Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

PROLOGS

— Zēni, Eptons Sinklers ir lielisks rakstnieks, bet ne mums! Lai viņš bendē aknas fabrikantam un noder par rokasgrāmatu aģitatoriem, — dodiet, mums tādu literaturu, lai mēs justos kā dzīves saimnieki! Padomājiet tikai, nevienam vēl nav ienācis prātā, ka. mēs esam stiprāki par visiem, bagātāki par visiem, jautrāki par visiem: pilsētu namus, dzīvokļu mēbeles, cilvēku apģērbu, maizi, iespiestu grāmatu, mašīnas, instrumentus, traukus, ieročus, kuģus, lielgabalus, cīsiņus, alu, važas, tvaikoņus, vagonus, dzelzceļa sliedes — visu gatavojam mēs un neviens cits. Mums vajag tikai nolaist rokas — un visas šīs lietas izzudīs, kļūs par aniikvara retumu. Mums neder pastāvīgi skatīt savu attēlu kaut kādu nožēlojamu Dzimu Higinsu asarainajos tēlos un iedomāties, ka esam nelaimīgi, vergi, uzvarēti. Tā mēs patiešām tālu netiksim. Dodiet mums tādu grāmatu, kas audzinātu drosminiekus!

Tā runādams, milzīga auguma vīrs zilā blūzē aizsvieda prom nožēlojami plānu brošuru un nolēca no galda zemē, un iejuka novārgušu cilvēku barā, kas uzmanīgi viņā klausījās.

Viss tas notiek Svetonā, Rokfellera metalurģiskajā rūpnīcā. Metālisti streiko jau otro nedēļu. Bet neparasto oratoru klausīties sanākuši ne tikai streikotāji. Zāle, ko

vietējā bibliotēka atdevusi sapulces sarīkošanai, bāztin piebāzta. Te ir piesardzīgi lauku puiši — tuvējo fermu kalpi; Svetonas stacijas telegrāfisti un dispečeri; daudz puišu no tuvējām rūpnīcām un fabrikām — un pat no Džeka Kreslinga Slepenās rūpnīcas šurp zagšus atnācis jaunais metālists Lorijs Lens.

— Tu, Mik, stāsti pasakas! — runātājam aiz muguras iesaucas jaunietis Karlo ar dzeltenīgu sejas krāsu.

— Pasakas? Atnāc pie mums uz fabriku — pats savām acīm redzēsi. Es saku sev: Mik Tingsmeistar, vai tu neesi visu šo jauko lietiņu tēvs? Vai tas neesi tu, kas izrotā koku ar rakstiem kā kokvilnas audumu? Vai pildiņi tev nečivina maigāk par putniņiem, atklādami koka šķiedru rakstus un tādus zīmējumus, kādi nenāk ne prātā pat zīmēšanas skolotājiem? Spoguļskapīši dižciltīgām dāmām, asprātīgi izgatavotās durvis, kas arvien, šķiet, raugās jums virsū, lādītes, rakstāmgaldi, masivas gultas, slepenas kastes — vai tie visi nav mani bērni? Es tos darinu pats ar savām rokām, es tos* pazīstu, es tos mīlu, es tiem saku: «Ehē, mani bērni, jūs dodaties kalpot uz ienaidnieku kvartaliem! Tu, skapi, stāvēsi istabas kaktā pie asinssūcēja; tu, lādīt, glabāsi zirneklim līdzīgas dāmas briljantus, — nu tad pierau- giet, bērniņi, ka neaizmirstiet tēvu! Dodieties turp un paturiet prātā, paturiet prātā, ka esat mani uzticamie palīgi…»

Tingsmeistars izslējās un pārlaida pūlim skatienu.

— Jā, zēni. Apgarojiet lietas ar pretošanās maģiju. Grūti? Nekā tamlīdzīga. Atslēgas, mūsu visstiprākie, vissarežģītākie ražojumi — atverieties no viena mūsu pie- spiediena! Lai durvis klausās un pastāsta tālāk, lai spoguļi atceras, sienas noslēpj slepenās ejas, lai grīdas ielūst, griesti iebrūk, jumti paceļas kā vāki! Pavēlnieks pār lietām ir tas, kas tās darina, bet lietu vergs tas — kas tās izmanto!

— Tad jau mums jāzina vairāk nekā inženierim, — iebilda vecs strādnieks. — Tumšam cilvēciņam nav pa spēkam izdomāt ko jaunu, Mik, viņš taisa to, ko viņam parāda, un cauri.

— Nav tiesa! Vajag mīlēt savu darbu — un tev atvērsies acis. Paraugies uz šim metala sloksnēm. Tās

taču elpo, darbojas, tām piemīt savs spektrs, tās raida uz cilvēku starus, kaut arī ārstiem tie nav saredzami. Jums jāpazīst šo staru iedarbība, jūs esat tai pakļauti desmitiem gadu. Izpētiet ikvienu metālu, uzziniet par to visu, izmantojiet to — un lai tas iziet pasaulē ar jūsu slepeni doto uzdevumu un to izpilda, izpilda, izpilda …

Tingsmeistars attālinās; runa kļūst klusāka; lielā, bārdainā seja ar taisnajām, gaišajām uzacīm virs jautri starojošām acīm mazpamazām nozūd — viņš ir prom; viņam Rovenskverā jāuzmundrina streikojošie telegrāfisti, viņš jau ir tālu no šejienes…

— Kas tas bija? — satraukts vaicā gaišmatainais Lorijs Lens, metālists no Slepenās rūpnīcas, noskatīdamies pakaļ oratoram, kas nozūd. — Pie velna, kas tas bija?

— No kurienes tad tu nāc, ja to nezini? — atskanēja no visām pusēm.

Bet pavecākais un kustībās pagausais atslēdznieks Vilings, par kuru bija zināms, ka viņš piebāž pīpīti un acīm redzami mēģina iet tāpat kā Miks Tingsmeistars un pat pūlas izaudzēt mats matā tādu pašu bārdu, pamācošā balsī noteica:

— Liec aiz auss un nevienam ne vārda! Tas ir Mika- els Tingsmeistars no kokapstrādāšanas rūpnīcas Midi- taunā. Viņš ir virpotājs, atslēdznieks, galdnieks — viss, kas vajadzīgs: pats gudrākais no mūsējiem visā Amerikā!