Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Piecdesmit trešā nodaļa MIKS MEKLĒ GREGORIO CICI

— Fī! — teica Van-Gops skursteņslaucītājam To-» mam ar lielu nicinājumu. — Fī-fī-fī!

Toms tikko bija atzinies, ka mīlot istabeni Dženiju.

— To tu aiz skaudības, — viņš nomurmināja, nosarcis kā vēzis.

— Fī! — Van-Gops atkārtoja vēl nicinošāk.

— Tev skauž, draudziņ! — neatlaidās nobālušais Toms, spārdīdamies ar kājām pa gaisu.

— Fī-fī! — Van-Gops noskaldīja.

— Paskatīsimies! — Toms iekliedzās, mezdamies virsū ūdensvada labotājam un gāzdams tam pa muguru.

Aiz sienas apmetuma kaut kas noklakšķēja, un abu kaušļu priekšā nostājās Tingsmeistara iespaidīgais stāvs.

— Kas noticis, zēni? — viņš īsi noprasīja, izvez- dams Bjutiju ārā no sienas un aiztaisīdams aiz sevis apmetumu ciet.

— Viņš lamājas, Mik! — iesaucās Toms, nepārstādams apveltīt Van-Gopu ar belzieniem. — Diendienā tik to vien dzirdu kā ņirgāšanos. Sēž tur caurulē kā vilkacis un vēl nosaukā tevi pēdīgajos vārdos.

— Fī-fī-fī! — atskanēja no Van-Gopa puses.

— Redzi! Redzi! — trakās dusmās iebļāvās Toms, mezdamies virsū pretiniekam ar divkāršu spēku.

Ja Mikaels Tingsmeistars būtu bijis skolots cilvēks, viņš tūliņ būtu atklājis, ka burti nepavisam nav galvenais runas veidošanā un varētu pat uzrakstīt latīniski veselu sējumu par putnu un suņu valodu. Bet tagad viņš aprobežojās vienīgi ar dunku, atgrūžot Tomu no Van-Gopa un uzmetot ciešu.skatienu vienam un otram. Toms un Van-Gops klusēdami kasīja pakaušus.

— Tā, zēni, — viņš lēnām teica. — Jūs esat velnišķīgi izlaidušies! Acīm redzot noklausīšanās un noskatīšanās bojā arī mūsējos Klausieties ar abām ausīm: es došos ar Bjutiju meklēt Čiči. Visai mūsu savienībai tas jau ir darīts zināms. Ja kas gadīsies, jūs saņemsiet no manis ziņu. Es novietošu te uztvērēju un ņemšu sev līdz bateriju.

— Mik! — Toms un Van-Gops iekliedzās vienā balsī. — Viņš tevi nomušīs, neej!

Tingsmeistars klusēdams izdzēsa pīpi, novietoja nišā, kur atradās Van-Gopa sarga būda, nelielu uztvērēju un aizskrēja kopā ar Bjutiju pa sienām uz «Patricianas» augšējo stāvu. Toms un Van-Gops kā pasisti vilkās viņam nopakaļus.

Setto no Diarberkiras tīksminājās pilnīgā mierā. Neviens no izbēgušajiem pretendentiem netraucēja šai klusajā sezonā viņa viesnīcas sienas. Pat kņazs Teofans Obolonkins bija aizbraucis diplomātiskā vizitē pie jaunā Alžirijas beja, kuru viņam vajadzēja pierunāt atklāti uzstāties pret Padomju Krieviju, un tāpēc viņš pārtulkoja alžiriešu valodā krievu rakstnieka Gogoļa apvainojošus izlēcienus. Viesnīcā viss bija kluss un izmiris, un Tingsmeistars bez jebkādām pūlēm nokļuva līdz istabai bez numura.

Viņš piedūra pirkstu neredzamai svītriņai, un durvis, kas bija no iekšpuses aizslēgtas, nedzirdami atvērās. Toms un Van-Gops iegāja viņam līdz.

Čices istaba šķita vēl pamestāka nekā agrāk. Putekļu kārta uz mēbelēm pacēlās gandrīz vai augstāk nekā dolara kurss. Diedziņš, no kura Miks nesen bija norāvis fabrionita akmentiņu, vēl arvien šūpojās pie aizkara.

— Man rādās, te tā kā neviens nebūtu bijis! — Apliks noteica, paskatījies uz visām pusēm.

Viņš bez jebkādām pūlēm atrada lūku, klusi pacēla grīdas dēli un pasauca Bjutiju.

— Sunīt, — viņš teica, — tu braši veici pirmo gājienu, tagad tev jādodas otrajā. Atrodi cilvēku, kas ož pēc šīs vietas, jūti!

Viņš vairākas reizes piegrūda Bjutijas purnu pie mantām kaktā, kur vēl varēja būt saglabājusies Cičes smaka, un iestūma suni lūkā. Bet, pirms Miks devās tam nopakaļus, viņš pagriezās pret skursteņslaucītāju un ūdensvada labotāju.

— Mend-Mess, zēni! — viņš sacīja tiem nopietni. — Nedzeniet velnu.

— Mess-Mend, Mik! — abi dedzīgi atbildēja.

Tingsmeistars pamāja viņiem ar roku un nozuda lūkā. Suns viņu sagaidīja, satraukti elsodams un mēli izkāris.

Viņi taustījās tumsā pa garu, kāpņveidīgu koridoru, kas bija izlikts ar gludām akmens plāksnēm, Tingsmeistars iededza rokas lukturīti un devās uz priekšu, turēdams Bjutiju saitē. Bezgalīgā eja slīdēja arvien zemāk un zemāk, līdz beidzot pārvērtās par tuneli, retumis paplašinādamās un kļūdama par ieapaļu nišu. Viņi līda uz priekšu, nedzirdēdami ne mazāko skaņu, līdz Mikaela kāja pret kaut ko atdūrās. Viņš izbrīnā iekliedzās.

Tā bija sliede. Pa tuneli stiepās viensliežu ceļš.

Miks noliecās un rūpīgi izpētīja sliedi, aplūkoja uzgriežņus, skrūves, nagliņas. Darbs bija sens, stiprs, bet ne amerikaņu fabriku. Tad viņš devās tālāk, laiku pa laikam paskatīdamies pulkstenī. Velns parāvis! Viņi gāja jau gandrīz vai pus dienu, bet priekšā arvien vēl melnoja tā pati tuneļa ala, kas aizstiepās bezgalībā, un, ja būtu no turienes parādījies noslēpumains vagons, kā Miks, tā Bjutija būtu sašķaidīti.

Desmit stundas nogājis un galīgi piekusis, Tingsmeistars ielīda nišā, izņēma gabalu maizes un sāka ieturēt maltīti. Bjutija, nemaz nejuzdama nogurumu, notupās viņam blakus, asti luncinādama un uzķerdama no saimnieka rokām pasviestos maizes kumosus.

— Mēs droši vien esam jau ārā no pilsētas, Bjutij,— domīgi teica Miks. — Tādas lietas kā šo tuneli bez sevišķa nodoma nebūvē. Mēs abi dzenamies pakaļ lielam zvēram.

Paēduši un atpūtušies viņi devās tālāk. Vienmuļais ceļš jau sāka Mikaelu nomākt līdz nelabumam, kad pēkšņi viņš ieraudzīja, ka tunelis taisa krasu pagriezienu un sliežu ceļš pēkšņi izbeidzas. Tai pašā mirklī Bjutija aizskrēja viņam garām, atskatījās ar gudru, lūdzošu skatienu atpakaļ un bez trokšņa metās uz priekšu. Miks, ko kājas nes, skrēja tai pakaļ.

Cik gan liels bija viņa brīnums, kad aiz pagrieziena viņš ieraudzīja, ka suns kā traks lec sienā, pa reizei iesmilkstas un kulsta asti. Piegājis sunim klāt, Tingsmeistars juta kādas rokas krampjainu spiedienu, un aizsmakusi balss pavisam tuvu teica:

— Esmu par jums neizsakāmi priecīgs, ser! Laimīga sastapšanās, kas nes pestīšanu!

Miks veltīgi meklēja ar acīm cilvēku, kas bija sacījis šos vārdus, līdz beidzot pamanīja sienā paslēpto spraugu, ne garāku par aršinu. No ārpuses cilvēks nemaz nebija redzams, un, ja nebūtu Bjutijas, Miks mierīgi būtu pagājis tam garām. Spraugā bija redzama it kā drudzī dreboša cilvēka galva pinkainiem matiem, bālu seju, un izstiepta roka.

— Es esmu gūstā, ser! Ieslēgts vājprātīgo namā! Lūdzu jūs pie visiem dieviem, ser, atbrīvojiet mani!

Tingsmeistars klusēdams aplūkoja caurumu, izņēma lauzni un kādu pusstundu darbojās gar ķieģeļiem. Izlauzis vienu, viņš sāka izkustināt citus, kamēr izveidoja spraugu, kas bija pietiekami plata, lai doktors Lepsiuss varētu izkļūt cauri ar visām savām ķermeņa daļām.

— Uf! — resnītis nopūtās, ieveldamies tunelī. — Lai slavēts šis Bobs Druks kā šai saulē, tā viņsaulē, ja viņam vairs ārsta palīdzība nav vajadzīga. Paldies jums, ser! Paldies jūsu sunim! Es esmu doktors Lepsiuss.

— Labi! — Tingsmeistars atbildēja, kritiski aplūkodams savu kompanjonu. — Jūs runājat par Druku. Kas viņš tāds ir?

— Mans priekštecis, kas te kamerā izracis šo spraugu.

Miks iegrima domās. Viņš tagad saprata, kā Druka vēstule bija nokļuvusi viņa sunim pie kakla siksnas.

— Nāciet man līdz, — viņš apņēmīgi uzrunāja Lepsiusu.

— Mēs dzenamies pakaļ lielam nelietim. Jums cits nekas neatliek kā stiprināt mūsu partiju.

Doktors Lepsiuss notīrīja sava uzvalka stērbeles, pieglauda matus, uzvilka cimdus un filozofiski atbildēja:

— Es arī sekoju noziedzniekam. Cerams, ser, ka turpmāk šis darbs man būs sekmīgāks.

Viņi atkal virzījās tālāk pa tuneli, retumis apmainīdamies vienzilbīgiem vārdiņiem. Bjutija priecīgi skrēja pa priekšu. Ceļš tai acīm redzot bija labi pazīstams un nekādas briesmas sevī neslēpa. Retumis suns apstājās un paskatījās savā saimniekā gudrām, melnām acīm.

Pagājuši kādus simt soļus, viņi atkal uzdūrās sliežu ceļam. Šoreiz Tingsmeistars izņēma lupu un vērīgi izpētīja abas sienas labajā un kreisajā pusē. Bet visi viņa meklējumi izrādījās veltīgi: sienās nebija ne šķirbas, ne spraugas, nekā līdzīga apslēptām durvīm, kas vestu uz depo vai garažu.

— Kur paliek vagons, velns lai parauj? — viņš jautāja pie sevis. — Ser, vai jūs nemanījāt, kamēr sēdējāt pie savas spraugas, garām braucot vilcienus vai vagonus?

— Ne skaņas, ne čaukstēšanas, ne čabēšanas! — Lepsiuss iesaucās. — Jūsu suņa rejas bija pirmā dzīvības vēsts.

— Dīvaini! — Tingsmeistars norūca.

Vēl pāris stundas — un viņiem sāka ļodzīties kājas. Ielīduši nišā, Miks un Lepsiuss iekoda maizi un mierīgi sāka snaust, kamēr uzticīgā Bjutija viņus sargāja, skraidīdama pa tuneli turp un atpakaļ.

Pamodies Tingsmeistars acumirklī pietrūkās augšā.

— Skriešus! — viņš nokomandēja doktoru, un resnītis bez mazākās nepatikas tripšināja milzim aiz muguras pa bezgalīgo koridoru.

Sliežu ceļš atkal izbeidzās. Šoreiz Miks saklausīja sienā dīvainas, tālas skaņas, kas liecināja par tukšumu. Bet tās nesaistīja viņa interesi ilgi.

— Mēs dodamies lejā, palūkojieties! — viņš čukstēja, norādīdams uz tuneli.

Un patiešām, ceļš strauji slīdēja lejup. No sienām sāka sūkties ūdens. Tuneļa eja kļuva arvien šaurāka un šaurāka, kamēr pārvērtās par cilindrisku caurumu. Bjutija mierīgi luncināja asti un līda tik uz priekšu. Tingsmeistars sāka uzmanīgi līst viņai nopakaļus, bet aiz viņa, smagi sēkdams, iespiedās caurumā arī Lepsiuss.

Te bija grūti elpot. Cilindra metala sienas šķita stipri sakarsētas. Nez no kurienes atskanēja kaut kādas dīvainas, ritmiskas skaņas. Pēkšņi suns saķēra ar zobiem metala riņķi, no visa spēka parāva to, un tai pašā mirklī suns, Tingsmeistars un Lepsiuss kā no pneimatiskā lielgabala tika izšauti no sava cilindra kaut kur lejā, bet caurums tūliņ pat viņiem aiz muguras ar šļūcošu troksni aizsitās ciet.

Viņiem citam uz cita krītot, atskanēja sāpīgs vaids.

Tingsmeistars aptaustīja doktoru Lepsiusu, Lepsiuss aptaustīja Tingsmeistaru, abi aptaustīja suni — veseli!

— Kas te vaidēja? — vienā balsī viņi viens otram vaicāja.

— Es! — kaktā kāds atbildēja šausmīgi pazīstamā balsī.

Tas nebija ne Lepsiuss, ne Tingsmeistars.

Tai pašā mirklī Tingsmeistars uzdedza lukturīti, ļāva tam nokrist zemē un iekliegdamies metās kaktā:

— Bisk! Draudziņ!

— Mik! Mend-Mess!

Pagāja pusstunda, pirms abi draugi attapās un varēja beidzot viens otru izprašņāt. Pa to laiku Lepsiuss ar Mika nosviesto lukturi rokā apskatīja apkārtni un, atradis mucu ar sausiņiem, ņēmās mierīgi iestiprināties.

— Mēs esam uz «Torpēdas», — Bisks čukstēja. — Man ir pārlauztas abas kājas un rokas, bet par laimi jau saaug. Vai tu izņēmi no pudeles manu ziņojumu?

— Nē, es saņēmu uzreiz deviņus baložus, — Miks atbildēja, — un sapratu, ka tev atgadījusies nelaime.

Bisks īsumā pastāstīja par visu, kas mums jau zināms no viņa dienasgrāmatas. Bet tad nobeidza savu stāstu:

— Tai brīdī es domāju, ka manas stundiņas skaitītas. Es ieķēros vaļējā spraugā, iesviedu pudeli ūdenī, te pēkšņi šī sprauga ierāva mani it kā piltuvē, sāka valstīt pa zobratiem un salauza pamatīgi kaulus. Nebūtu es skots Bisks, tad laikam no manis būtu iztaisīta kotlete. Tikai kaut kāda laimes gadījuma pēc es aizķēros aiz stieņa un tiku iesviests šai kaktā ar pārlauztām kājām. Dienas trīs man tecēja asinis. Te nekad nav gaismas. Reizes divas noklaudzēja slēptuves durvis un garām aizslīdēja kāds, par laimi mani nepamanījis. Vienreiz no slēptuves izlēca suns. Tas aplaizīja man brūces, izlaizīja vātis, sameklēja sausiņus un ūdeni, pienesa tos klāt. Sausiņus — zobos, bet ūdeni — ar mēli. Nebūtu bijis tik tumšs, es būtu varējis to apskatīt. Goda vārds, man likās, ka tā bija Bjutija! Es noplēsu krekla stērbeli un tumsā ar savām asinīm uzrakstīju:

BISKS. TORPĒDA

un piesēju stērbeli sunim pie kājas. Kopš tās dienas man sāka kjūt labāk, Mik! Tad kādu dienu šūpošanās aprima, un es sapratu, ka mēs esam apstājušies, ar spraugu kaut kas sāka notikt: tā sakustējās, sagriezās, suns metās tajā iekšā un nozuda caurumā. Jā, Mik, es lieku galvu ķīlā, ka tas bija kapteiņa beigtais suns, kas visu mūsu brauciena laiku zem klāja kauca!

— Tā, draudziņ, bija Bjutija! — Miks priecīgi iesaucās. — Viņa jau arī atgādāja mums tavu stērbeli. Bet tagad mēs abi kopā pameklēsim Čici!

— Kas par Čiči… — Bisks klusi noteica, un balss viņam iedrebējās. — Piemini manus vārdus, Mik, galvenais noziedznieks nav neviens cits kā sarkanmatainais kapteinis Greguars!

— Nu, atvainojiet! — Lepsiuss mierīgi norūca, iebāzis mutē sausiņu. — Es dzirdēju visas jūsu runas, mani draugi. Es kombinēju faktus. Deru uz simtu pret vienu, ka galvenais noziedznieks ir profesors Hizertons!

Nebija šie vārdi vēl pateikti, kad suns krampjaini iekaucās. Viņiem zem kājām sākās ritmiska līgošanās; visa viņu slēptuve sāka vienmērīgi kustēties.

— «Torpēda» paceļ enkuru! Mēs atkal braucam! — skumji iesaucās Bisks.

Tai pašā laikā, kad šie trīs kopā ar suni devās tālā ceļojumā, nenojauzdami, kurp, augšā, kādā no «Torpēdas» kajitēm, uz Kronštati brauca nerunīgais un cienīgais Ilinoisas štata ģenerālprokurors misters Tusks, atstājis izglābto Druku laimīgās mātes gādībā. Viņš bija iegājis savā kajitē, neviena nemanīts. Visu brauciena laiku viņš ne reizi neparādījās uz klāja. Un, kas visbrīnumainākais, viņu ne reizi nebija redzējis pat pats kapteinis Greguars.