Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Trīsdesmit pirmā nodala jenkiji Petrogradā

Ķildīgas un tiepīgas, visādu trūkumu pārpilnas sievietes vietā Vasilova priekšā stāvēja skaistule. Viņa paskatījās uz to, sastomījās un pastiepa ledaini aukstus pirkstiņus.

Cilvēki militārās cepurēs aizveda viņus līdz automašīnai, iesēdināja; viens ielēca blakus šoferim, citi svek cinot pacēla rokas, un automašīna aizdrāzās uz Petro- gradu.

Vasilovs apmulsis uzlūkoja savu sievu. Viņš ar tīksmi būtu domās pieķēries ikvienam viņas trūkumam, lai uzkurinātu savu naidu. Bet Katja Ivanovna bija neciešami laba, neciešami nevainojama. Katra viņas kustība bija pilna gracijas, balss līdzinājās fleitas dūdo- šanai; viņa nerunāja un nedarīja neko nepiedienīgu, neko tādu, kas attaisnotu viņa nicinājumu.

Bet viņiem garām slīdēja lieliskie Petrogradas prospekti. Nami-pilis nemaz neatgādināja tās sabrukušās būdas, kādas tika attēlotas Ņujorkas bulvāru lapelēs. Tās stāvēja glītās rindās, spoguļodamās kanalu zaļganajos ūdeņos. Automašīnas un motocikleti šaudījās šurp un turp, pa kanaliem slīdēja motorlaiviņas, bet gājēji steidzās pa ielām apbrīnojamā ātrumā. Nepaguva Vasilovs un viņa sieva nolaist viens no otra acis, kad apkārtējā vide viņus paņēma pilnīgi savā varā.

— Cik maz līdzības! — Vasilovs nomurmināja. — Dārgais ser, t. i., biedri, cik maz te līdzības ar amerikaņu fotogrāfijām avīzēs!

Cilvēks militāros formas svārkos jautri pasmaidīja:

— Mani sauc par Jevgeņiju Barfusu. Jūs redzēsiet, ka daudz ķas nebūs līdzīgs tam, ko par mums raksta kapitalisti. Mēs jau sen būtu aizgājuši bojā, dārgie biedri, ja mēs nebūtu ieviesuši praksē dažus izgudrojumus … Vai jūs redzat šos torņus?

Viņi pašlaik drāzās pa straujās Moikas granitā kalto krastmalu; šī upe vēla savus viļņus cauri visai pilsētai. Pa labi un pa kreisi no tās pacēlās dīvainas piramidas, ko augšgalā greznoja milzīgi porcelānā kausi, kas pada- rija tās līdzīgas svečturiem. No piramidām pāri visai pilsētai stiepās bezgalīgu vadu tīkls.

— Kas tie tādi? — Vasilovam paspruka.

— Tie ir kolosālā sprieguma eleklrouztvērēji, — biedrs Barfuss atbildēja. — Te jūs redzat mūsu lepnumu. Šie uztvērēji mums dod iespēju vienā mirklī elektrizēt visu telpu virs pilsētas vairāk nekā tūkstoš metru augstumā, un tas neļauj ienaidnieka gaisa flotei piekļūt mums. Kad mēs uzzinājām, ka amerikaņi izgudrojuši kaut kādu sprāgstvielu, mēs savukārt sākām nodarboties ar techniku. Taču mūsu mērķis nav uzbrukums, bet aizstāvēšanās. Mēs esam elektrificējuši milzīgas gaisa telpas virs visām mūsu pilsētām un ražošanas objektiem. Sprāgstvielas izlādēsies virs mums, nenodarot mūsu zemei ne mazākā ļaunuma. Mēs esam nostiprinājuši mūsu robežas ar tūkstošiem elektrisko bateriju, ar kuru palīdzību viens pats mūsu Petrogradas Centrālās Aeroelek- trostacijas montieris var atvairīt jebkuru armiju. Un mēs turpinām šai virzienā izgudrojumus arvien tālāk un tālāk!

Vasilovs šai mirklī jutās kā sava teva Jeremijas Morlendera dēls.

— Jā! — no viņa mutes izlauzās sajūsma. — Jūs te Krievijā neesat gulējuši uz ausīm. Bet sakiet jel, kam jums var noderēt vienkāršs, viduvējs inženieris kā es?

Pār Barfusa seju pārslīdēja smīns:

— Dārgais biedri Vasilov, jūs mums esat vajadzīgs vairāk nekā jebkurš, tāpēc ka, redzat…

Viņš pieliecās Vasilovam pie pašas auss un smaidot nobeidza:

— Tāpēc ka mums gandrīz nemaz nav viduvēju cilvēku — neviens negrib būt viduvējs cilvēks. Jūs tagad saprotat, ka esat pie mums — gaidīts viesis!

Vasilovs iekoda sev lūpā, aizskarts savā patmīlībā. Šai mirklī automašīna nobremzēja greznas pils priekšā Moikastritā. Biedrs Barfuss teica:

— Jums šai mājā rezervēta istaba. Atpūtieties. Pēc divām stundām jūsu rīcībā tiks nodots motocikls pirmajam braucienam uz rūpnīcu.

Šoferis nolika zemē abu čemodānus, Vasilovs izklaidīgi paņēma vienu un otru.

Viņi iegāja pa parādes durvīm, uzkāpa pa trepēm augšā un, pajautājot pretimnācējiem ceļu, beidzot sasniedza savu istabu. Tā bija ļoti mājīga istaba ar divām gultām, krāsni vienā kaktā, diviem rakstāmgaldiem, diviem grāmatu skapjiem, diviem logiem un diviem uzrakstiem uz divām sienām:

«Taupi laiku», «Ieraksties Laika ligā!»

— Dīvaina zeme! — Vasilovs norūca, nolikdams Čemodānus uz grīdas.

— Apbrīnojama zeme! — nočukstēja Katja Ivanovna.

Viņi paskatījās viens uz otru un pēkšņi atcerējās, ka

visu šo laiku ne reizi nebija padomājuši ne par sevi, ne par atriebību, kas viņus bija atdzinusi šurp..