Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Piecpadsmitā nodaļa miss ortones atzīšanās

Pa to laiku Neds un Vilings ar redzamu patiku veda skaisto zēnu, kas nerunāja ne vārda, pa dažādām klusām sānieliņām, nokjūdami līdz loka līnijas stacijai. Vest viņu uz slepeno kupeju, kas atradās starp kurtuvi un tualeti, viņi neuzdrošinājās — tas nozīmētu izpaust savienības noslēpumus nepazīstamam cilvēkam. Tāpēc, parakņājušies pa kabatām un azotē, viņi salasīja visu naudu, kas bija klāt, un ar smagu sirdi iegādājās biļetes.

Bet, tikko izglābtā meitene saklausīja izsaucam Midltaunas vārdu, viņa nodrebēja un apstājās. Nozudušais bālums atkal parādījās viņas sejā, acīs pamirdzēja bailes.

— Mans dievs, jūs esat mani nodevuši! —viņa iesaucās, aizskriedama no viņiem prom pirmajā šķērsielā, kas pagadījās. — Zemiski, nekaunīgi mani nodevuši!

Pavecākais Vilings apvainots apstājās. Neds, paskatījies uz viņu, darīja to pašu. Un varbūt tieši tas atstāja uz nelaimīgo lielāku iespaidu nekā, ja viņi būtu ko darījuši vai sacījuši. Arī viņa apstājās.

— Ļaujiet man iet… — viņas balss drebēja. — Ak dievs, bet kurp gan lai es tagad eju? Vai labāk nebija gulēt Hudzonas dibenā?

— Miss, to jūs velti runājat. Nav ko apvainot godīgus strādnieku cilvēkus. Mēs visi dzīvojam un strādājam Midltaunā. Midltaunā dzīvo un strādā Mikaels Tingsmeistars. Uz turieni mēs gribējām aizvest arī jūs. Ja negribat — nevajag, tikai nav ko mūs apvainot!

Galvu nodūrusi, meitene klusiņām piegāja viņiem tuvāk:

— Piedodiet man. Vediet un vadiet, kur esat nodomājuši! Tikai jānogaida vakars un jādara tas krēslā. Citādi … citādi mani tur var pazīt.

Vilings un Neds izmisuši saskatījās. Neds, izņēmis no kabatas biļetes, devās uz kasi un tās pārdeva, pēc tam viņi trijatā, gaidīdami satumstam, staigāja un staigāja pa kaut kādām klusām ieliņām, līdz beidzot kļuva tik tumšs, ka meitene bija ar mieru braukt uz Midltaunu.

Un le nu viņi visi trīs ir Midltaunā. Mezdami līkumu, viņi gar strādnieku pilsētiņas žogiem tuvojas Mika Tingsmeistara namiņam. Abus nospiež klusēšana, sevišķi runīgo Nedu. Visu šo garo ceļu viņš bija veltīgi mocījies atrast kaut jel kādu kārtīgu sarunu tematu, bet, izņemot anekdoti par to, ka Toma sieva bija aplējusi savu vīru ar saskalu ūdeni, itin nekas nenāca prātā. To stāstīt viņš tomēr neuzdrošinājās, apsvēris, ka miss Ortone bija varējusi pietiekamā mērā personīgi izbaudīt, ko nozīmē atrasties slapjā vietā.

«Tuk-tuk-tuk!» — Vilings pieklauvēja.

«Tuk-tuk-tuk!» — neatlaidīgi no savas puses papildināja Neds.

Namiņa durvis atvērās, uz sliekšņa parādījās milzīga auguma vīrs gaišiem matiem un pīpīti zobos. Bjutija pārstāja riet. Viņa apostīja Vilingu, tad pārējos un tūliņ pat pastiepa ikvienam atnācējam pinkainu ķepu.

Mika istabā bija silti un omulīgi. Vilings apsēdināja no aukstuma drebošo meiteni atzveltnes krēslā pie kārniņā un īsumā pastāstīja Tingsmeistaram par notikušo. Stāsta laikā Miks vairākas reizes vērīgi paskatījās uz savu dīvaino viešņu, bet, kad Vilings beidzot apklusa, piecēlās no savas vietas, izņēma no mutes pīpīti, piegāja pie miss Ortones un sniedza viņai savu plato plaukstu. Miks Tingsmeistars reti kādam sniedza roku. Miss Ortone ielika tajā savus ledaini aukstos pirkstiņus.

— Ejiet aizsūtiet kādu, lai aiznes Lorijam drēbes, — Miks sacīja Vilingam un Nedam.

Kamēr tas viss norisinājās, techniķis Sorovs, nolīdis vistālākajā kaktā, arī ar lielu ziņkāri noraudzījās uz šo būtni, kas bija ģērbusies kā zēns, bet atsaucās, kad uzrunāja par «miss» Ortoni.

Vilings un Neds aizgāja. Tingsmeistars piestūma savu krēslu pie atzveltņa, piemeta kaminā ogles un sacīja savā maigajā balsī:

— Pasaule nav liela, dārgā miss. Tā ir pat ļoti maza. Es jūs uzreiz pazinu, jo esmu jūs bieži redzējis ar nošu mapi ejam pa mūsu ielām uz savu skolu. Jūs taču esat misis Ortones meita; jūsu māte strādā Morlendera kantorī?

Meitene pagriezās ar seju pret atzveltņa muguru, atmetās uz tās un sāka izmisīgi raudāt.

Techniķis Sorovs pienāca uz pirkstgaliem no sava kakta pie Mika un čukstēja:

— Strādāja, Mik, strādāja. Vai tiešām tu nezini? Kopš vairākām dienām viņa vairs nav starp dzīvajiem.

Ar strauju kustību miss Ortone atkal pagriezās pret viņiem. Asaras viņai bija nožuvušas no vaigiem. Jocīgi bija redzēt saltā naida izteiksmi, kas izķēmoja viņas ļoti jauno, skaisto seju.

— Kas jūs esat? Kas jūs esat par cilvēkiem? — tāpat čukstus viņa jautāja.

— Miss, jūs atrodaties pie godīgiem cilvēkiem. Es jūs negribu izprašņāt, bet, ja jums vajadzīga palīdzība, izstāstiet visu patiesību.

— Es pastāstīšu visu patiesību, un jūs būsiet pirmie, kas to no manis dzirdēs. Bet ziniet, jūs par savu labsirdību bargi samaksāsiet. Es esmu nelaimīgs radījums, man ir briesmīgi ienaidnieki, un visniknākais ienaidnieks — tas esmu es pati.

— Pietiek, bērns, — maigi ierunājās Tingsmeistars. — Klājiet vajā visu, kas uz sirds.

Miss Ortone kādus mirkļus lūkojās ugunī. Viņas skatiens kļuva skumjš un bikls. Tad viņa lēnām sāka runāt, nenovērsdama acu no uguns:

— Mani sauc par Vivianu Ortoni. Esmu kapteiņa Ortona meita. Viņš nomira pirms desmit gadiem, atstādams mani un manu māti bez jebkādiem līdzekļiem. Es mācījos un biju vēl pusaudze. Mana māte, lai sagādātu man iespēju pabeigt skolu, iestājās par mašīnrakstītāju Morlendera kantorī… Tai laikā mana māte bija sava skaistuma pilnā plaukumā. Es pabeidzu skolu un tad uzzināju, ka māte iemīlējusies Morlenderā.

— Vecajā vai jaunajā? — Tingsmeistars pārtrauca.

— Jeremijā Morlenderā. Jūs viņu pazīstat. Viņš likās godīgs cilvēks. Mēs dzīvojām ļoti vienkārši mazā mājiņā, ar vienu apteksni. Māte bija ļoti laimīga, viņa gaidīja bērnu. Viņiem vajadzēja pirms mēneša salaulāties, un, atceros, viņš šausmīgi kautrējās stāstīt par to savam dēlam… Bet mēs abas tā ticējām! Māte gatavojās kāzām. Es viņai palīdzēju. Pēkšņi Morlenderu komandēja uz Krieviju. Pirms aizbraukšanas viņš bija ieskrējis pie mums to pateikt un apsolīja: tiklīdz pārbraukšot, tūliņ atnākšot pie mums. Apmēram vienu mēnesi nebija nekādu ziņu. Pēc tam pienāca no viņa vēstule un paciņa …

Te miss Ortone atkal apstājās, lai krampjaini apspiestu raudas, kas žņaudza elpu.

— Nevaru jums pateikt, cik mēs bijām priecīgas. Vēstule bija no Krievijas, ar nepazīstamu marku. Bet paciņā — neparastas konfektes un cepumi.

— Ko viņš rakstīja? — Sorovs jautāja.

— Ka drīz pārbraukšot mājā un tūliņ pat svinēšot kāzas… Mēs ar māti sarīkojām mazas svinības. Viņa uzklāja galdu, izgreznoja to ziediem, uzlika tur atsūtītos saldumus un apsēdās atzveltnī. Es apsēdos viņai blakus, bet man nezin kāpēc bija smagi ap sirdi un nekam negribējās pieskarties.

Māte paņēma no vāzes skaistu konfekti un nopūtās:

«Cik man sāpīgi, Vivian, ka-, izņemot mūsu Keti, mēs nevienu nevaram uzaicināt pie sevis ciemos!»

Viņa iebāza konfekti mutē un pēkšņi pietrūkās kājās. Es paguvu saskatīt, ka viņas seja krampjaini sarāvās. Viņa pat neiekliedzās. Es metos pie viņas. Viņa bija mirusi. Es ieskrēju virtuvē — Kete bija nozudusi. Tad es paņēmu otru konfekti, un, tikko apjēgdama ko daru, iebāzu to kabatā, bet pēc tam saļimu blakus mātei; mani kratīja šausmīgi drebuļi. Tās nebija sēras, tās nebija bailes — tai brīdī es jutu tikai vienu: naidu! Naids pildīja manas krūtis, un sirds dauzījās. Es gandrīz vai zaudēju samaņu, katrs asins piliens manī sauca nonāvēt Morlenderu, atriebties viņam par māti un par nedzimušo bērnu. Istabā bez pieklauvēšanas un bez uzaicinājuma ienāca nepazīstams cilvēks ar brillēm uz deguna. Viņš paziņoja, ka esot policijas ārsts un ka pēc viņa esot atskrējusi mūsu Kete. Es sapratu, ka man visapkārt ir ienaidnieki un ka man jāklusē, lai glābtu savu dzīvību. Viņš jautāja, kāds iemesls esot mātes nāvei. Es atbildēju, ka laikam sirds. Viņš jautāja, vai māte agrāk esot slimojusī ar sirdi. Es atbildēju, ka slimoja. Viņš tūliņ uzrakstīja uz papīra gabaliņa miršanas apliecību un otrā dienā māti apglabāja. Kamēr es biju izvadīšanas ceremonijā, kāds bija aiznesis prom visu, ko bija atsūtījis Morlenders. Kete nepārnāca. Pēc dažām dienām man izdevās atrast ārstu, kas izdarīja manas noslēpumainās konfektes ana- lizi. Viņš teica, ka tā esot pildīta ar visbriesmīgāko indi, kas nonāvējot tūliņ, līdzko tā nokļūst uz mēles. Uz manu lūgumu viņš izsniedza man šās konfektes rakstisku ana- lizi. Pēc kāda laika es pamanīju, ka mani izseko. Tad es izlikos pilnīgi nekaitīga, izturējos klusi, naivi, bez pretenzijām. Mani atstāja mierā. Lai sajauktu pēdas, es pārcēlos uz Ņujorku …

Te miss Ortone sastomījās. Tingsmeistars uzlika viņai roku uz galvas un mierinoši sacīja:

— Runājiet, mans bērns.

— Mana dzīves jēga ir viena — atriebt, mana sirds pukst tikai vienam — naidam. Es sāku mācīt muziķu, pārģērbusies līdz nepazīšanai. Bet atriebt manā stāvoklī, strādājot par nabadzīgu mūzikas skolotāju, bija neiespējami. Mājās, kur es mācīju muziķu, bieži mēdza nākt bagāts baņķieris Vestinhauzs. Man šķita, ka viņš ir piemērots cilvēks. Un es… es ļāvu viņam izrādīt man simpātijās…

Miss Ortone nolieca galvu. Platajā Tingsmeistara sejā pavīdēja skumjas un līdzcietība.

Meitene turpināja.

— Man vajadzēja pazīt visus, bet pašai palikt nevienam nezināmai, un es izgudroju spēli ar masku. Es esmu tā slavenā Maska, kas intriģē visu Ņujorku. Un tā, tikusi gandrīz pie mērķa, es pēkšņi uzzināju, ka Morlenders jau nogalināts. Viņš bija izbēdzis manai atriebībai. Es aizsteidzos pie notara Krafta, kas pazina manu nelaiķa māti, taču arī tas bija miris, bet viņa vietā kantorī … Dīvaini, — viņa sevi pārtrauca, saķerdama ar roku pieri, — man ir lieliska atmiņa, es arvien atceros, bet tagad nevaru atcerēties, kas sēdēja kantorī Krafta vietā. Es pat neatceros, par ko es ar viņu runāju. Es atceros Morlendera testamentu: izrādās, ka viņš bijis precējies — bijis precējies ar Kreslinga sekretāri Elizabeti Vesoni. Apprecējies ar viņu īsi pirms aizbraukšanas, tai dienā, kad bija iegriezies pie manas mātes … Visu savu mantu viņš novēlējis tai, kaut gan manai mātei pirms aizbraukšanas teica, ka esot viņu nodrošinājis. Savus izgudrojumus, savus projektus viņš novēlējis cīņai pret krievu komunistiem.

— Miss Ortone! — Tingsmeistars iesaucās. — Tas, ko jūs stāstāt, ir svarīgi. Vai jūs kaut ko nejaucat, vai neesat kļūdījusies?

— Nē, neesmu kļūdījusies. To es izlasīju pati savām acīm. Bet pirms manas iziešanas no kantora kāds jauns cilvēks, vārdā Druks, iedeva man adresi, lai es atnākot pie viņa pulksten četros. Man likās, viņš zina kādu noslēpumu, bet tikai no kaut kā baidās … Druks, Bruklin- stritā 8. Es devos uz Hudzonas krastu, lai pakavētos līdz četriem, un vairāk neko neatceros… — Viņas seja bija šausmīgi bāla. Viņa nolieca galvu uz krūtīm un nočukstēja: — Man ir ļoti slikti… Savādi, ka esmu kļuvusi it kā aizmāršīga.

Tingsmeistars uzmanīgi paskatījās uz viņu un atnesa ūdeni ar viskiju. Kad meitene to izdzēra un atguva līdzsvaru, viņš jautāja:

— Dārgā miss, sakiet man, ko jūs tagad vēlētos darīt?

— Atriebties Morlenderam, — meitene lēnām atbildēja. — Viņam nevar, viņš ir miris, — tātad atriebties Arturam Morlenderam, viņa dēlam.

Iestājās klusums. Tingsmeistars parušināja kaminā ogles, pārsoļoja vairākas reizes pār istabu, tad apstājās un paskatījās uz nobālušo meiteni:

— Paklausieties, miss Ortone. Jūs esat nokļuvusi pie cilvēkiem, kuru dzīves mērķis ir cīņa ne tikai pret Morlenderu, bet arī pret tiem, kas rīkojas ar šiem Morlen- deriem kā ar marionetēm. Bet, mana dārgā miss, mēs cīnāmies ne tāpēc, ka neieraugām atsevišķus cilvēkus, un mēs negribam personīgu izrēķināšanos. Mēs cīnāmies tāpēc, ka tūkstošiem mūsu brāļu un mēs paši ejam bojā, īstas dzīves neredzējuši. Mēs cīnāmies tāpēc, ka nabaga ļaužu bērni smok pagrabos bez saules un gaisa, tāpēc, ka mūsu jaunekļus kara laikā sūta iznīcināt tādus pašus nelaimīgos kā viņi, miera laikā dzen raktuvēs un fabrikās. Mēs necīnāmies tādēļ, lai atriebtos. Mēs gribam nodibināt zemes virsū taisnību un gaišu dzīvi ikvienam cilvēkam no pirmā līdz pēdējam. Vai jūs mani saprotat?

— Tingsmeistar! — meitene iesaucās, pietrūkdamās kājās. — Es gribētu izjust to, ko jūs runājat. Bet pašlaik es to nevaru, nevaru! Man acu priekšā ir manas nabaga mātes tēls, kuru tik zemiski, tik neģēlīgi nogalināja. Man nav vairs dzīves, iekāms es nebūšu remdējusi šo šausmīgo naidu, kas pārņēmis mani kā nāvīga slimība. Un, ja jūs man neļausiet atriebt, vienalga — es rīkošos viena, es došos atpakaļ uz Ņujorku un turpināšu savu šausmīgo komēdiju …

Viņa metās uz durvju pusi, aizmirsusi, ka ir ģērbusies Lorija Lena darba drēbēs. Miks saņēma viņu ap pleciem un apsēdināja atkal atzveltnī.

— Jūs paliksiet pie mums, kamēr atspirgsiet, — viņš vienkārši sacīja. — Viling, Ned!

Istabā ieskrēja abi draugi — tik ātri, ka nebija vajadzības vaicāt, vai viņi tālu bijuši un vai viņi dzirdējuši to, kas tika runāts istabā. Miks Tingsmeistars tikko taisījās dot viņiem rīkojumu, kad durvis atkal tika atrautas līdz galam vaļā, un šoreiz istabā ieskrēja Lorijs, viss notriepies ar darvu. Smagi elsodams, vēl skriedams viņš iesaucās:

— Tingsmeistar! Te ir nazis, ar kuru viņu sadūra. Es biju pie aptiekara, viņš apgalvo, ka asmens notriepts ar briesmīgu Āfrikas indi. Bet jūs, miss Ortone, labāk nerūpējieties par Druku. Viņš ir aizbēdzis. Stāsta, ka viņš apzadzis Kraftu un aizbēdzis ar viņa naudu!

— Tu runā klusāk, Lorij, — Tingsmeistars pārtrauca. — Noliec nazi uz galda un nebiedē nabaga miss. Es palūgšu, zēni, kādu no jums aprunāties ar manu saimnieci un sagādāt miss Ortonei sieviešu drēbes.

— Starp citu, Mik, — Lorijs turpināja izklāstīt savus jaunumus, — liellaivā, ar ko ved pa Hudzonu malku, ir slepena istaba. Bet tās īpašnieks… tās īpašnieks … Velns lai parauj, neatceros, kas tur ar viņu bija … ceru, zēni, ka jums neiznāca ar viņu sastapties, kad nesāt uz turieni drēbes?

— Ko tu, Lorij! — Vilings atbildēja. — Oto no maiznīcas brauca turp pie tevis un, lai ari ka izmeklējās, neatrada ne miņas no liellaivas. Tā ir izčibējusi, it kā mēs to būtu redzējuši tikai sapnī.

— Izčibējusi! — Lorijs atkārtoja, un viņam pār muguru pārskrēja iepriekšējie neizprotamo baiļu drebuļi.