Mēs bijām meļi

55.

Tonakt es pamostos no aukstuma. Miegā esmu nospērusi nost segas, un arī logs ir atvērts. Es pārāk strauji pieceļos sēdus, un man sareibst galva.

Atmiņa.

Tante Kerija raud. Saliekusies, puņķi un asaras tek pār seju, un viņa pat necenšas noslaucīties. Viņa ir pārliekusies uz pusēm, viņa trīc - šķiet, viņa tūlīt izvemsies. Ārā ir tumšs, un viņai mugurā ir balta kokvilnas blūze un vējjaka - Džonija zili rūtainā vējjaka.

Kāpēc viņai mugurā ir Džonija vējjaka?

Kāpēc viņa ir tik noskumusi?

Es pieceļos un atrodu sporta kreklu un kurpes. Es paķeru gaismas lukturīti un dodos uz Kadldaunu. Dzīvojamā istaba ir tukša, tajā iespīd tikai mēnesgaisma. Uz virtuves letes krājas tukšas pudeles. Kāds ir atstājis ārā pārgriezta ābola pusi, un tā ir sākusi sabrūnēt. Es varu to saost.

Mirrena ir šeit. Iepriekš es viņu nepamanīju. Viņa ir ietinusies svītrotā pledā un sēž, atspiedusies pret dīvānu.

“Tu esi nomodā,” viņa čukst.

“Es nācu tevi uzmeklēt.”

“Kā tā?”

“Es kaut ko atcerējos. Kā tante Kerija raudāja. Viņai mugurā bija Džonija vējjaka. Tu atceries Keriju raudam?”

“Dažreiz.”

“Bet tieši piecpadsmitajā vasarā, kad viņai bija tas isais matu griezums?”

“Nē,” saka Mirrena.

“Kāpēc tu neguli?” es jautāju.

Mirrena papurina galvu. “Es nezinu.”

Es apsēžos. “Vai varu tev uzdot jautājumu?”

“Protams.”

“Man vajag, lai tu pastāsti, kas notika pirms mana nelaimes gadījuma. Un pēc tam. Tu nekad nesaki neko nozīmīgu, bet ar mani vajadzēja notikt vēl kaut kam, ne tikai galvas atsišanai nakts peldē.”

«T- »

Ja.

“Vai tu zini, kas notika?”

“Penija teica, ka ārsti vēlas, lai šo tematu necilājam. Tu pati atcerēsies, kad pienāks laiks, un nevienam nevajadzētu tev šis atmiņas uzspiest.”

“Bet es tev jautāju, Mirrena. Man jāzina.”

Viņa noliek galvu uz ceļiem. Domā. “Kāds ir tavs minējums?” viņa beidzot saka.

“Es - man šķiet, ka kļuvu par upuri kādam notikumam.” Ir grūti pateikt šos vārdus. “Pieņemu, ka tiku izvarota vai man uzbruka, vai notika sazin vēl kas tamlīdzīgs. Parasti tieši tādu notikumu dēļ taču cilvēkiem iestājas amnēzija, vai ne?”

Mirrena paberzē savas lūpas. “Nezinu, ko tev teikt,” viņa nosaka.

“Pastāsti, kas notika,” es saku.

“Tā bija viena sabojāta vasara.”

“Kāpēc?”

“Tas ir viss, ko varu tev pateikt, mana mīļā Keidij.”

“Kāpēc tu nekad nepamet Kadldaunu?” es pēkšņi jautāju. “Tu tikpat kā no šejienes neizej - tikai uz mazo pludmali.”

“Es šodien devos izbraukumā ar kajakiem,” viņa saka.

“Bet tev palika slikti. Vai tev ir tās bailes?” es jautāju. “Bailes iet ārā? Agorafobija?”

“Es slikti jūtos, Keidij,” Mirrena saka aizstāvoties. “Man visu laiku ir auksti, visu laiku drebu. Man sāp kakls. Ja tu tā justos, arī tu negribētu iet ārā.”

Es visu laiku tā jūtos un pat vēl sliktāk, bet šoreiz es nepieminu savas galvassāpes. “Tad mums vajadzētu to pateikt Besai. Aizvest tevi pie ārsta.”

Mirrena papurina galvu. “Tā vienkārši ir stulba saaukstēšanās, no kuras netieku vaļā. Es tikai pārāk daudz par to čikstu. Atnesīsi man limonādi?"

Es vairs nespēju strīdēties. Es atnesu viņai limonādi, un mēs ieslēdzam televizoru.