Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Trīsdesmit astotā nodaļa kņaza Obolonkina kadri

Bija pagājušas dažas dienas, kas Arturam Morlenderam bija pārbagātas ar darbu, atziņām un draudzību. No Rebrova viņš uzzināja sīkumus par to, kā. tēvs bija apmeklējis laboratoriju; dzirdēja pēc viņa lūguma pre- cizi atkārtotos vecā Morlendera vārdus un runas; saprata, kāds liels lūzums bija noticis tēva uzskatos. Un arvien skaidrāka viņam kjuva Kreslinga un viņa bandas noziedzīgā loma. Kaut kur Ņujorkā viņi nogalināja tēvu, lai iegūtu sev izgudrojumu; kaut kur okeānā pieveda un novietoja uz «Torpēdas» zārku.

Arturs aizgāja uz ostu, uzzināja dienu un stundu, kad atkal vajadzēja pienākt «Torpēdai», un nolēma parunāt ar kapteini. Visas šās domas un darbi aizņēma visu Artura brīvo laiku, un tomēr, kad viņš atgriezās savā istabā, tās tukšums nospieda sirdi. Cik maz gan šī pārnākšana līdzinājās pirmajai! Istaba bija tumša, nemīlīga; drēbju pauna no Katjas gultas aiznesta prom, gulta pārklāta ar tīru, vēsu veļu; viņas maigo smaržu aromats izgaisis; neviens nebija viņam uzsildījis tēju, nolicis pie gultas rītakurpes, neviens negaidīja viņu, neienīda .. Naids! Lai arī kas bija Keti sūtījis pie viņa, tās naidu — asu, kaislu, acu dzīlēs zvērojošu, — bija izraisījis kaut kas personisks. No kurienes tas bija radies? Ko gan slēpa sevī šī sieviete?

Pretēji savai gribai Arturs domāja par Keti arvien biežāk un biežāk. Ne jau pirmā un pēdējā nakts uzplaiksnīja iztēlē, bet tas, kā viņi neviļus draudzīgi bija apmainījušies skatieniem, kad abi bija ieradušies no tvaikoņa kopmītnē un viņus abus pārņēma pirmie krievu zemes iespaidi. Šis skatiens bija saprotošs, pilns līdzjūtības un dalītu domu, skatiens, pēc kura varēja nākt jūtu noskaidrošana. Tā nevarēja skatīties neviens cilvēks no Kreslinga bandas. Kāpēc, kāpēc gan viņš nebija ar Keti par visu izrunājies? Un kur viņa tagad, kas ar viņu noticis? Arturs pa šīm dienām bija tik stipri pārmainījies, ka bija pārliecināts, ka arī ar Keti notikušas pārmaiņas.

Taču laiks ritēja, bet Kete neatgriezās. Kaktā aiz aizsega atradās viņas čemodāns. Arturs to neaiztika. Viņš gaidīja, ka tam kāds atnāks vai atsūtīs pakaļ.

Bet pa to laiku pienāca rīts, kad «Torpēdai» atkal vajadzēja ierasties Kronštates ostā. Brīdinājis Rebrovu jau vakarā, Arturs Morlenders, tikko ausa gaisma, devās to sagaidīt.

… Kur gan visas šīs dienas bija Viviana Ortone? Tajā briesmīgajā rītā, izskrējusi no Moikastrita nama, viņa zināja tikai vienu: kaut nu atrastu Sorovu. Adrese un ar viņa roku zīmētais plāns glabājās viņai kabatā. Bet nav jau tik viegli orientēties svešas, lielas pilsētas plānā! Izgludinājusi saburzīto papīriņu, Viviana nedroši staigāja pa ielām, skaitīdama ikvienu pagriezienu un pagriezdamās tur, kur, kā viņai šķita, vajadzēja pagriezties. Bet ielas mainījās cita pēc citas, pagriezienu kļuva arvien vairāk un vairāk, bet tās ielas, kuras nosaukums bija uz papīra, arvien nebija un nebija. Jautāt viņa baidījās. Cilvēki ielās steidzās, viņi bija nevaļīgi. Meiteni mocīja slāpes. Viņa sāka ar acīm meklēt sūkni, ūdens krānu, augļūdeņu kiosku, ielūkojās vienā, otrā šķērsieliņā un pēkšņi ar šausmām pamanīja, ka apmaldījusies. Pilsētas daļa, kur viņa bija nokļuvusi, bija drūma un nabadzīga. Nomelnējušas, aplupušas mājeles, kazarmju tipa celtnes ar netīrām pavārtēm, no kurienes plūda stindzinošs aukstums un kaķu smaka, dūmeņi, uz jumtiem dūmeņi, pa vēdlodziņiem izbāzti dūmeņi, kas vēla ārā tieši uz ielas kvēpus un dūmus, sasistas logu rūtis, salīmētas ar papīru …

Gluži izmisusi Viviana iegāja kādā tumšā pavārtē un apstājās, nezinādama, ko tālāk darīt. Te pēkšņi viņa izdzirda angļu valodu. Kāds sarunājās viņas dzimtajā valodā! Prieka pārņemta, Viviana, ilgi nedomādama, metās klāt runātājam.

— Lūdzu palīdziet man: esmu apmaldījusies! — viņa steigšus ierunājās, pieiedama pie tumšajiem stāviem pavārtē. — Man vajadzīga Osta, piektā Sarkanās Flotes…

Tikai tagad viņa ieraudzīja, ko bija uzrunājusi. Viņas priekšā stāvēja divi ubagi neiedomājamās skrandās: vecene ar kūju un vecis ar kataraktiem acīs.

— Osta, piektā Sarkanās Flotes? — čerkstošā balsī atkārtoja vecis, pagriezis uz meiteni savas šausmīgās acis ar kataraktiem. — Tā ir pavisam tuvu, mīļā! Iesim, iesim, mēs jums parādīsim …

Ar šiem vārdiem viņš cieši saķēra Vivianu aiz labās rokas, bet vecene, iespiedusi kūju padusē, aši saņēma aiz kreisās.

Viviana neviļus sarāvās, lai atbrīvotos no šīm ciešajām, netīrajām rokām, bet viņu sažņaudza no abām pusēm. Viņa mēģināja kliegt. Kaulaina roka aizspieda viņai muti.

Lēnām, soli pa solim, ubagi vilka viņu arvien dziļāk pavārtē, kamēr nokļuva netīrā, bruģētā pagalmiņā, ko vāji apgaismoja debesu kvadratiņš augstu, drūmu māju korpusu starpā.

— Kā vilku piemin … — šķelmīgi ierunājās večuks, šoreiz franciski.

—… tā vilks klāt, — nobeidz parunu vecene.

Viņa pašķielēja uz Vivianu, bet meitene, baiļu pārņemta, likās, neko nesaprata.

Tagad viņi devās pa mikliem pakāpieniem kaut kur lejā, netīrā pagraba telpā. Pacēlusi kūju, vecene piedauzīja pie durvīm. Tūliņ noklaudzēja bulta, nograbēja durvju ķēde, lēnām pagriezās slēdzene atslēgas caurumā …

Puskrēslā parādījās vāja, grimēta seja.

— Vai tā esat jūs, kņazien!

— Ātrāk, ātrāk laidiet mūs iekšā! Labi cieši aizslē- dziet aiz mums durvis, — dobji ierunājās vecis, pagrūzdams uz priekšu Vivianu. — Mums laimējās — putniņš pats ielidoja krātiņā!

Viņš atlaida savus pirkstus, kas bija turējuši meitenes roku kā knaiblēs. Viņa gribēja mesties atpakaļ, uz durvīm, bet briesmīgs trieciens atsvieda viņu atpakaļ istabā. Tā bija dīvaina istaba: maza, saspiesta, izklāta izbalējušiem, zilganpelēkiem tepiķiem, piebāzta ar kaut kādām apzeltītām un noplukušām mēbelēm, vāzēm, pulksteņiem, piekrauta ar miltu un putraimu maisiem un maisiņiem un oda pēc sapuvušiem sīpoliem, putekļiem un peļu mēsliem.

«Kur es esmu? Kur es esmu nokļuvusi?» ar šausmām domāja Viviana, nemanot aplaizdama visapkārt skatienu.

Bet vecis ar ļaunu prieku turpināja franciski, uzrunādams šoreiz chalatā ietinušos nenoteikta dzimuma būtni, kas viņus bija ielaidusi:

— Obolonkins būs apmierināts. Pēdējā instrukcijā viņš ieteica izolēt šo skaistuli. Acīm redzot Morlendera akcijas krītas, — viņš ļoti ātri sapinies ar sarkanajiem. Nebija piesardzīgi viņu vilkt šurp, kambarkungs! Konspiratīvā dzīvoklī, kur sapulcējas mūsu kadri! — īgni norūca istabas saimnieks.

«Kadri, konspirativs dzīvoklis, kņaziene, kambarkungs …» Vivianas smadzenes drudžaini strādāja. Obo- lonkina vārds, ko nosauca vecais ubags, bija viņai pazīstams: Ņujorkā Vestinhauza salonā viņa bija sastapusi viltīgo, rūdīto večuku — kņazu Teofanu Obolon- kinu. Baņķieris viņai bija teicis, ka tas esot slavens krievu emigrants, kas kalpojot augstā postenī pie tuvākā Krievijas troņa pretendenta. Tātad šeit Petrogradā ir šo cilvēku lapseņu midzenis: «kadri, konspirativs dzīvoklis» … Bet Morlenders — viņas baigās komēdijas «Tonijs» — atteicies kalpot kapitālistiem, pārgājis boļševiku pusē…

Pa to laiku vecis bija izņēmis no skapja resnu auklu kamolu un lupatu vīkšķi. Nepaguva Viviana ne attapties, kad viņu atkal sagrāba ciet, dzelžaini pirksti saknieba abus vaigus, atverot žokļus, un netīrais, pēc pelēm smirdošais vīkšķis tika iebāzts viņai dziļi mutē. Kamēr vecis sēja ar auklām meiteni, kas izmisīgi pūlējās izrauties, vecene ļauni runāja:

— Drīz būs gals šai tumsības epohai! Gals barbarismam! Atgriezīsies mīļotais valdnieks!

— Un netiks aizmirsts arī mūsu patriotisms, kņa- zien! — tādā pašā tonī viņai atbildēja vecis ar kataraktiem acīs