Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Divdesmit astotā nodaļa pilnīgi uz sauszemes

Saules versme klājas pār Midltaunu, putni dzied, koki salapojuši — vārdu sakot: daba atplaukusi gandrīz tieši kalendarā paredzētajā laikā, lai gan jāatzīstas, ka vecenītei tas ar katru gadu kļūst grūtāk.

Kokapstrādāšanas rūpnīcas darbnīca pilna saules gaismas. Jautrais milzis Mikaels Tingsmeistars skoteli priekšā un pīpi zobos naigi strādā un strādā ar ēveli, notrausdams no sejas sviedru lāses. Gaišie mati salipuši uz pieres, skotele piepūtusies kā bura, skaidas šņākdamas šķīst uz visām pusēm. Mikaela Tingsmeis- tara rokās veidojas jauka lietiņa; tā jautri pamirkšķina ar divām ačelēm:

Miks paceļ to pret gaismu, patīksminās, izņem no mutes pīpi un sāk pusbalsī dziedāt, skatīdamies uz savu lietiņu:

Veidojam jūs bez vainas, Vēlam jums līgavaiņus,

Daiļas jūs ta kā dainas —

Strādnieku lolojums.

Naidnieku kvartalos droSas Stājieties sardzē možas — Bankas un celtnes košas Piederēs visas jums![3]

Kas gan nezina Tingsmeistara dziesmiņu? Cits pēc cita pie Mika pienāk strādnieki, smaidīdami un piebalsodami.

— Nu, kā klājas, Mik? Kā veicas ar Kreslinga ieceri?

Tingsmeistars paceļ augšā lielisku kvadrātveidīgu

kasti, kas izgatavota no dārga Brazilijas sarkankoka.

— Te tā ir, zēni, — viņš smaidīdams saka. — Atlicis tikai izgriezt rotājumus un nodot optiskai rūpnīcai, kur techniķis Sorovs jau visu sagatavojis. Jāsamontē, jāpārbauda — un gatavs!

— Veikli! — strādnieki iesmējās. — Bet vai ķīmiķi zina?

— Arī ķīmiķi dara savu darbu. Meita nekad nenostāsies pret tēvu — nekad nenostāsies, to ielāgojiet, zēni.

— Bet vai noslēpums tev zināms, Mik?

— Liecieties mierā, es neteikšu. To mēs tik un tā nesapratīsim. Techniķis Sorovs kaut ko latiņu valodā sagudrojis.

Strādnieki saķēra vēderus, vai plīzdami aiz smiekliem. Bet Miks pavisam mierīgi nopurināja no skoteles skaidas, uzlika galvā naģeni un devās mājā, lai izmantotu to pusstundiņu, ko Džeks Kreslings bija piešķīris pusdienas pārtraukumam.

Skumji bija kļuvis Tingsmeistara mazajā mājiņā bez uzticīgās Bjutijas. Virēja nolika uz galda bļodu ar Tingsmeistara mīļoto «ilga mūža viru», ietecināja viņa krūzē paplānu alu un apsēdās kopā ar viņu ēst. Klusēdami viņi steigšus mērca karotes bļodā, kad pēkšņi no- šķindēja bēniņu logs.

— Balodis! — Miks iesaucās un, nometis karoti, steidzās uz bēniņiem.

Patiešām, logā sitās Mika pasta balodis.

Atvēris logu, viņš saķēra balodi, noglaudīja un iebāza pirkstus maisiņā, kas atradās balodim uz kakla.

— Jocīgi! — viņš norūca, palaizdams balodi vajā. — Nekādas zīmītes ne no Biska, ne no mūsu Toteres.

Bet nebija viņš to vēl pateicis, kad pa bēniņu logu cits pēc cita ielidoja vēl astoņi pasta baloži un, mīļi dūdodami, sametās viņam uz pleciem un galvas. Baloži bija dzīvi un veseli, maisiņi kaklā — pilnīgā kārtībā, bet nevienā no tiem nebija vēstules.

— Nelaime! — Miks iesaucās.

Viņš satupināja baložus uz laktiņas, pabēra barību, ielēja ūdeni un metās skriešus uz tuvāko radiostaciju.

— Mend-Mess!

— Mess-Mend! Kas noticis, Mik? — aprauti iejautājās dežurants, kas nodarbojās ar depešu pieņemšanu.

— Nosūtiet, draudziņ, uz «Ameliju» radiotelegramu.

— To var. Bet kam?

— Techniķim Sorovam. Pasakiet tā: «Atgriezušies deviņi baloži bez vēstulēm, domāju, ka notikusi nelaime, sargieties Kronštatē no nodevības.»

— Tiks izpildīts, Mik. Uz spēles likts kaut kas svarīgs, ko?

— Cilvēka dzīvība, — Miks atbildēja, piedūra pie naģenes divus pirkstus un pa galvu pa kaklu drāzās uz rūpnīcu.

Virēja akurati izēda savu viras porciju un paskatījās pa logu, vai nenāk Miks. Tad nopūtās, pakasīja aiz auss un, godīgi izdalījusi pārpalikušo viru uz pusēm, apēda savu daļu un aplaizīja karoti.

— Mēs esam nabaga ļaudis, bet taisnīgi, — viņa čukstēja sev zem deguna, iziedama aiz durvīm un gaidīdama Miku. — Tūlīt viņš, nabadziņš, pārnāks un apēdīs savu daļu, tieši pusīti.

Tomēr Miks nenāca arī tagad. Nopūtusies vēl skaļāk, virēja atkal izdalīja atlikumu divās vienādās daļās un apēda savu, neņemdama no otra ne pilīti. Tā viņa dalīja un ēda līdz krēslai, kamēr beidzot Mikam nepalika nevienas koka karotes tiesas. Nopūtusies virēja novāca no galda traukus un nolikās mazlietiņ nosnausties.

Bet Tingsmeistars izvilka no azotes siltu maizes do- niņu un, pa ceļam to grauzdams, nesa paša izgatavoto lādi uz mājām, lai tur veiktu Kreslinga labā savādu virsstundu darbu: pārklātu dārgo koku ar ļoti smalku kokgriezumu, lai iedzīvinātu uz lādes sienām pāris simtus pleznainu putnu, medību suņus, lapsas, zaķēnus, skaistus ziigus un medniekus, kas lepni sēž zirgos, ar spalvām rotātām gardibenēm galvā, plandošos apmetņos un vanagu medību cimdiem rokā. Bet apkārt zvēriem un cilvēkiem vajadzēja izgriezt taku, apvīt to paparžu lapām, vītoliem, papelēm, ozoliem, bet vienā malā — mājiņu — vārdu sakot, uzburt tādus brīnumus, tādas smalkas lietiņas, lai ikviens tīksminātos un lielītu. Bet pašā stūrītī ieskrāpēt mirstīgai acij nesaredzamus divus mazus burtiņus, lai savējie, strādnieki, caur lupu paskatījušies, teiktu: «Kā lai nepazīst gudrinieku Tingsmeistaru! Kurš gan cits, izņemot viņu, spējīgs to izdomāt?»

Pārgājis mājā, lai apklusinātu lielo iekšējo nemieru, viņš iededzināja lampu un sāka strādāt ar ļoti smalku adatiņu, dūkdams savu dziesmiņu:

Stobros un lodēs cietās, Dārgajās rotaļlietās, Visur un visās vietās Mūsu zīmogs ir.

Tēvu tulznas un bažas, Postu, trūkumu, važas Lietas atriebs jums pašas, Tās ir strādnieku darbs.