Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Deviņpadsmitā nodala patīkama iepazisanās

Tikai pirmajā mirkli šķita, ka parādes durvis, kur sarunājās Džons un Katja Ivanovna, nav cilvēku. Nebija vēl abi paguvuši aiziet katrs uz savu pusi, kad no slēptuves aiz drēbju pakaramā izlīda melnīgsnējs cilvēks neparastā uzvalkā ar spīdīgām pogām. Viņš devās uz telefona automata būdu, neskaidri nosauca numuru un, nogaidījis savienojumu, čukstus paziņoja, ka «Netti būs jāpērk sev jauna cepurīte». Tikai tas vien tika pateikts un vairāk absolūti nekas. Nav zināms, kāds sakars tam bija ar turpmākajiem notikumiem, tikai Katja Ivanovna, neaizgājusi vēl līdz misis Deboširas dzīvoklim, pēkšņi sajuta vēlēšanos atpūsties.

Viņa paskatījās visapkārt un ieraudzīja, ka netālu mazajā un tukšajā skveriņā atrodas vientuļš soliņš. Aizgājusi līdz tam, Katja Ivanovna noknakšķināja pirkstiņus, atmeta galvu un neizprotamā nogurumā pāris reižu nožāvājās. Saules nebija, acis viņai nekad nebija sāpējušas, un tomēr viņai šķita, ka priekšā lēkā sarkans saules plankumiņš.

— Dīvaini, — noteica pie sevis spītīgā dāma, — augstākā mērā dīvaini! Man nāk miegs, kaut gan nav ne mazākās vēlēšanās gulēt. Tas man nepatīk.

Bet pa to laiku cauri skvēram izgāja kāds vidēja auguma cilvēks, eleganti ģērbies, domīgs, var pat teikt — skumīgs. Viņa rokas ar mazliet pietūkušām locītavām karājās ļengani, acis bija iekritušas, drūmas, melancholiskas kā chroniskam dzērājam, kas uz laiku spiests būt skaidrs. Zem deguna spurojās retas runča ūsas. Viņš apsēdās uz soliņa blakus Katjai Ivanovnai, dziļi nopūtās un aizklāja melnīgsnējo seju ar rokām.

Katja Ivanovna juta, ka viņai dīvaini dauzās sirds.

Svešais vēlreiz nopūtās un nočukstēja:

— Es to nepārdzīvošu .. Ļaujiet man nomirt!

— Visiem ir bēdas, — maigi ierunājās misis Vasi- lova, pievirzījusies svešajam tuvāk. — Šodien vienas, ser, bet rīt citas. Mēdz arī būt tā, ka vairākas uzreiz. Vajag norūdīt raksturu.

— Man nav spēka… — dobji atskanēja no svešā mutes.

— Saņemiet spēkus, ser, un jūs to pārdzīvosiet.

— Dodiet man savu roku, miss, maigo sievietes roku Ielejiet manī balzamu.

Katja Ivanovna tūlīt novilka fildekosa cimdu un pa^ sniedza svešajam savu enerģisko roku. Tai pašā mirklī pār visu viņas ķermeni pārskrēja it kā elektriskā strāva, viņa juta reiboni, starp citu, ļoti patīkamu. Pieradusi sevi analizēt, viņa ar izbrīnu nodomāja: «Šķiet, manī mostas mīlestība! Tas ir jocīgi. Manī mostas mīlestība, lai gan man nav ne mazākās vēlēšanās iemīlēties.»

Bet pa to laiku svešais no pasniegtās rokas lēja sevī balzamu veselām mucām. Viņš spieda pie šīs rokas degunu, lūpas un vaigus, glaudīja to, vilka pār acīm, piedūrās ar asajām ūsām.

— Sieviete, — pēkšņi viņš dziji izjusti iesaucās, — topi par eņģeli! Kļūsti žēlsirdīgā māsa! Ziedo man stundu, divas, atvairi no manis pašnāvības dēmonu!

Nav saprotams, kā tas gadījās, bet Katja Ivanovna nespēja atteikt viņam neko. Viņa nodomāja, ka ļoti labi būs, ja nokļūs pie misis Deboširas arī pulksten četros dienā, piecēlās no soliņa, paņēma piedāvāto roku, bet otrā turēja savu saulessargu pār nelaimīgo svešinieku.

— Sāpju brīdī, ser, — viņa pamācīja svešo stingrā, lai gan laipnā balsī, — pats svarīgākais ir ornamentē- šanās uz sabiedrību. Kad jūs, ser, ornamentējaties uz sabiedrību, jūs pārliecināties, ka bez jums ir citi cilvēki, ļoti daudz citu cilvēku ar savām personīgām bēdām un priekiem. Tas nomierina un paplašina garnizontu.

— Jums taisnība, — dobji nočukstēja svešais, — dosimies tiešā ceļā turp, kur ir sabiedrība. Sēdīsimies tvaikonī un brauksim uz Borneviļas mežu.

Misis Vasilova nekad nebija bijusi Borneviļas mežā un nezināja, vai tur ir sabiedrība. Tomēr viņai ļoti glaimoja, ka viņas vārdi atstāj uz nelaimīgo cilvēku tik lielu ietekmi.

Viņi iesēdās tvaikonī un mierīgi nobrauca divas piestātnes, pabraukuši garām Ņujorkai un novirzījušies diezgan tālu uz Svetonas pusi. Ceļā Katja Ivanovna risināja sarunas par vispārizglītojošiem tematiem, kā, piemēram: kas dzīvo ūdenī un virs zemes, vai zivīm ir spārni un putniem spuras, kas izgudrojis tvaika apkuri un kāpēc mājas ar tvaika apkuri nevirzās uz priekšu, bet tvaikoņi virzās. Reizes divas trīs viņai vajadzēja ķert svešo ciet un turēt, lai viņš nemestos pāri bortam.

Beidzot trešajā piestātnē viņi nokāpa no tvaikoņa krastā. Vieta bija diezgan_ tuksnesīga. Šeit sākās Rok- fellera raktuves, sīkiem krūmeļiem apaugušas klintis un neliels mežs, drūms un nemīlīgs, jo te auga priedes un paegli.

Misis Vasilova nodrebēja.

— Kurp jūs mani vedat? — viņa uztraukti čukstēja, kad svešais vilka viņu tieši uz šo mežu, kas lepni tika dēvēts par «Borneviļu». — Ko jūs no manis vēlaties, dārgais ser? Šeit nav sabiedrības, šeit nav pat cilvēku!

Bet Katjas Ivanovnas patīkamais ceļabiedrs bija pārmainījies. Viņa blāvās acis bija kļuvušas možas, vājais ķermenis saspringts, muskuļi cieti kā tērauds. Viņš cieši skatījās uz viņu un, neatbildēdams uz jautājumiem, vilka sev līdz uz mežu.

Misis Vasilovu pārņēma dīvains nespēks. Rokas un kājas it kā pielija ar smagumu, mute kļuva rūgta, bet apziņa bija kā miglā tīta. Viņa vairs neapjēdza neko, vienīgi to, ka jānokļūst līdz mežam un, kaut kā aizvilkusies līdz pirmajai priedei, sabruka ar visu augumu uz ciņa".

— Man ir nelabi… — viņa klusu čukstēja. — Man nav ne mazākās vēlēšanās, un tomēr man nāk vēmiens.

Svešais izņēma kārbiņu ar apaļiem, zilganiem graudiņiem un pasniedza to Katjai Ivanovnai. Gandrīz me- chaniski viņa paņēma vienu graudiņu un iebāza mutē. Tai pašā mirklī viņas miesa no kājām līdz galvai sarāvās briesmīgos krampjos, un nelaimīgā iekrita uz galvas gravā. Arī svešais ielēca gravā, pārliecinājās, ka Katja Ivanovna mirusi, salasīja žagarus, kritušus kokus, apšu zarus un apklāja ar tiem sava upura ķermeni.

Pēc tam viņš paskatījās visapkārt, aizgāja aiz koka un nozuda.

Visapkārt palika tikpat kluss un tukšs kā iepriekš. Šalca apses. Hudzonā nekustīgi stāvēja vientuļa liellaiva ar malku.