vēl nebiji tik laba lasītāja, tāpēc stundām ilgi es tev un Getam lasīju priekšā.”

“Un Džonijam un Mirrenai?”

“Viņi nespēja nosēdēt mierīgi,” saka mamma. “Vai nevēlies tās paturēt?”

Viņa pasniedzas un pieskaras manam vaigam. Es atraujos. “Gribu, lai lietas atrod sev labākas mājas,” es viņai saku.

“Es tikai domāju, ka, atbraukusi uz salu, tu jutīsies citādāk, tas arī viss.”

“Tu atbrīvojies no visām tēta lietām. Tu nopirki jaunu dīvānu, jaunus traukus, jaunas rotaslietas.”

“Keidij.”

“Mūsu mājā vairs nav pilnīgi nekā, kas liecinātu, ka viņš te kādreiz ir dzīvojis, izņemot mani. Kāpēc tu drīksti izdzēst manu tēvu, bet es nedrīkstu?”

“Izdzēst sevi?” mamma saka.

“Citiem cilvēkiem tās varētu noderēt,” es atcērtu, norādot uz grāmatu kaudzi. “Cilvēkiem, kuriem ir īstas vajadzības. Vai tu nedomā izdarīt kaut ko labu pasaulei?”

Tajā mirkli Popija, Boss un Grendels uzbrāžas pa kāpnēm un aizšķērso gaiteni, kur mēs stāvam, ošņājot mūsu rokas un vicinot astes pret mūsu ceļiem.

Mēs ar mammu stāvam klusēdamas.

Visbeidzot viņa saka: “Tas nekas, ja tu klīsti pa mazo pludmali, vai ari vienalga, ko tu sadarīji visu pēcpusdienu. Nekas, ka atdod grāmatas, ja vien tā tu vēlies. Bet pēc stundas tev smaidošai jābūt Klērmontā uz vakariņām pie vectēva. Bez iebildumiem. Bez attaisnojumiem. Vai saprati mani?”

Es pamāju.

Загрузка...