Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Devītā nodaļa BAŅĶIERA VESTINHAUZA DĪVAINĪBAS

Ja Teofanam Ivanovičam būtu ļauts izteikties par baņķieri Vestinhauzu, viņš būtu pastāstījis:

«Vestinhauzs, hi-hi-hi, iegādājies sev mīļāko… Pie tam ne jau kādu vienkāršu, bet, varat iedomāties, — maskā! Jā, tieši maskā. Efemera sieviete, eleganta, ar fejas gaitu, bet neparādās citādi kā maskā. Esmu pārliecināts, ka viņa spekulē uz ziņkārību. Būtu es gadus plecus sešus jaunāks …»

Kņazs Teofans nemeloja. Notikumi, kas izpelnījās Ņujorkas preses ievērību, bija šādi.

Pirms nedēļas teātrī «Konkordija», kad izrādīja operu «Suleimans», publika pēkšņi kādā no dārgajām ložām redz skaistu sievieti maskā. It kā tas nebūtu nekas sevišķs, šī sieviete raugās uz skatuvi ar acu pāri, kas mirdz zīda maskas mandeļveidīgajos izgriezumos, neapmulst, kad no visām pusēm uz viņu pavērsti binokļi un lornetes, tin atsegtos kailos plecus greznā zvērādas apmetnī, lasa programu, vārdu sakot, izturas brīvi. Ņujorkieši ir pārsteigti. Nepazīstamo neviens nevar pazīt. Klīst baumas, ka tā esot dižciltīga ārzemniece, kuras seju izkropļojušas bakas. Tad ziņkārību nomaina līdzcietība, un uz kādu laiku incidents ir aizmirsts.

Pēc divām dienām sieviete maskā parādās atkal — viņa vizinās pa Vašingtona avēniju, bet šoreiz vairs nav viena. Viņai blakus karietē sēž baņķieris Vestinhauzs, vecais uzdzīvotājs, pazīstams visā Amerikā ar saviem izbraucieniem un dēkām. Vestinhauzs ir vecpuisis. Viņam nav radinieču. Neviena godīga sieviete nebūs ar mieru braukt viņa karietē. Secinājums skaidrs: noslēpumainā maska ir tās pasaules bērns, no kurienes nākušas Violeta un Manona Lesko.

Ņujorkā nebija tāds skaistuma kults, kāds bija raksturīgs Parizei Balzaka laikos. Taču sievietes, kas prata pievērst sev uzmanību ar savu dīvainību, izpelnījās zināmu cieņu. Noslēpumaino masku centās fotografēt, negaidīti notvert; iemīlējušies jaunekļi rakstīja viņai vēstules, sūtīja puķes un dāvanas — viss velti. Viņa izrādījās nevienam nepieejama. Baņķieris Vestinhauzs, smaidot uzklausīdams draugu apsveikumus, uz visiem jautājumiem paraustīja tikai plecus:

— Mani bērni, tā ir radības pērle. Galvoju jums, ka es viņu precētu, ja tikai viņa būtu ar mieru. Bet parādīt viņu jums — nē, nevienam, nekad līdz pat nāvei!

Varat iedomāties, cik liela bija Ņujorkas jaunatnes ziņkārība! Tirgotāju dinastiju pārstāvji aiz skaudības taisīja skābas sejas. Kāds no viņiem, nobarojies slaists Pomberboks, kas nule kā bija beidzis Horvardas koledžu, sadomāja Vestinhauzu pat pārtrumpot: viņš izņēma no kordebaleta mazo Floru, ietērpa viņu maskā un devās ar viņu pastaigāties pa 5. avēniju, taču maskas pielūdzēji viņu ar negodu izsvilpa, un Flora vairs nedrīkstēja rādīties uz ielas. Galu galā no Maskas iztaisīja kaut ko līdzīgu totalizatoram: uz viņu derēja, pie viņas zvērēja, pēc viņas tērpiem pareģoja laiku, panākumus, laimestus utt., utt.

Ne mazāk ieinteresētas bija arī meitenes. Ikviena no viņām sirds dziļumos gribēja būt līdzīga Maskai. Šuvējas saņēma pasūtījumus: uzšujiet pēc Maskas fasona.

Bet neviena neizjūta tādu mīlas pilnu sajūsmu, neviena tā nedievināja Masku kā senatora Notebita meita, draiskulīgā Gresa.

Gresa šai brīdī sēž savā mūzikas istabā ar skolotāju miss Ortoni un veltīgi pūlas nobungot Bethovena četrpadsmito sonatu. Viņai ir divdesmit gadu, īsi, sprogaini mati kā zēnam, vasaras raibumiņiem klāta seja ar palielu, bet mīļu mutīti, un pati viņa ir šaudīga kā ķirzaka. Nevar teikt, ka viņa būtu skaista, bet kopā ar viņu jūs tūdaļ jūtaties kā cilvēks, kas ne no šā, ne no tā uzaicināts uz ķīniešu boksu. Gresa piesit nepareizu akordu, miss Ortone nervozi iekliedzas. Gresa pagriežas pret viņu, metas ap kaklu un iesaucas:

— Miss Ortone, dārgā, tas ir pāri maniem spēkiem! Šodien es redzēju pie puķu veikala Masku. Ja jūs tikai zinātu, cik viņai burvīga kājiņa! Es izdarīju muļķību: saķēru viņu aiz kleitas stūra un pateicu, ka mīlu.

— Un kas tad notika? — smaidīdama jautāja skolotāja, pakumpa jauna dāma gludi 'sasukātiem, var t^kt, it kā nolaizītiem matiem, tērpusies vienkāršā un ārkārtīgi slikti pašūtā kleitā.

Bet viņas balss bija ļoti melodiska un atgādināja fleitas guldzēšanu.

— Ak miss Ortone! Tur jau ir tā lieta, ka šis riebīgais večuks, baņķieris Vestinhauzs, nokrita tikpat kā sniegs no skaidrām debesīm un dzēlīgā balsī man pateica: «Miss Notebite, man ir tas gods pavadīt jūs uz veikalu.» Un, pirms es attapos, viņš bija iebīdījis mani veikalā, bet Maska ielēkusi karietē un pazudusi.

— Jā, Gresa, tas bija no jūsu puses ļoti nepiesardzīgi. Neaizmirstiet, ka jūs esat senatora meita.

— Ļoti gan man vajag to atcerēties, miss Ortone!. Es kategoriski paziņoju: esmu iemīlējusies Maskā. Es jūtu, ka šis nolādētais Vestinhauzs viņu moka. Man viņa jāglābj …

Viens divi, viens divi… Četrpadsmitās sonatas nemirstīgais trio zem viņas enerģiskajiem pirkstiem izšķīda gabalos.

— Ak mans dievs, — miss Ortone nopūtās, — jūs nesaprotat Bethovenu.

Nav zināms, ko viņai būtu atbildējusi Gresa, ja šai brīdī durvis neatsprāgtu vaļā un kāda jocīgi, vīrišķīgi rupja balss neiejauktos:

— Mīļā Gresa, beidzot!

Miss Ortone stipri satrūkās — laikam no pārsteiguma.

Mūzikas istabā ienāca ļoti melnīgsnēja, grezni ģērbusies meitene ar lielām, spilgti sārtām lūpām, sarkaniem matiem, kažokādās, lai gan bija maija diena. Tā bija miss Klēra Vesone, Morlendera otrās sievas brāļa meita un Gresas sirdsdraudzene no skolas laikiem.

— Klēra! Beidzot tu esi klāt! — Gresa aizsvieda notis, pietrūkās kājās un apķērās viņai ap kaklu. — Vienu mirklīti, miss Ortone, piedodiet, lūdzu… Es pabeigšu slundu, tikai ļaujiet mums sasveicināties.

Miss Ortone ir nedomāja protestēt. Ar nelaimes piemeklēta cilvēka pacietību viņa salika rokas klēpī, apsēdās tumšā kaktiņā un klusēdama sēdēja kādu pusstundu, kamēr meitenes pļāpāja, aizmirsušas viņas klātieni. Viņas pļāpāja, kā jau tas divām privileģētās šķiras dīkdienēm pienākas, gan par šo, gan par to — par Varšavas operu, par Rachmaņinova koncertiem, par jauno Arturu Morlenderu, par Masku, vēlreiz par jauno Morlenderu, vēlreiz par Masku. Noskaidrojās: Klēra dievināja Arturu, Gresa dievināja Masku.

— Šis tavs Arturs — ir īsts tūļa, — paspruka senatora meitai sarunas beigās. — Vismaz pasaki, vai viņš ir kaut reizīti redzējis manu Masku?

— Misters Morlenders neinteresējas par sievietēm, — sausi atbildēja Klēra, — visus viņa prātus pārņēmušas atriebības domas. Tu taču zini, ka viņa tēvu nogalinājuši boļševiki, tas tagad pierādīts galīgi. Viņš taisās sacelt pret tiem visu Eiropu.

— Fī, cik muļķīgi!… Klēra, zini ko: man ļoti gribētos, lai tu paskatītos uz Masku, man interesē zināt lavas domas. Viņa ir šiks, daiļums, burvība, nu, es tev nevaru pateikt, kas viņa ir. Bet, galvenais, viņa man liekas šausmīgi nelaimīga.

— Gresa, atkārtoju tev, ka ne es, ne Arturs — mēs neinteresējamies par tamlīdzīgām sievietēm.

— Tu runā tādā tonī, it kā jūs būtu saderinājušies!

Klēra iekaisa dusmās. Gresa sabozās. Saruna izjuka. Miss Ortone paskatījās pulkstenī, klusītēm piecēlās no savas vietas, nemanot uzlika cepuri, nolaida pāri sejai plīvuru, atsveicinājās no abām meitenēm un klibodama atstāja mūzikas istabu.

Klēra pavadīja viņu ar izbrīna pilnu skatienu.

— Gresa, es nevaru saprast, kāpēc tu mācies pie šās neglītās, klibās, neveiklās vecmeitas, kas drīzāk atgādina veļas mazgātāju nekā muziķi. Tu taču varētu atrast sev lielisku skolotāju.

Gresa no dusmām piesarka, pietrūkās kājās un aiztaisīja cieši durvis.

— Kaunies! — viņa čukstēja draudzenei. — Miss Ortone vēl nav nokāpusi lejā pa trepēm — viņa droši vien visu dzirdēja. Un viņa nemaz nav krople, bet…

Šai mirklī Gresa apstājās, un viņai ienāca prātā, ka ne reizi nebija padomājusi par miss Ortones ārieni. Papurinājusi sprogainos matus, meitene mēģināja atcerēties savu skolotāju: viņas seju, smaidu, rokas; tiesa, acis viņa nepacēla un padarīja tās bezveidīgas ar brillēm, rokās reimatisma dēļ nēsāja cimdus, matus sukāja gludi un paslēpa tīkliņā, smaidīja reizi mēnesī, bet tomēr, tomēr, ja atceras … Gresas sejā staroja pilnīgs triumfs. Viņa paskatījās uz draudzeni uzvaras priekā un, pašai negaidot, nobeidza:

— Un tomēr es tev teikšu, — miss Ortone ir skaista!