Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Septiņpadsmitā nodaļa Apspriede villā «Efemerida»

— Misis Tindika, — apteksne Dženija uzrunāja kalsnēju personu ar brillēm uz acīm un sakniebtām lūpām, — misis Tindika, ko jūs dienām un naktīm lielāties ar Siamas dvīņiem, it kā pati būtu tos dzemdējusi?

Dženijas pārdrošība izraisīja hoteļa «Patriciana» virtuvē atzinīgu ķiķināšanu.

— Jaunava Dženija, — misis Tindika ledainā tonī atbildēja, — izsakieties uzmanīgāk. Es nedomāju lielīties. Es konstatēju faktu, ka Siamas dvīņi ir man radniecīga grupa un ka neviens, izņemot mani, nevar būt viņiem radniecīga grupa. Parastu radinieku ir, cik uziet, bet radniecīgu grupu — nevienam un nekad.

— Bet kas jums tur par labumu?

— Jaunava Dženija, es nerunāju par «labumu». Es konstatēju faktu. Es neesmu vainīga, ka cilvēki apskauž savu tuvāku …

— Bet itin nemaz ar ne! — Dženija iekaisa. — Man nospļauties par jūsu grupu, kad es esmu redzējusi pašu velnu!

Hoteļa «Patriciana» virtuvē iestājās kapa klusums. Dženija bija pazīstama Ņujorkā kā vispatiesākā meitene. Bet redzēt velnu — tas jau nu bija par daudz.

— Ticat vai neticat, bet es redzēju pašu velnu! — Dženija atkārtoja raudulīgā balsī. — Es uzkopu vannas istabu, bet viņš izvēlās no griestiem man tieši uz galvas, pēc tam pakāpās atpakaļ un nozuda sienā.

Misis Tindika triumfējoši paskatījās uz visiem, kas atradās virtuvē: bija acīm redzami, ka Dženija melo.

Nelaimīgā meitene nosarka kā biete. Acīs viņai saskrēja asaras:

— Lai mani kaut pērkons nosper, ja es meloju! Un velns bija melns, pliks, bez astes, ar melnu degunu un baltiem zobiem.

— Ek Dženij, — nopūtās kurjers, jau labi gados, kurš sapņoja par likumīgām laulībām, — bet es taču gribēju tevi gandrīz vai…

Bet tai mirklī zibens ātrumā tieši no griestiem misis Tindikai uz pleca uzkrita pliks, melns velns bez astes,

izdarīja lēcienu kā kaķis un nozuda kaminā. Misis Tindika spalgi iebļāvās un paģība. Bet neuzmanīgais Toms. lādēdamies par savu neveiklību, cik kājas nes, steidzās pa dūmvadu uz blakus jumtu, bet no turienes nolaidās uz Brodveja, tieši pie telegrāfā ēkas.

Gājēji rāvās sāņus no skrejošā skursteņslaucītāja, kas ar elkoņiem attīrīja jeb, pareizāk sakot, «atmel- noja» sev ceļu. Beidzot viņš bija augšā galvenā telegrāfistā kabinē un apstājās, lai atvilktu elpu.

Melancholiskais Tonijs Vaits ar gaišu matu sprogu uz pieres un melnu sieviešu lentu kaklasaites vietā paskatījās pa lodziņu, pazina Tomu, pievilka sev tuvāk tīru blanku un tūliņ pat ierakstīja stūrītī divus burtus:

— Nu? — viņš kā mudinādams jautāja Tomam.

— Telefons sabojājies, Tonij, bet Miks mums vajadzīgs kā ēst, — Toms paskaidroja, smagi elpodams. — Pārraidi pirmām kārtām.

— Nu tad diktē. — Un Tonijs pierakstīja, ko skursteņslaucītājs diktēja:

MIDLTAUNĀ MIKAM

Publika sapulcējas šodien pīkst, deviņos vakarā Kreslinga villā «Efemerida», svarīga apspriede, būs visi.

Toms to nodiktēja čukstus un aizdrāzās kā zibens. Tonijs Vaits noskaidroja, vai drīz salabos Midltaunas telefona līniju, ko nakti vētra bija sapostījusi, un, uzzinājis, ka pēc stundas, sēdās pats pie telegrāfā apa- rata. «M. M.», — viņš pirmām kārtām izsita. Burti izskrēja pa līniju, visi telegrāfisti un telegrafistes tūliņ trūkās augšā, pameta iesākto darbu un steidzīgi pārraidīja telegramu. Padarījis savu darbu, Tonijs saritināja blanku un sadedzināja to, bet pēc tam parādījās kabines otrā pusē, kur viņu šķendēdamies gaidīja ļoti gara ņujorkiešu rinda.

Pēc stundas ceturkšņa Midltaunas naskais pastnieks, iznēsādams depešas, iegriezās kaut kādās darīšanās arī kokapstrādāšanas fabrikā. Ieraudzījis, ka strādnieki ir vieni un no priekšniecības neviena nav, viņš iespieda Tingsmeistaram saujā baltu papīriņu, aizpīpēja un steidzās tālāk. Miks izlasīja un sadedzināja papīriņu. Tad nodeva pa gumijas cauruli kaut kādus rīkojumus un, neatiedams no darbgalda, turpināja strādāt, cik spēka, svilpodams dziesmiņu.

Pa to laiku bija pienācis silts maija vakars. Pēc iepriekšējā nakts negaisa Midltauna bija kļuvusi tīra un krāšņa. Pa galveno šoseju, kas veda uz kalniem, reizēm aiztraucās sardzes motocikleti — Džeks Kreslings gaidīja atbraucam savus viesus. Līdzko satumsa, augstu kalnos iemirdzējās pasakaina gaismas jūra, it kā tur spīdētu milzīgu jāņtārpiņu pulki vai arī būtu izbērta sauja briljantu lielgabala lodes lielumā. Tur mirdzēja slavenā villa «Efemerida», kas bija uzcelta pēc Morlendera speciālā projekta, visa no dzelzs režģiem, vissmalkākajiem kokgriezumiem un kristālā, kas laistījās elektrības gaismā.

Džeks Kreslings bija radījis sev «gaismas valstību», kā rakstīja solidie laikraksti, kas tika izdoti par viņa līdzekļiem. Viņš bija atradis veidu, kā iztikt bez cilvēkiem. Viņa mirdzošajā villā visu pasniedza un saņēma neskaitāms daudzums elektrisko dzinēju, bet spožās istabas atdzīvināja tikai Kreslinga mīļākie draugi: pērtiķis Fru-Fru, angļu tīrsugas ķēve Esmeralda, divi jauni krokodili, kurus viņš bija atvedis no Ēģiptes un turēja zelta baseinā, un bijusī sekretāre Elizabete Vesone, tagad Morlendera skaistā, sērojošā atraitne. Šī sabiedrība Kreslingu pilnīgi apmierināja. Pēc viņa domām, cilvēki bija pārāk negodīgi, un viņš neatrada divkājainajos radījumos itin nekā interesanta. Džeks Kreslings nīda cilvēci.

Līdzko «Efemeridas» elektriskais pulkstenis atskaņoja Bethovena devītās simfonijas varenās skaņas, Kreslings piecēlās no atzveltņa un nospieda pogu. Jānorāda, ka viņa pulkstenis līdz deviņiem sita stundas, atskaņojot Bethovena simfonijas, bet desmitos, vienpadsmitos un divpadsmitos viesiem par lielu izbrīnu at-

skanēja kaķa ņaudēšana, dzeguzes kūkošana un ūpja brēcieni. Kad jautāja, viņš nopietni atbildēja: «Muziķa nedrīkst traucēt mīlas stundu, nāves stundu un atziņas stundu.»

— Pulkstenis deviņi, — Kreslings teica sev. — Ir laiks.

Pēc šiem vārdiem viņš apsēdās atzveltnī un pierāva klāt kājas. Tai pašā mirklī atzveltnis ar visu Kreslingu pacēlās augšā caur kristālā griestiem un dzelzs konstrukcijām augšējā stāvā, kur bija grezna zāle ar bagātīgi rotātu galdu vidū. Kreslings laiski pastaigājās pa tepiķiem, nospieda kaut kādas pogas, un zālē ieplūda smaržas, izkaisījās ziedi, it kā atpeldēja lieli kristālā trauki ar atspirdzinošiem dzērieniem. No lejas un no augšas uz platina paplātītēm atslīdēja un izvietojās pa galdu šķīvji.

Lasītājs droši vien gaida, ka, papildinot visus iepriekš aprakstītos brīnumus, tiks vēl arī sīkāk aprakstīti visi iespējamie ēdieni un dzērieni, kas greznoja miljardiera galdu. Bet aiz iemesliem, ko lasītājs uzzinās vēlāk, pagaidām esmu spiests no tā atturēties.

Kreslings vēl nebija paspējis nospiest pēdējo pogu, kad pa spoguļdzidro logu viņš ieraudzīja pa galveno aleju piebraucam vairākas mašīnas. Viņš ātri pārstūma sienā ierīkotos taustiņus, un gaisa lifts citu pēc cita uznesa zālē viņa dižciltīgos viesus.

Te bija ģenerālis Gibgelds, vikonts Monmoransi, lords Hardstons, kņazs Obolonkins, eksreģents Dons Karloss de Loss Patriass, eksprezidenti No-Homs, Uno- Si-Noga un Sidijama un vēl pāris citu pretendentu uz prezidenta posteni.

Te bija no savas dzimtenes padzīti itālieši, austrieši, rumāņi, poļi. Kopā ar viņiem bija atbraukuši arī komersanti. Slavenais vācietis Stiness, viņa draugs Krups, baņķieris Vestinhauzs, angļu tirgonis Rotšilds un jaunais Juniuss Rokfellers. Viesu vidū atradās arī ļoti sa- drūmušais, pirmo reizi pie Kreslinga viesos nokļuvušais nelaiķa inženiera Morlendera dēls Arturs, kas nerunīgs turējās savrup ar sēru lentu uz piedurknes. Kā parasti trūka vienīgi sinjora Čices.

— Apsēdieties, kungi, — Kreslings teica savā parastajā, ne sevišķi laipnajā balsī. — Es lūdzu atvainot manus krokodilus, kuri nevarēja jūs sagaidīt un paēda iepriekš.

Pie vārda «paēda» tie, kas jau bija bijuši pie Kreslinga viesos, nevarēja noturēties mazliet nesaviebuši seju. Platina plauktiņi atkal sāka kustēties. Trauki, kas bija no tīra zelta, izvietojās pa galdu. Uz viena no tiem bija cepta miežu karaša no Viskonsinas štata, otrā — smalki sagriezti loki, trešajā atradās lieliskā Čikagas siera šķēlītes. Senlaicīga porcelānā tasītēs atslīdēja un izvietojās uz galda tā baltā masa, ko mēs saucam par rūgušpienu, kaukazieši — par maconi, bet zinātnieki- dietologi — par laktobacilinu. Kristālā pokālos tika ieliets ūdeņraža un skābekja maisījums, ko sauc par ūdeni.

— Iebaudīsim vakariņas, kungi, — laipni uzaicināja Džeks Kreslings, rādīdams pirmais piemēru un nogaršodams miežu karašu ar lokiem. — Mēs, pasaules lielāko kapitalu īpašnieki, zinām cilvēces vienkāršo ļaužu un melnā darba strādnieku vulgāro sapni piebāzt savus vēderus ar ēdamo. Tikai tas vien jau rāda, ka viņi nav spējīgi pārvaldīt visumu. Iegūs varu — un pēc gada jūs viņus vairs nepazīsiet, tik apaļi būs kļuvuši viņu vēderi un acis ieaugušas taukos; bet vēl pēc gada neviens ārsts nevarēs viņus glābt no aptaukošanās un podagras … Prasme dzīvot, ģērbties, tērēt naudu, saglabāt ilgu mūžu, prasme zināt un saprast lietu mēru — šīs privilēģijas pieder tiem, kuri tur savās rokās iespējas atļauties visādas pārmērības! Pēc pulksten sešiem, kungi, es vispār neko neēdu — tikai dzeru Viši, bet kompānijās dēļ…

Kņazs Obolonkins, gurdeni apmērcēdams ūsas rūgušpienā un piekozdams tam klāt četras šķēlītes siera, ko viņš bija paķēris kā vienu, mēģināja sarunu atbalstīt:

— Franči mēdz sacīt: ja gribi taupīgu sievu — nepreci nabadzīgu. Nepieradusi viņa sāks šķiest naudu kā negudra. Bet bagātai ir imunitāte, tai kapeika kapeiku sargi!

Bet pārējie viesi laikam aiz krasi izteiktas mēra sajūtas sarunā nepiedalījās un ļoti ātri beidza vakariņot.

Pārgājusi uz Kreslinga darba kabinetu, sabiedrība apsēdās pie apaļa ebenkoka galdā.

— Mani draugi, — mazliet laipnākā balsī iesāka Džeks Kreslings, — jūs zināt, cik diženi mērķi iedvesmo mūsu savienību. Pār pasauli ceļas komunisma draudi. Šie draudi ir materiali un garīgi. Vispirms nepieciešams tos iznīcināt materiali. Komunistiem ir paradums atsaukties uz masām un tautu, tā ir viņu vājā vieta. Mēs esam reālisti. Mēs pēc pieredzes vērojam, ka vēsturi noteic valdības, cilvēki, kuru rokās ir vara pār masām. Viņi pieteic karus. Viņi dibina savienības. Viņi izlaiž aizņēmumus. Viņi izdod likumus. Viņiem ir armija un policija. Izvietojiet visur uz vietām varas iestādes, kas saprot kapitalisma dižo ģēniju un nīst komunisma inerto maisījumu, un jūs uzreiz ar aizliegumiem, arestiem, cietumiem un karātavām iznīdēsiet šīs sērgas izplatītājus komunistus. Bet tur, kur komunisti paši sagrābuši varu — es domāju Krieviju, — tur slepeni kļūstiet par varu pār varu, iznīciniet valdības pārstāvjus, iesūtot slepkavas, diversantus, cīnītājus par kapitalisma brīvību pasaulē! Citiem vārdiem — pasludināsim komunismu ārpus likuma. Terors! Terors! To, lūk, es, kungi, uzskatu par pareizo politiku.

— Tas viss ir ļoti labi, lai gan ļoti satraucoši, — laiski nomurmināja vikonts Monmoransi. — Bet kā to praktiski izdarīt?

— Nepārtrauksim namatēvu, — stingri noteica lords Hardstons, mazliet pacēlis roku.

— Mūsu spēkiem — precizāk, kadriem — ir dažādas funkcijas, lai gan mērķis viens, — Kreslings turpināja, viegli pamājis ar galvu uz lorda Hardstona pusi.

— Daļa no mums, tādi kā, piemēram, jūsu godājamais tēvs, Junius, — viņš pievērsās Rokfelleram junioram,

— dod naudu, daudz naudas, jo pasākums prasa miljardus. Miljonus un miljardus dod gan Stiness, gan Krups, gan Rotšilds, gan es pats, šās savienības vadītājs. Citi, tāpat kā šie cienījamie nākamie valdnieki, nežēlo savu pieredzi, savus titulus un savu agrāko politiku, jo mēs atjaunosim viņu varu viņu dzimtenē. Beidzot, trešie kalpo mums nevainojami, pēc pārliecības, kā diženās dvēseļu pavēlnieku un hipnotizētāju dzimtas — grafu Kaliostro pēdējais pēctecis — sinjors Gregorio Ciče.

Te Kreslinga runu pārtrauca klātesošo vētraini aplausi.

— Sinjors Gregorio Ciče! — ar uzsvaru atkārtoja Kreslings. — Jūs zināt, kā viņa talantīgie senči kalpoja Burboņiem un citām dinastijām, apvaldīdami tumšo ļautiņu revolucionāros tīkojumus. Hipnotizētājs pie likumīgā karaļa vai prezidenta ir spēcīgs varas atbalsts, ne mazāks kā baznīca …

Orators atkal tika pārtraukts, šoreiz tas bija kņazs Obolonkins.

— Es varu to apstiprināt! Kamēr bija dzīvs Griška Rasputins, labākais hipnotizētājs, kāds var būt, patvaldība Krievijā turējās. Kā nogalināja Grišku — sākās revolūcija. Fakts!

— Ir vēl kāda mūsu lietai vajadzīga entuziastu kategorija, — Kreslings turpināja, — tā ir jaunatne, tie ir personīgie atriebēji. Manu ģeniālo inženieri un palīgu, labāko Amerikas inženieri izgudrotāju Jeremiju Morlenderu, boļševiki Krievijā nodevīgi un slepeni nogalināja. Man tas ir briesmīgs zaudējums. Bet mana dārgā nelaiķa drauga dēls jaunais inženieris Arturs Morlenders grib riskēt ar savu dzīvību un atriebt tēvu. Iepazīstieties, kungi!

Klātesošie un Arturs Morlenders apmainījās rokas spiedieniem. Džeks Kreslings atkal ierunājās:

— Pāriesim pie konkrēta pasākuma. Kā jau jūs zināt, tā saucamajiem «darbaļaudīm» (it kā mēs, kungi, nebūtu darba cilvēki!) patīk sūtīt uz Krieviju delegācijās un dāvaniņas. Mēs gatavojam no darbaļaužu puses krieviem vienu tādu dāvaniņu. Tā tiks pasniegta šoruden viņu revolūcijas svētkos Pēterburgā, tur, kur vienā laikā sapulcēsies kopā visi komunistu varas vīri. Un to pasniegs amerikaņu komunists inženieris Vasilovs — pareizāk, misters Arturs Morlenders zem Vasilova maskas. Šejienes krievi, dārgais kņaz Obolonkin, par nožēlošanu, izslīdējuši no jūsu aizbildniecības. Daļa jaunatnes aizraujas ar Padomju Krievijas propagandu. Vasilovs, kā redzat, ir pat komunistu partijas biedrs un, stāsta, pārliecināts. Viņš gatavojas braukt uz Krieviju, un rudenī viņam tika uzdots pasniegt tā saucamo «dāvaniņu» — vienu no Morlendera brīnišķīgajiem izgudrojumiem … Mums par lielu apmierinājumu jūs, Artur, esat šim Vasilovam joti līdzīgs — apmēram viena auguma, tipa, vienādu matu krāsu; pārējo piepalīdzēs grims. Sīkāka instrukcija jums tiks sniegta savlaicīgi. Bet jūs, kņaz Teofan, komplektējiet no krieviem nelielu, bet spēcīgu valdības grupu, kas varētu sagrābt varu, kad «dāvaniņa» būs padomju komisārus iznīcinājusi. Ceru, kungi, ka jums mūsu cīņas pašreizējā etapā viss ir skaidrs.

— Brīnišķīgi! Lieliski! Apsveicam jūs, mister Mor- lender! Atļaujiet spiest jums roku! — skanēja no visām pusēm.

Klātesošo noskaņojums kļuva sevišķi dedzīgs tai brīdī, kad mājastēvs apspriedes beigās piedāvāja no Amerikas ūdensvadā tekošā šķidruma pāriet uz ārzemju markas šampanieti.

Pats Kreslings pretēji paradumam dzēra un saskandināja ar saviem viesiem un atvadoties parādīja viņiem abus krokodilus, kas mierīgi snauda baseina dibenā.

Apspriede bija beigusies, šampanietis izdzerts, Kreslinga kristālā pulkstenis nobrēca kā ūpis. Viesi cits pēc cita nozuda siltās maija nakts tumsā. Vienīgi Kreslings, ciezdams no mūžīga bezmiega, bija spiests staigāt šurp un turp pa mirdzošajām «Efemeridas» zālēm.

Pa to laiku Mika Tingsmeistara mazās mājiņas tumšajā kambarī ekrāns parādīja, bet fonografs pastāstīja visu, kas notika «Efemeridā». Puiši skatījās un klausījās, dūres vīstīdami, un kopā ar viņiem, ģērbusies vienkāršā strādnieces tērpā, atradās Viviana Ortone.