Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Četrdesmit devītā nodaļa TRUŠKOPIBAS NODERĪGUMS

Nakts.

Miss Junonas logā noslēpumaina gaisma. Viņa kaut ko raksta, izlasa un saplēš sīkos gabaliņos.

Arī sekretārā logā gaisma. Viņš tikko izlasījis rokrakstu ar nosaukumu «Biska dienasgrāmata» un nogrimis dziļās domās. Tad viņš izņem aploksni ar Druka vēstuli, sašuj abus dokumentus kopā, pakrata galvu un liekas gulēt.

Virtuves logā ari gaisma. Visi melnie kalpotāji, sapulcējušies ap galdu, aizņemti, apspriežot mistera Tūska noslēpumaino personību.

— Pārģērbts prezidents, — Sams čukst pārliecinātā balsī.

— Bet, manuprāt, tas ir nelaiķis Vašingtons, tas ir viņš! — teic savu vārdu virēja. — Nelaiķim taču nav no kā baidīties, viņš tikai ir redzams, bet ķermenis it kā būtu no muslina, tāds viņš ir.* Vai nu tiešām dzīvs cilvēks būtu sācis pie mums grozīties, kad viņu kuru katru brīdi var apprecēt? Pavej, kāds vīrietis bija misters Dots, ir tas izbijās!

Mistera Dota logā arī gaisma. Bet, ieskatījušies viņa istabā, mēs redzam, ka tur notiek kaut kas pilnīgi noslēpumains: gaisma plūst no griestiem, viens misters Dots mierīgi krāc gultā, kas atrodas aiz aizkara, bet otrs Dots stāv pie aizbarikadētām durvīm, pacēlis piedurkni, no kuras rēgojas ārā revolvera stobrs Šā otrā Dota galvai ir liela līdzība ar grīdas suku, bet no biksēm izlīduši divi kruķi, kam uzmaukti garstulmu zābaki.

Tumšs tikai pie nevarīgā mistera Milki. Viņš guļ sava dzīvnieku bara vidū, un, ja nebūtu tumšs, mēs redzētu uz viņa lūpām svētlaimīgu smaidu.

Rīta pasts atnesa nenogurdināmajam sekretaram oficiālu, aizzieģelētu vēstuli. Tajā atradās visu Ņujorkas vājprātīgo namu saraksts.

Misters Tusks, ātri paēdis brokastis, atlocīja sarakstu un atzīmēja ar sarkanu zīmuli divas adreses: tie bija vienīgie nami, kur kameru skaits pārsniedza 132.

Pēc tam viņš rūpīgi salocīja salveti, iebāza korespondenci portfelī, izņēma bloknotu un lietišķi sarakstīja, kas šai dienā darāms. To pabeidzis, viņš zibenīgi apgriezās apkārt un sagrāba aiz apkakles ziņkārīgo Nollu tieši tai brīdī, kad viņa taisījās to no mugurpuses aptaustīt.

— Kāda velna pēc jūs te pie manis nākat? — viņš nikni uzkliedza, ieurbdamies nelaimīgajā nēģerietē ar savu tērauda acu skatienu.

— Ser, piedodiet man! — Nolla murmināja, pie visām miesām drebēdama. — Es tikai gribēju pataustīt, ser: vai jūs esat cilvēks vai spoks?

Misters Tusks palaida Nollu vaļā, un viņa sejā nebija ne mazāko dusmu. Melnā Nolla vēlāk virtuvē zvērēja, ka šī seja kļuvusi pat skumīga gluži kā īstam nelaiķim, kas nomazgāts un ietīts līķautā.

— Jā, labā sieviete, droši vien es esmu spoks, — viņš atbildēja ļoti dīvainā balsī un iegāja savā istabā.

Tāds ķēkšas hipotēzēs apstiprinājums pildīja nēģeru dvēseles ar bezgalīgām un paniskām bailēm. Viņi vēl ilgi apspriedās un samirkšķinājās cits ar citu, sastapda- mies koridoros, virtuvē un uz trepēm, bet viņu dīvainā izturēšanās palika apslēpta mistera Milki ģimenei, jo Junona spītīgi sēdēja savā istabā, bet nevarīgais sirmgalvis nespēja pārvietoties.

Pilsētā sekretaram tika svinīgā tonī paziņots:

— Dārgais mister Tusk, mistera Milki lūgums atbrīvot viņu no darba pieņemts! Jūs esat iecelts viņa vietā par Ilinoisas ģenerālprokuroru.

— Pieņemu, bet tikai ar nosacījumu, — aprauti atbildēja Tusks, kā jau cilvēks, kas pieradis pavēlēt, bet nevis pakļauties pavēlēm: — jūs dosiet man vienu mēnesi atvaļinājuma, lai es varētu kaut kur aizbraukt un izmeklēt kādu noziegumu.

Tūlīt viņš dabūja visu, ko gribēja, ieskaitot kroņa zīmogu, aresta blankas, visas iespējamās pilnvaras un apliecības.

Pārējo dienas daļu jaunais prokurors veltīja lieliskai apsūdzības runai pret Piruetu, kurš nebija ieradies tiesā, un veselai virknei daždažādu lietu, un tikai, saulei rietot, pārradās kotedžā.

Bija vēl gaišs, kad viņš piebrauca pie pazīstamajiem vārtiem. Viņam ceļu aizžogoja milzīgi rati, piekrauti pilni ar groziem. Vedējs, gara auguma vīrietis, iededzis saulē melns kā velns, trakās dusmās kliedza, cik jaudas.

— Ko jūs kliedzat? — Tusks jautāja, piebraukdams pie ratiem.

Vīrietis pagriezās pret viņu sarkans kā biete un cirta kāju pie zemes:

— Es esmu kroņa cilvēks, saprotiet! Man laiks iedalīts līdz pēdējai sekundei! Es neesmu no tiem, kas te var stāvēt velti pusotras stundas un pārpūlēt savu kroņa rīkli!

— Kas par lietu?

— Laba lieta! Dīkdienība, kungs, īsta dīkdienība! Stāvu pusotras stundas, lai nodotu šos te trušus pēc adreses, klaudzinu, saucu, kliedzu, dauzu ar kājām, bet viņi tā kā būtu izmiruši! Sēž tur krēslā kaut kāds muļķis, skatās uz mani ar abām acīm, bet lai vārtus atvērtu — tas viņam ne prātā nenāk!

Tusks piesēja zirgu pie koka, vienā mirklī uzrāpās uz vārtiem, uzmanīgi pārslīdēja pāri naglu joslai un nolēca dārzā. Viņš pašrocīgi atvēra vārtus un ielaida iekšā drūmu cilvēku ar sarkanu seju. Tas uznesa misteram Milki uz terases lieliski iesaiņotu grozu ar diviem brīnišķīgiem, pelēkiem trušiem.

— Saņemiet! — viņš nikni sacīja. — Tas nav glīti no jūsu puses! Es esmu kroņa cilvēks, es varu sagādāt kronim pat ļoti jūtamus zaudējumus. Nav glīti, kungs …

— Ttie nnav mani truši, kungs! — bikli nomurmināja misters Milki.

— Kā, tie nav jūsu, ser! — trakās dusmās iesaucās vedējs, izņemdams no azotes vēstuli. — Lopkopības iestāžu komiteja man uzdevusi, ser, apmaiņai piegādāt Ilinoisas štata trušu eksponātus. Ikviens grozs jānogādā pēc adreses, un jūsējā grozā, ser, bija ielikta pat vesela aploksne. Es esmu kroņa cilvēks, ser, tas nav manā dabā kļūdīties!

Viņš iesvieda sirmgalvim klēpī vēstuli, dusmīgi pamāja ar galvu un devās prom, neganti pātagodams savu zirgu no priekšas, mugurpuses un sāniem.

Misters Tusks mierīgi aizslēdza vārtus, uzkāpa terasē un gribēja jau apvaicāties sirmgalvim, kur paslēpušies melnie kalpi, te viņa skatiens uzdūrās baltajai aploksnei:

ILINOISAS STATA ĢENERĀLPROKURORAM

— Mister Milki, — Tusks teica, paņēmis vēstuli, — jūsu lūgums atsvabināt jūs no darba ievērots, un es paņemu no jums šo vēstuli nevis vairs tikai ar sekretārā tiesībām — es esmu iecelts par jūsu pēcteci, par Ilinoisas štata ģenerālprokuroru.

Viņš palocījās vecajam, nesagaidījis viņa atbildi, un ātri iegāja savā istabā. Te viņš atplēsa aploksni, izņēma vēstuli un izlasīja šādas rindas:

ILINOISAS STATA ĢENERĀLPROKURORAM

No Baltā karoga ordeņa kavaliera,

Bostonas universitātes goda biedra

doktora Lepsiusa.

Augsti godājamais prokurora kungs!

Ne pārāk sen avīzēs bija rakstīts, ka jūs esat amerikaņu nacionalais lepnums noslēpumainu noziegumu atklāšanā. Rakstā bija teikts, ka Nats Pinkertons, Niks Karters un Ser loks Holmss, salīdzinot ar jums, ir tīrie skursteņslaucītāji. Es aicinu jūs palīgā kādā ārkārtīgi dīvainā lietā. Jūs būsiet dzirdējis, ka Krievijā boļševiki nogalinājuši Jeremiju Morlenderu. Ir pamats domāt, ka viņu nogalinājušas gluži citas personas, nevis tās, ko oficiāli apvaino. Patlaban ir pazudis viņa dēls Arturs Morlenders, lai gan mājinieki viņa nozušanu slēpj. Taisnības vārdā un lai glābtu jaunā cilvēka dzīvību, ņemiet šo mīklaino lietu savās rokās.

Man ir tas gods, augstcienībā utt., utt., utt.

Mistera Tūska tērauda acu skatiens satumsa. Vienā acumirklī viņš bija pie galda, kur atradās viņa papīri un nedaudzi saimniecības piederumi, ko viņš pilsētā bija nopircis. Aši paskatījies pulkstenī, viņš sāka steidzīgi kravāties, šķirodams un kārtodams vēstules, šūdams tās kopā un likdams portfelī.

Kamēr viņš ir aizņemts šai darbā, mēs apciemosim miss Junonu, kas bezizejas stāvoklī sēdēja savā istabā jau otro diennakti.

Miss Junona piecēlās no gultas, kur viņa bija ar visām drēbēm gulējusi, un paskatījās ārā pa logu. Metās krēsla. Dīvains klusums bija pārņēmis dārzu, terasi, māju. Nebija dzirdami soļi, neatskanēja neviena cilvēka balss. Miss Milki nodrebēja un paraustīja plecus.

Kopš paša rīta neviens pie viņas nebija ienācis. Virēja nerādījās nodot rēķinus. Zirgu puisis un dārznieks neatnesa atslēgas. Istabenes bija nozudušas līdz pēdējai. Nolla ne reizi nepabāza pa durvīm savu aubi, bet Sams neienāca pastāstīt par vecā kunga veselību.

Miss Milki gribējās ēst. Bez tam viņa bija izbrīnījusies un izbijusies. Brīdi pastāvējusi, viņa piegāja pie spoguļa,' uzmeta uz pleciem lakatu un apņēmīgi devās uz durvju pusi.

Nevarīgais sirmgalvis klusu sēdēja atzveltnes krēslā, laipni skatīdamies apaļajās acīs pelēkajiem trusīšiem, kas stiepa viņam caur drāšu pinumu pretī savus purniņus. Jāatzīstas, ka viņš jutās diezgan nosalis un izsalcis. Kopš brokastīm neviens viņam nekā nebija atnesis, ne pienācis pārvietot viņu citā stāvoklī, ne apkopt, ne vakarā ietinis viņu apmetnī. Viņš nebija paguvis sūdzēties misteram Tuskam par dīvaino kārtību, kas bija nodibinājusies mājā, un pacietīgi sēdēja, priecinādams sevi, raugoties jaukajos zvēriņos.

Pēkšņi viņam uz pleca nogūla kāda roka, un balss, kurā viņš pazina savas meitas balsi, izbijusies prasīja:

— Dārgais tēt, vai tiešām jūs te sēžat kopš rīta?

— Kā arvien, Juni, — vecais lēnprātīgi atbildēja.

— Es saprotu, tēt, ka jūs sēžat bez jebkādas palīdzības … Ak mans dievs, vai tiešām viņi šodien nedos mums ēst?

— Es brokastis ēdu, Juni.

Miss Milki iekliedzās, ķērās pati klāt pie sirmgalvja krēsla un iestūma to ēdamistabā. Tad viņa pa galvu pa kaklu drāzās uz virtuvi, iekurināja plīti, sagatavoja siltu dzeramo un ēdamo un sāka barot savu tēvu kā mazu bērnu, pa starpām runādama:

— Visi viņi no mums aizbēguši, tēt! Es redzēju viņu istabas — viņi aiznesuši prom visas savas mantas. Nevaru saprast, kas ar viņiem lēcies!

Misters Milki ēda, jāatzīstas, ar sevišķu apetiti un plati ieplestām acīm skatījās savā meitā, it kā redzētu to pirmo reizi. Abi viņi bija tā aizņemti viens ar otru, ka nedzirdēja bijušā sekretārā stingros soļus un pamanīja viņu tikai tad, kad viņš apstājās ēdamistabas vidū ar portfeli un čemodānu rokās un cepuri galvā.

— Man nekavējoties jāaizbrauc, — viņš aprauti iesāka un pēkšņi iekliedzās: viņa skatiens atdūrās pret miss Milki… Bet kāda bija miss Milki!

Viņa priekšā stāvēja gara auguma padzīvojusi sieviete

mājas tērpā, ar izbrīnījušos seju un pakausī saņemtu sirmu matu kušķi.

Viņa nenovērsa seju no Tūska skatiena un vienkārši pateica:

— Mūs pametuši visi kalpotāji, mister Tusk. Mes esam palikuši ar tēvu visā kotedžā tikai divi.

Misters Tusks nolika čemodānu un portfeli uz galda, noņēma cepuri, pastiepa roku un teica tādā tonī, kādā nekad ar viņu nebija runājis:

— Sveicināta, miss Milki, mēs neesam šodien redzējušies. Neuztraucieties, es šonakt palikšu te, bet rīt kaut ko izdomāsim. Baidos, ka viņi būs aizbēguši aiz bailēm no manis.