Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Divdesmit pirmā nodaļa Bjutijas riskantais ceļojums

Nosūtījis Sorovu un Vilingu veikt savus pienākumus un atsveicinājies no miss Ortones, Miks Tingsmeistars beidzot ļāva vaļu savām jūtām.

Reti kāds v.arētu teikt, ka redzējis viņu tik dusmīgu, kāds viņš bija patlaban.

Miks uzsita ar dūri uz galda.

— Nogalināt sievieti, nelieši! Ja es tikai varētu sadzīt šim cilvēkam pēdas!

— Mend-Mess, — atskanēja no sienas.

— Mess-Mend, — viņš steigšus atbildēja, un tūliņ istabā ar pērtiķa veiklību ielēca skursteņslaucītājs Toms.

— Mik… — viņš iesāka savu runu stomīdamies.

— Nu?

— Mik, lai gan sabiedrībā runā, ka es esot nelabais, nebūs par ļaunu tev, Mik, pateikt, ka es pats sāku baidīties no nelabā. Redzi, mēs ar Van-Gopu, kā tu pavēlēji, dienu un nakti sargājam «Patricianu». Mēs tikai sēžam sienā, bet turpat sienā zem mums kāds atkal iedomājies sargāt mūs. Un, jānudien, Mik, ja es esmu nelabais tikai uz nepatiesu apmelojumu pamata, tad tas, kas staigā pa sienu zem mums, nav nekas cits kā īsts velns, par to es tev lieku savu galvu ķīlā.

— Tātad jūs joprojām dzirdat pazemes ejā soļus?

— Sauc to par pazemes eju, ja tev patīk, bet mēs ar Van-Gopu to saucam par velna taku!

Tingsmeistars paskatījās Toma platajā, melnajā sejā, gribēja jau pateikt viņam pāris vārdu, bet atmeta ar roku un stingriem soļiem devās uz durvīm. Atvēris tās, viņš uzsauca tumsā:

— Bjutij! Bjutij!

Tūliņ istabā ieskrēja milzīgs balts suns ar dzelteniem raibumiem. Viņš lēkāja ap Tingsmeistaru, luncināja asti, pieplaka uz priekškājām, draudzīgi rūca, pēc tam pacēlās uz pakaļkājām un apkampa savu saimnieku ar visdedzīgāko maigumu. Beidzot, aprimis nolaizīja Mikam degunu, nogūlās uz grīdas un uzlika purnu uz viņa putekļainajiem zābakiem.

— Bjutij, — Miks laipni sacīja, pieliecies pie sava drauga; par atbildi baltā aste enerģiski pabungoja pa grīdu. — Bjutij, man no tevis vajadzīgs kaut kas svarīgs. Kaut kas bīstams, vai saproti?

Aste ritmiski lika saprast, ka Bjutija gatava uz visu.

— Es nevaru turp sūtīt cilvēku, Bjutij, jo tas būtu tikpat kā droša nāve. Bet tu pratīsi izkulties. Tikai pielūko, Bjutij, pielūko, draudziņ: tas, kam mēs ar tevi dzenamies pakaļ, — ir tava saimnieka lielākais ienaidnieks.

Rrrrr! — no lejas atskanēja.

— Un ļoti liels cilvēces ienaidnieks. Esi uzmanīgs, sunīt!

— Rrrvau! Vau! — Bjutija nikni ierējās un uzlika Tingsmeistaram uz ceļiem ķepu.

— Mik, — Toms lūdzoši ierunājās, — ko tu esi nodomājis? Ko gan var iesākt sunītis pret nelabo?

Bet Tingsmeistaram nepatika nevajadzīgas sarunas. Viņš apskatīja Bjutijas zobus, ausis un ķepas, uzlika viņai uz krūtīm metala bruņas, tik plānas kā batists, un piesēja pie kaklasaites aukliņu, uz kuras bija savērti gaļas gabaliņi.

— Pielūko, Bjutij, vienu kumosiņu dienā, ne vairāk, — viņš teica gudrajam sunim, kas sekoja katrai viņa kustībai.

Pametis visapkārt skatienu, viņš iebāza sev kabatā elektrisko lukturīti un šādus tādus sīkumus, pameta ar galvu Tomam un devās ceļā.

Pa to laiku hoteļa «Patriciana» virtuvē notika kalpotāju personālā svinīga apspriede ar administrāciju. Pirmos pārstāvēja misis Tindika, otro priekšgalā bija Setto no Diarberkiras.

— Es sacīšu īsi, — misis Tindika iesāka, sakniebdama lūpas. — Kopš mistera Tindika, mana vīra nāves

dienas neviena vīrieša roka nav pieskārusies maniem pleciem. Man ir nodarīti zaudējumi. Es stingri pastāvu uz to, lai tiek atlīdzināti šie zaudējumi, kas radušies, pieskaroties vīrietim pie maniem pleciem jūsu viesnīcas teritorijā, mister Setto.

— Pareizi! — korī atbalstīja viņu visa virtuve. — Attiecībā uz zaudējumiem — tur viņai vārds vietā. Mums arī ir nodarīti zaudējumi. Ja jau tā, tad kaut jel kurā laikā, ik katru mī|u dienu uz mums no griestiem sāks birt virsū velni, un mēs varam pirms laika zaudēt savas darba spējas.

Misis Tindika neapmierināta pagriezās pret auditoriju.

— Nejauksim mūsu likumīgās pretenzijas, — viņa stingri teica. — Es, kā tas zināms pat miertiesnesim, varu cerēt uz sabiedrības sevišķu atbalstu, jo sabiedrība ņem vērā dabas liktenīgo spēli. Man jāstāv par sava vārda godu. Man ir stingrs nodoms atvairīt no sava vārda nezināmas izcelšanās džentlmeņu uzbrukumus jūsu viesnīcas teritorijā, mister Setto.

Setto no Diarberkiras izņēma no mutes pīpi, uzlūkoja visus klātesošos un mierīgi teica:

— Pareizi. Jums ir nodarīti zaudējumi, un man ir nodarīti zaudējumi. Kā apgalvo šī gudrā sieviete, misis Tindika, manas viesnīcas teritorijā apmeties bezmaksas elements. Izskatīsim jautājumu … Siev, panāc šurp, izskati jautājumu. Es algoju šveicaru, es algoju kurjeru, es algoju sargu, es algoju sulaini, es algoju oficiantu, es algoju meiteni. Vai es pareizi runāju, siev?

— Tīru patiesību, Setto.

— Un es algoju … klausieties labi, misis Tindika, ko es saku … es algoju dāmu, kas uzrauga šveicaru, kurjeru, sargu, sulaini, oficiantu un meiteni. Bet kāds ir rezultāts? Jūs nespējat uzraudzīt iedzīvotāju, kas iemitinājies manas viesnīcas sienās un nelikumīgi staigā pa manu teritoriju. Par ko, es jautāju, jūs saņemat algu, misis Tindika, ko?

Tāds jautājuma ievirzījums loti nepatika kalpotāju personālām.

— Bet mani pleci, mister Setto! — misis Tindika sašutusi iesaucās.

— Ek mana dārgā misis Tindika, — nepielūdzamais Setto turpināja, — nelabais vai ne nelabais, bet jūsu gados un ar jūsu stāvokli, kādu jūs pie manis ieņemat, atļaut kailiem vīriešiem lēkāt sev pa pleciem — tas jau nu ir pārāk nepieklājīgi, kundze, pārāk nepieklājīgi!

Misis Tindika no apvainojuma iekliedzās kā dzelta. Virtuvē atskanēja skaļi smiekli, bet Setto no Diarberkiras paņēma savu sievu zem rokas un mierīgā garā devās uz savām istabām.

Kamēr virtuvē norisinājās šī nozīmīgā saruna, augšā, kur atradās istaba bez numura, klusi izlēcis no stikla skapja, parādījās Miks ar savu suni, skursteņslaucītājs Toms un ūdensvadu labotājs Van-Gops.

Miks nospieda neredzamu pogu, un durvis ar visu atslēgu un aizšaujamo klusiņām atvirzījās no sienas. Istabā neviena nebija. Vispār šis sinjora čičes miteklis atstāja dīvainu, neapdzīvotas telpas iespaidu. Likās, ka gulta nebija aizskarta, krēsli izkustināti no savām vietām, logu aizkari — pacelti. Miks pakratīja galvu un devās tieši uz to vietu, kur vajadzēja atrasties lūkai.

— Neviens šās grīdas kvadrats nav apzīmēts ar mūsu zīmi, — viņš pačukstēja saviem pavadoņiem. — Man tāds iespaids, ka mēs atrodamies milzu zvēra midzenī. Visi pārējie, salīdzinot ar viņu, ir tikai niekkalbji.

Viņš nometās uz ceļiem, izņēma lupu un ilgi pētīja grīdas virsmu. Tad pietrūkās kājās un pieskrēja pie sienas. Te bija iesista maza nagliņa, uz kuras šķībi karājās sienas kalendars. Tingsmeistars pabīdīja kalendaru sāņus un norādīja Tomam un Vilingam uz tikko manāmu izcilni zem tapetēm. Piespiedis to, viņš sāka no jauna vērīgi aplūkot grīdu ar lupu. Starp diviem parketa dēlīšiem parādījās tikko manāma spraudziņa. Tingsmeistars izņēma plānu tērauda plāksnīti un sāka ar to rīkoties. Spraudziņa kļuva platāka, parkets sakustējās, sadrebēja un lēnām pacēlās. Lejā melnoja caurums.

— Bjutij! — Tingsmeistars pasauca suni.

— Zēni, paskatieties, kas ar viņu notiek! — Toms iesaucās.

Suns trīcēja pie visām miesām, žāvājās tā, it kā tam žokļus virinātu ar knaiblēm, un spalva uz muguras bija sacēlusies stāvus.

— Es tev teicu, Mik, es tev teicu, — šausmās murmināja Toms, — nepinies ar nelabo! Kāpēc tu dzen postā suni!

Bet arī Tingsmeistars likās izbrīnījies, jo vairāk tāpēc, ka arī viņu pašu bija pārņēmusi nepārvarama tieksme žāvāties. Tomēr viņš sāka lūkoties nevis uz suni, bet uz logu, uz slēģiem, uz drapējumu. Viņš piebīdīja krēslu, uzkāpa uz tā un sāka čamdīties pa smalko aizkaru, kura krokas stiepās līdz grīdai.

Kaut ko atradis, viņš norāva to un nolēca uz grīdas. Istabā varēja tikai dzirdēt, ka pārtrūka diegs, un tai pašā mirklī suns pārstāja drebēt. Viņš pacēla gudro purnu pret saimnieku un sāka luncināt asti.

Tingsmeistars piegāja pie Toma un Van-Gopa un atvēra plaukstu. Tajā atradās apaļš dīvainas krāsas stikliņš, tāds pienaini neskaidrs, ar siltu, tumšsarkanu nokrāsu, kādu var redzēt jaunpiedzimuša teļa acīs.

— Fabionits, — Miks teica, tūliņ atkal sažņaugdams akmeni. — Techniķis Sorovs varētu jums, zēni, pastāstīt par to interesantas lietas. Tas ir mākslīgais akmens, ko pirms pusotra gada izgatavojis ķīmiķis Fabio Duci kādā no Francijas rūpnīcām. Es nevaru saprast, kādā ceļā un kāpēc tas nokļuvis šeit. Šis akmens var iemidzināt veselu armiju, ja tam laiž virsū gaismas starus.

Viņš paslēpa stikliņu kabatā un atkal piegāja pie cauruma:

— Bjutij, sunīt, panāc šurp!

Bjutija piegāja pie saimnieka, neizrādīdama šoreiz nekādu baiļu. Bet gaiss, kas plūda no pazemes ejas, iedarbojās uz to acīm redzot uzbudinoši. Spalva uz muguras sabozās, un, pacēlis purnu, suns nepārtraukti ostīja gaisu.

Tingsmeistars saņēma tā purnu ar abām rokām un cieši ieskatījās suņa gudrajās acīs.

— Bjutij, — viņš lēnām sacīja, — lien iekšā caurumā. Nedodies nevienam rokā. Izseko, kur aizstiepjas eja un kur tās izeja. Atgriezies atpakaļ Midltaunā un parādi mums visiem, no kurienes tu iznāci. Saprati?

Bjutija iesmilkstējās, piedurdama saimniekam purnu.

— Ej. Viens, divi, trīs!

Bjutija vēlreiz paskatījās uz trim cilvēkiem, kas stāvēja pie lūkas, paluncināja asti un vienā acumirklī bez trokšņa nozuda caurumā. Minūtes desmit visi trīs gaidīja viņu, ieklausīdamies katrā troksnītī. Bet viss bija klusu. Suns neatgriezās.

Tad Tingsmeistars aizvēra lūku, pakāra kalendaru tāpat, kā tas bija karājies agrāk, nolika katru lietu vecajā vietā un kopā ar biedriem izgāja no istabas.