Mēs bijām meļi

41.

Milzis savās milzu rokās tur sarūsējušu zāģi. Strādādams viņš ļauni tīksminās un dungo, kamēr šķeļas cauri manai pierei un iespiežas prātā, kas slēpjas dziļāk.

Man atlikušas mazāk nekā četras nedēļas, lai noskaidrotu patiesību.

Vectēvs sauc mani par Mirrenu.

Dvīnes zog miega tabletes un briljanta auskarus.

Mamma strīdas ar tantēm par Bostonas māju.

Besa ienīst Kadldaunu.

Kerija naktī klejo pa salu.

Viļam rādās slikti sapņi.

Gets ir Hītklifs.

Gets uzskata, ka es viņu nepazīstu.

Un varbūt viņam ir taisnība.

Es iedzeru tabletes. Uzdzeru ūdeni. Istaba ir tumša.

Mamma stāv durvju ailē un vēro mani. Ik pa laikam cauri izšaujas aklas sāpes. Tad, ja esmu viena, es pieceļos sēdus un pierakstu jaunas piezīmes virs galvas izliktajā piezīmju kopumā. Jautājumu vairāk nekā atbilžu.

No rīta es jūtos labāk. Vectēvs agri atnāk ciemos uz Vindmē-ru. Viņš ir uzvilcis baltas lina bikses un zilu sporta jaku. Es stāvu pagalmā šortos un sporta kreklā, sviezdama suņiem bumbas. Mamma jau ir aizgājusi uz Jauno Klērmontu.

“Es došos uz Edgartaunu,” vectēvs saka, kasīdams Bošu aiz ausīm. “Nevēlies pievienoties? Ja vien tev būs pa prātam veca vira sabiedrība.”

“Nezinu gan,” es jokoju. “Esmu tik aizņemta ar šim siekalai-najām bumbām. Paies visa diena.”

“Es aizvedīšu tevi, Keidij, uz grāmatu veikalu. Nopirkšu kādu dāvanu kā senāk.”

“Un kā ar irisa konfektēm?”

Vectēvs iesmejas. “Lai iet ari īrisa konfektes.”

“Mamma tevi uz šo samusinājusi?”

“Nē.” Viņš pakasa savus pūkainos baltos matus. “Bet Besa negrib, ka es viens vadu motorlaivu. Viņa saka, ka man varot zust orientēšanās spējas.”

“Man arī nav ļauts vadit motorlaivu.”

“Es zinu,” viņš saka, paceldams rokā sažmiegtas laivas dzinēja atslēgas. “Bet Besa un Bonija šeit nav noteicējas. Es esmu.”

Mēs nolemjam paēst brokastis pilsētā. Mēs gribam ar laivu tikt no Bīčvudas piestātnes tik tālu, cik vien iespējams, iekams tantes ir mūs pieķērušas.

Edgartauna ir jauks piejūras ciemats Vainjārdā. Vajadzīgas divdesmit minūtes, lai tur nokļūtu. Tajā ir tipiskas baltu koka žodziņu ieskautas baltas koka mājas ar puķu dobēm. Veikaliņos pārdod krāmus tūristiem, saldējumu, uzcenotas drēbes un antīkas rotaslietas. Laivas pamet ostu, dodoties makšķerēšanas un ainavu apskatīšanas izbraucienos.

Vectēvs šķiet tāds pats kā kādreiz. Viņš šķiežas ar naudu. Viņš uzcienā mani ar espresso un svaigiem kruasāniem kādā mazā maiznīciņā, mēs sēžam pie paša loga, bet tad mēģina man nopirkt grāmatas Edgartaunas grāmatu veikalā. Kad atsakos no dāvanas, viņš tikai nošūpo galvu, bet nelasa morāli par manu atdošanas projektu. Tā vietā viņš lūdz manu padomu, izvēloties dāvanas mazajiem un ziedu dizaina grāmatu mājkalpotājai Džinnijai. Mērdika īrisa konfekšu veikalā mēs pasūtām dažnedažādus saldumu veidus - šokolādes, šokolādes un valriekstu, zemesriekstu sviesta un brūnā cukura īrisa konfektes.

Staigādami pa kādu mākslas galeriju, mēs satiekam vectēva advokātu, tievu, sirmot sākušu vīru vārdā Ričards Tačers. “Tad šī ir Keidensa pirmā,” saka Tečers, spiezdams manu roku. “Esmu par tevi daudz dzirdējis.”

“Viņš pārzina īpašumus,” saka vectēvs, kā paskaidrojot.

“Pirmais mazbērns,” saka Tačers. “Šai sajūtai nav nekā cita pielīdzināma.”

“Viņai ir arī laba galva uz pleciem,” vectēvs saka. “Sinklēru asinis caur un cauri.”

Šī runāšana aprautās frāzēs - viņš vienmēr tā ir darījis. “Nekad nesūdzies, nekad netaisnojies.” “Nekad nesamierinies ar atbildi nē.” Bet tās kaitina, kad tiek izmantotas pret mani. Man uz pleciem esot laba galva? Mana sasodītā galva ir saplīsusi neskaitāmās medicīniskās diagnozēs - turklāt puse no manis nāk no neuzticīgās 1st manu ģimenes. Nākamgad es neuzsākšu mācības koledžā; esmu pametusi visas sporta nodarbības un klubiņus, kuros biju iesaistījusies; pusi no laika esmu salietojusies Percocet un pat neesmu laipna pret saviem brālēniem un māsīcām.

Tomēr vectēva seja burtiski staro, kad viņš runā par mani, un vismaz šodien viņš zina, ka neesmu Mirrena.

“Viņa ir tev līdzīga,” saka Tačers.

“Vai ne? Tikai viņa ir daudz gūtāka.”

“Paldies,” es saku. “Bet, ja vēlaties redzēt pilnīgu līdzību, man jāsabužina mati.”

Tas liek vectēvam pasmaidīt. “Tas laivas dēļ,” viņš saka Tače-ram. “Nepaņēmu cepuri.”

“Viņa mati vienmēr ir pūkaini,” es saku Tačeram.

“Es zinu,” viņš atbild.

Vīri paspiež rokas, un vectēvs apliek savu roku ap manu elkoni, mums ejot ārā no mākslas galerijas. “Viņš par tevi ir labi parūpējies,” viņš man saka.

“Tačera kungs?”

Viņš pamāj. “Tikai nesaki savai mātei. Viņa atkal sacels vētru ūdens glāzē.”