Mēs bijām meļi

28

Bloknots palicis kopš laika, kad pirms vairākām vasarām mēs ar Getu bijām aizrāvušies ar akvareļu papīru. Mēs zīmējām uz tā zīmējumu pēc zīmējuma, ar krāsainajiem zīmuļiem aizpildot visu papīra lapu ar maziem kvadrātiņiem un veidojot pikseļotus portretus.

Es atrodu pildspalvu un pierakstu visas atmiņas no piecpadsmitās vasaras.

Zefīri, pelde. Bēniņi, traucējums.

Mirrenas rokas, viņas pirksti ar aplupušo zelta nagu laku, turot kanniņu ar motorlaivu degvielu.

Mammas stingrā seja, jautājot: “Melnās pērles?”

Džonija kājas, viņam skrienot lejup pa Klērmontas kāpnēm uz laivu māju.

Vectēvs, turoties pie koka, viņa seju izgaismo ugunskura blāzma.

Un mūs visus četrus Meļus, smejoties tik ļoti, ka jūtamies apskurbuši un apreibuši.

Nelaimes gadījumam es atvēlu atsevišķu lapu. Viss, ko mamma par to ir stāstījusi un ko esmu minējusi. Šķiet, es viena esmu aizgājusi peldēties uz mazo pludmali. Sasitu galvu pret klinti. Ar pūlēm aizpeldēju līdz krastam. Tante Besa un mamma man deva tēju. Man diagnosticēja hipotermiju, elpošanas problēmas un smadzeņu traumu, kas tā ari neparādījās rentgena attēlos.

Lapas es piespraužu virs savas gultas galvgaļa. Klāt es pielipinu līmlapiņas ar jautājumiem.

Kāpēc es viena naktī gāju ūdenī?

Kur bija manas drēbes?

Vai tiešām savu galvas traumu es ieguvu peldoties vai ari notika kaut kas cits? Vai kāds būtu varējis man iepriekš iesist? Vai es biju kāda nozieguma upuris?

Un kas notika starp mani un Getu? Vai mēs strīdējāmies? Vai es viņam nodarīju pāri?

Vai viņš pārstāja mani mīlēt un atgriezās pie Rakeles?

Es nolemju, ka nākamajās četrās nedēļās viss uzzinātais šādi tiks piesprausts virs manas Vindmēras gultas. Es gulēšu zem šīm piezīmēm un katru rītu tās atkal pētīšu.

Varbūt no šiem pikseļiem radīsies bilde.

Aiz manis jau kādu laiku ir stāvējusi ragana, gaidīdama vājuma brīdi. Rokās viņa tur ziloņkaula zoss statuju. Tā ir smalki izgrebta. Es pagriežos un apbrīnā to paspēju vērot tikai īsu mirkli, pirms viņa to atvēzē ar milzu spēku. Tā triecas pret mani, izsitot pierē caurumu. Es jūtu, kā mani kauli kļūst ļengani. Ragana vēlreiz atvēzē zoss statuju un triec to virs manas labās auss, iedragājot galvaskausu. Vēlreiz un vēlreiz tā triecas, līdz kamēr kaulu pārslas pārklāj gultu un sajaucas ar ziloņkaula gabaliņiem, kas reiz bija zoss.

Es sameklēju savas zāles un izslēdzu gaismu.

“Keidensa?” mamma sauc no priekšnama. “Jaunajā Klērmon-tā ir gatavas vakariņas.”

Es nevaru iet.

Es nevaru. Es neiešu.

Mamma man apsola kafiju, lai es varu palikt nomodā, kamēr zāles iedarbosies. Viņa stāsta, cik ilgs laiks pagājis, kopš tantes ir mani redzējušas, ka mazie galu galā ir mani brālēni un māsīcas. Man ir pienākumi pret ģimeni.

Es jūtu tikai lūzumu savā galvaskausā un sāpes, kas strāvo manās smadzenēs. Viss cits ir tikai bāls fona attēls.

Beidzot viņa aiziet bez manis.