Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Divdesmit piektā nodaļa Biska dienasgramatas turpinājums

— Bisk! Kāds velns tevi dīda? Kur esi aizmucis? — es izdzirdēju portugalieša balsi.

Vajadzēja atgriezties mašīntelpās, lāgā nenoskaidrojot miss Toteres iemigšanas un Mika Tingsmeistara baložu nozušanas iemeslus.

Visu nakti «Torpēda» attīstīja ārkārtīgu ātrumu. Kamēr pasažieri mierīgi gulēja, tvaika katls no spiediena draudēja pārsprāgt pušu, kurinātāji šaudījās pa kurtuvi kā nelabie, bet aiz traucošās «Torpēdas» bortiem trakoja un auroja velnišķīga vētra.

Pret pašu rīta pusi, kad aiz noguruma jau grīļojos, portugalietis atnāca mani nomainīt un es aizskrēju uz kajiti. Žāvādamies ietrausos pirmajā kojā blakus krācošam matrozim un tāpat neizģērbies gribēju nosnaust, kad pēkšņi zem grīdas atskanēja pusapspiests kauciens — šausmīgs, necilvēcīgs kauciens, no kura man mati cēlās stāvus.

Es pietrūkos, aiztraukdams miegu. Vairāki matroži pamodās un piecēlās sēdus, pārkāruši kailās kājas pār koju malām. Mēs sākām klausīties. Kauciens atkal atkārtojās, un šoreiz tas bija tik griezīgs, tik skumjš, ka daudzi no matrožiem šausmās spiedās cits pie cita kā izbijies ganāmpulks.

— Zēni, tur kauc kapteiņa beigtais suns! — dobji teica Ksaverijs, un matroži šausmās sāka drebēt.

Mans kaimiņš metās kojā un pabāza galvu zem spilvena.

— Klusē, Ksaverij. Jau tāpat ir nelabi, — kāds pārtrauca veco vīru.

— Es neklusēšu! — Ksaverijs spītīgi čukstēja. — Lieta skaidra: beigtais suns atkal kauc. Citādi nav, būs kādam no mums jāmirst, puiši. Pieminiet manus vārdus.

— Kas par beigtu suni? — es iejaucos.

129

— Tas, redzi, puis, ir mūsu kuģa bijušais suns, kas piederēja agrākajam kapteinim Džeksonam. Pats aizgāja, bet suni pameta, taču šis sarkanmataino — es domāju kapteini Greguaru — necieta un ieņēmās sev tādu dīvainu paradumu: kaukt, ja kādam no mums jāmirst. Tici

9 — Mess Mend

vai ne, kairu reizi braucot, līdzko kauc, mēs jau zinām — kādam no mums jāmirst. Sarkanmatainajam tas stipri nepatika, un tā kādu reizi, iedams garām sunītim, viņš pacēla kāju, bet sunītis ņem un ierūcas. Un kā viņš pacēla kāju, tā belza sunim pa galvu un ielauza ar papēdi galvaskausu. Spēks šim sarkanmatainajam sātanam velnišķīgs, nevis cilvēcīgs!

— Bet suns tāpat kauc, ja kādam jāmirst, — čukstēja kāds jauns matrozītis, klabinādams aiz bailēm zobus.

Un gluži kā apstiprinājums no guļamlāvu apakšas atkal atskanēja gari stiepts, necilvēcīgs kauciens, it kā kaucējs, kamēr mēs runājām, būtu pievirzījies mums tuvāk.

Matroži šausmās metās savās guļvietās; arī es palīdu zem segas — ne tik daudz aiz bailēm, cik aiz noguruma, un tūliņ iemigu nāves miegā.

Es pamodos, kad strādāja jau otrā maiņa. Rīta gongs plēsa vai ausis pušu, aicinādams uz pirmajām brokastīm. Matroži trūkās augšā, atstādami siltās kojas līdz dulnu- mam nogurušajiem biedriem.

Kad es iegāju mazgājamā istabā un pabāzu galvu zem aukstas ūdens šalts, vecais Ksaverijs atrada mirkli un pačukstēja man:

— Nāve jau savu paņēmusi! Telegrafiste nomirusi tai pašā stundā, kad kauca suns.

Es izrāvu galvu no krāna apakšas un tāpat slapjš drāzos uz mašīntelpām.

— Pičerga, — es iekliedzos, — vai tas tiesa, ka mirusi miss Totere? No kādas slimības viņa mirusi?

— Nebļausties, — portugalietis flegmātiski atbildēja. — Droši vien nabadzīte pārbijušies no vētras vai arī pārēdusies, un sirds nav izturējusi. Un jāsaka, viņai jau bija pāri četrdesmit, lai gan nēsāja krāsainas lentītes.

Es ķēros pie darba. Kopš šā brīža man bija skaidrs, ka mazākā nepiesardzība varēja tuvināt manu paša nāvi. Pirmo brīvo mirkli es izlietoju, lai uzmestu šīs rindiņas un sagatavotu savā slēptuvē pudeli. Pēc tam devos uz lazareti, kur mani ar mokām ielaida. Es gāju apciemot Danu.

Nelaimīgais epileptiķis gulēja nekustēdamies, nozilē

jušās lūpas sakniebis. Vajadzēja labu bridi ar viņu noņemties, kamēr viņš atvēra muti.

Ko no viņa grib? Viņš nodomājis mirt, un, jo ātrāk, jo labāk. Nedrīkstot dzīvot cilvēks, kurš redzējis nešķīsto. Bet viņš redzējis, kā nešķīstais nogalinājis viņa draugu Dipu… Nē, neviens neesot ievests lazaretē, izņemot viņu. Pasažieru palata esot blakām; lazaretē kopējs kantoris; viņš noteikti zinātu, ja bez viņa būtu vēl kāds slimnieks …

Ar šiem vārdiem Dans apklusa un pagrieza man muguru. Es izspiedu no nelaimīgā visu, kas man bija vajadzīgs, un satraukts aizšāvos uz klāja. Tātad Vasilovs nebija naktī gulējis hospitālī. Es dusmojos uz viņu par nepiesardzību. Kāpēc viņš neuzklausīja prātīgu padomu?

Augšā mazajā salonā bija trokšņaini. Ap Kovaļkovski drūzmējās pirmās un otrās klases pasažieri, runa bija par telegrafistes nāvi.

— Es prasu, lai tiktu izdarīta dezinfekcija! — aizgūtnēm kliedza padzīvojusi dāma no 8. kajites.

— Apžēlojieties, viņa taču nomira ar sirdstrieku!

Cilvēks, kas to teica jautrā balsī, stāvēja ar muguru

pret mani. Es paskatījos un atviegloti nopūtos. Tas bija pats Vasilovs — možs, jautrs, runīgs, nemaz vairs neatgādināja vakarējo pārbijušos pasažieri. Viņš dzīvs! Smagums novēlās man no sirds. Paldies dievam! Es gribēju pieiet pie viņa, bet baidījos nokļūt acīs stūrmanim.

Bet Vasilovs mundri sarunājās ar pasažieriem, nomierināja pavecīgo, īdzīgo dāmu, pacēla mazu mutautiņu, ko bija nometusi zemē senatora Notebita meita, — vārdu sakot, izturējās kā īsts labākās sabiedrības cilvēks.

«Vai tu re, kas šim par manierēm!» es ne bez dzēlī- bas nodomāju un, atradis izdevīgu brīdi, kad viņš aizgāja aiz atzveltņa ar avīzi rokā, uzliku roku viņam uz pleca:

— Kāpēc jūs negulējāt nakti lazaretē?

9*

131

Vasilovs aši apgriezās un asu skatienu pavērās manī. Zēni! Tas bija Vasilovs, tā bija viņa seja, deguns, lūpas, mati, svārki, bikses, veste, zābaki, tas bija Vasilovs, es jums saku, un tas nebija viņš! Tas bija pavisam cits cilvēks, lai mani nesauc vairs par skotu Bisku! Es nenoturējos, es iekliedzos.

— Kas jums? — smaidīdams jautāja neīstais Vasi: lovs, cits Vasilovs, Vasilova rēgs, nezinu, kā viņu nosaukt.

Bet es neatbildēju: man klabēja zobi, es pa galvu pa kaklu metos lejā uz viņa kajiti.

Man izdevās nokļūt zem apšuvuma, nevienam nepamanot. Es paskatījos pa lodziņu: Vasilova kajitē viss bija tāpat kā agrāk, pat revolveris bija uz galda un kaktā neaizskarta ceļasoma. Vai tik es neguļu? Vai tik mani nemoka lietuvēns? Bet, ja vien es pats neesmu apmainīts, tas cilvēks augšā nav Vasilovs, nē un nē.

Es izlēcu atkal uz trapa, lai nokļūtu savā slēptuvē. Skrienot pa trepēm, ieraudzīju sev aiz muguras, ne vairāk kā divu soļu atstatumā, sarkanmataino cilvēku svārkos. Viņš steidzās man pakaļ, viegli uzlikdams uz margām vāju, ļenganu roku ar stipri pietūkušām pirkstu locītavām. Es traucos, cik kājas nes, un aizskrēju viņam priekšā soļus divdesmit, aizmetos aiz stūra un kā bulta ielidoju šaurajā spraugā.

Fu! Glābts! Kaut vai uz stundu, bet glābts! Es apskatījos, rūpīgi aizslēdzu visas izejas no savas slēptuves, sagatavoju papīru, tinti un pabeidzu rakstīt dienasgrāmatu. Tūliņ es to iebāzīšu pudelē, aizkorķēšu un iesviedīšu jūrā, uzskrāpējis ar dimanta gabaliņu uz stikla:

Lai arī kas izvilks pudeli no okeana, — ja tikai tas būs strādnieks, — viņš nogādās to Mikaelam Tingsmeistaram. Mūsu zēni izkaisīti pa visu pasauli krietni van rāk, nekā mums pašiem tas zināms.

Es tikko biju sataisījies bāzt papīru pudelē, kad izdzirdu līstoša ūdens troksni. Izrādās, augšā bija atvērusies sprauga divu pirkstu platumā un no turienes plūda ūdens. Es pieliku pie mēles — sāļš. Metos uz izeju — tā nepavērās. Mani bija saķēruši kā peli slazdā. Pēc pāris stundām ūdens piepildīs manu slēptuvi un es noslīkšu. Paslēpju papīru pudelē, aiztaisu korķi, cenšos paplašināt spraugu, lai izsviestu pudeli ārā no kajites. Zēni, atcerieties skotu Bisku! Brīdiniet tos, kas brauc uz «Amelijas», ka samainīšana ir notikusi. Piesargieties no kapteiņa Greguara!

Mend-Mess!