Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Divdesmit sestā nodala Senatora meita

— Mana mīļā, tu izturies ne-pie-klājīgi, — senators Notebits teica savai meitai Gresai, kas gulēja uz kušetes, sacēlusi abas kājas uz tēva krēsla atzveltnes.

— Tas ļoti var būt, papa, — Gresa atbildēja. — Man nekas nav pret taviem aizrādījumiem. Ja tas tev dara prieku, runā, cik vien patīk.

— Nav svarīgi, vai tas man patīk, mana meita, — iespaidīgi teica senators, — bet gan tas, lai tu ņemtu manus vārdus vērā.

— Nerēķinies ar mani, dārgais papiņ. Tā tik vēl trūka, lai mans tēvs rēķinātos ar tādu dumju skuķi kā es! Es tevi lūdzu, dari tikai to, kas tev patīk.

Senators dažas minūtes klusēja, izsists no sliedēm. Bet ne velti viņš bija senators un ne velti bija ieradies pie prezidenta oficiālās un mājas vizitēs. Nošņaukt degunu un no jauna ķerties pie lietas viņam nebija nekas.

— Tu izturies ne-pie-klājīgi — ,viņš atkal iesāka. — Tu neatkāpies no Vestinhauza burtiski ne par soli. Es saprotu, ja tas būtu aiz maigām jūtām … Daudzas laulības Ņujorkā notikušas aiz maigām jūtām, ko izraisījusi šūpošanās uz tvaikoņa un citas galvaniska veida parādības, kas iespējamas okeānā. Bet šinī gadījumā cēlonis acīm redzot nav meklējams maigās jūtās.

— Papa, kā tu vari man sacīt tādas lietas! — Gresa nepatikā iesaucās, nolēkdama no kušetes. — Kā tu vari ļaunprātīgi izmantot to, ka es esmu bārene, ka man nav mātes! Aķ! … — Viņa tūliņ sāka skaļi raudāt, spārdīdama ar kājām grīdu un purinādama galvu ar tādu spēku, it kā tā nebūtu galva, bet ābele ar gataviem āboliem.

— Bet ko tad es tādu pateicu? — senators apjucis nomurmināja.

— Tu tei-ci… tu tei-ci… — šņukstēja nelaimīgā Gresa — Tu teici par galvaniskām… nē, es nevaru atkārtot…

— Nu, pietiek, pietiek! — kā mierinādams noteica senators, papliķēdams meitai pa muguru. — Es taču zinu, ka tu man esi lieliska meitene, Gres, tu man esi laba meitene, labi audzināta meitene. Neraudi tik briesmīgi, tas var kaitēt tavām plaušām!

— Es neraudāšu, dārgais papa … — Gresa šņukstēja. — Ak, tu nemaz nezini, cik man smagi ap sirdi, kad es iedomāju to, 'ka man nav mammas!… Mana garderobe, tu zini… un cepurītes… un neviens, neviens, nekad!…

Gresas kājas atkal izdarīja tādu kustību, it kā gribētu sākt spārdīt grīdu. Senators bija pilnīgi iznīcināts. Viņš savieba seju un norausa asaru. Viņš iebāza roku kabatā, lai izņemtu kabatas portfeli.

— Diezgan, diezgan, Gresa! Kad būsim uz sauszemes, mēs visu to savedīsim kārtībā. Tu redzēsi, sirsniņ, ka tēvam arī ir nozīme tādās lietās kā garderobe.

— Un cepurītes! — Gresa iesaucās.

— Arī cepurītes, manu cālīt! Noskūpsti savu papu. Ieliec somiņā šo papīriņu.

Gresa piedūra lūpas tēva vaigam, paslēpa čeku somiņā un saritinājās uz kušetes.

Bet senators, aizgājis uz savu personīgo kajiti, nodevās tīksmīgām un lepnām domām.

— Gluži kā nelaiķe māte! — viņš saviļņots čukstēja pie sevis. — Tāda pati lēnīga, mīļa, nepiemin ļaunu. Apmīļosi viņu, nomierināsi ar nieciņu — un tūliņ visu aizmirsīs. Bērns, īsts bērns …

Viņš mierīgi izstiepās gultā, aizvēra acis un iemiga.

Pa to laiku bērns, pagulējis kādu brīdi, pietrūkās augšā, paklausījās sava tēva krākšanā, pieglauda sprogas un, aizbāzis kaut ko aiz platās zīda jostas, klusītiņām izgāja no kajites.

Baņķieris Vestinhauzs, novājējis un novecojis, sēdēja savā kajitē pie galdiņa, kas bija piestiprināts pie grīdas, dzēra viskiju ar sodu un drudžaini pārskatīja

Ņujorkas avīzes. Šis vecais izvirtulis bija izsists no sliedēm. Viņš izjuta kaut ko līdzīgu melancholijai. Viņš skuma pēc noslēpumainās Maskas, kas kādā maija dienā bija no viņa aizgājusi un vairs neatgriezās.

Pie kajites durvīm kāds pieklauvēja.

— Iekšā, — viņš izklaidīgi norūca.

Durvis atvērās., un kāds straujiem soļiem ienāca kajitē, apstājās pavisam tuvu pie viņa, un Vestinhauzs nepaguva i acu pacelt, kad viņam pretī pastiepās glīta dāmu revolvera stobrs un sievietes balss uzsauca:

— Rokas augšā!

Vestinhauzs visā savā baņķiera prakses laikā nebija izjutis tādu satraukumu. Viņš jau gribēja pacelt rokas, bet tās drebēja un itin nemaz nebija dabūjamas nost no galda.

— Rokas augšā, vecā žurka! Viens, divi!…

— Miss Notebita, — Vestinhauzs lūdzoši teica, beidzot ieraudzījis cirtaino banditu, — es esmu ar mieru pacelt rokas, līdzko tās celsies. Man ir vāja sirds… Nolaidiet šo kaitīgo rotaļlietu lejā.

— Ne prātā nenāk, — Gresa mierīgi atbildēja. — Es to turēšu tik ilgi, kamēr uzzināšu no jums visu, kas man vajadzīgs. Nelieti, despot, Dardaneļu turk, kur jūs likāt Masku? Atbildiet tūliņ, — kur viņa ir? Kur jūs to paslēpāt?

— No visas tiesas, miss Notebita, jūs liktenīgi maldāties. Es esmu satriekts, atstāts, pamests, viņa no manis aizbēga, es ciešu, bet jūs man uzdodat tādus jautājumus, kādus es pats esmu gatavs uzdot ar revolveri rokā!

— Tā jau es ticēšu… — miss Gresa novilka. — Kur jums ir pierādījumi, vecīt!

Vestinhauzs aiz niknuma iekoda lūpā. Viņš paķēra no galda avīzes, veselu čupu avīžu, un iesvieda tās miss Notebitai sejā.

— Lasiet! — viņš izmisis iestenējās.

Gresa ar vienu roku paņēma avīzes, turot otrā baņķierim pie deguna paceltu revolveri. Tūliņ pat viņa ieraudzīja dažus ar sarkanu zīmuli pasvītrotus sludinājumus:

«Baņķieris Vestinhauzs lūdz Vivi atgriezties, apsolot par to visu savu mantu.»

«Baņķieris Vestinhauzs piedāvā Vivi, ja viņa atgrieztos, likumīgu laulību.»

«Baņķieris Vestinhauzs lūdz Vivi atnākt pie viņa tikai uz mirkli, lai saņemtu briljanta kaklarotu..

— Hm! —■ Gresa neticīgi norūca, izlasījusi visus šos sludinājumus. — Bet kādēļ tad jūs braucat uz Eiropu?

— Es domāju atgūt jaunību, izdarīt sev Šteinaha poti, — Vestinhauzs klepodams nomurmināja.

Gresa uzmeta viņam nievājošu skatienu un savilka lūpiņas.

— Un šis cilvēks, — viņa nicinošā tonī pateica. — Šis cilvēks lakstojas ap visskaistāko sievieti pasaulē! Bet es uzskatīju viņu par despotu! Fī!

Viņa gribēja kāpties atpakaļ uz durvju pusi, arvien vēl nenolaizdama savu revolveri, kad pēkšņi viņas skatiens krita uz citu sludinājumu, kas bija ievietots pēdējā ar gaisa pastu «Torpēdai» piegādātajā Ņujorkas avīzes numurā. Tur bija ziņots par klusām svinībām, kas notikušas Morlenderu savrupmājā Riversaidā-Draivā: šaurā tuvinieku lokā, ļoti klusi sakarā ar sērām bija nosvinēta mistera Artura Morlendera saderināšanās ar Klēru Vesoni.

Gresa uzbudināta pavicināja revolveri, it kā tas būtu pātaga, iesvilpās kā puika un izskrēja no kajites, atstādama satraukto misteru Vestinhauzu ar gaisā paceltām abām rokām tieši tai brīdī, kad pēc tā nebija ne mazākās nepieciešamības.