Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Vienpadsmitā nodaļa LIELLAIVA AR MALKU

Streiks turpinās ne tikai Svetonas metalurģiskajā rūpnīcā vien. To uzsākušas arī visas Midltaunas rūpnīcas un fabrikas, izņemot Rovenskvera telegrāfistus un pastniekus. Vienīgi kokapstrādāšanas rūpnīca — mistera Kreslinga lepnums — palikusi uzticīga savam saimniekam un nestreiko.

Bet, lai nebūtu jācieš bads, strādnieki paklausījuši Mika padomam un izklīduši, kur kurais strādāt gabaldarbus — starp citu, pārbaudīt arī mikroskopiskos M, kuru noslēpums, izņemot savienību «Mess-Mend», nav zināms nevienam ne Vecajā, ne Jaunajā, ne šai ne viņā pasaulē.

Jaunajam Lorensam Lēnam no Slepenās rūpnīcas, kas šinīs dienās arī bija pieteikusi streiku sakarā ar sava galvenā inženiera nāvi, iznāca labot saplīsušās caurules pašā Hudzonas malā. Vijņi nepārtraukti skalojās gar kājām torijam, kas bija ierīkojies uz diviem metala stieņiem un strādāja ar benzīna lodējamo aparatu rokā. Kopš agra rīta Lorijs sēdēja neērtā pozā un tik lodēja un lo- dēja caurules ne uzsvilpdams, ne uzdziedādams, lai nezaudētu līdzsvaru un neiegāztos ūdenī. Beidzot, stipri piekusis, viņš sabāza savus darba rīkus plaisā starp plāksnēm, cik nu varēja, izstaipīja kaulus un izvilka no azotes gabalu maizes. Bet no ēšanas nekas nesanāca. Nebija viņš vēl paspējis pielikt maizi pie mutes, kad pēkšņi kaut kas nolidoja no augšas viņam garām, apgriezās gaisā un smagi noplunkšķēja Hudzonā.

«Dīvaini!» nodomāja Lorijs. «Pašnāvnieks, vai? Ikviens cits būtu kliedzis vai ķepurojies pa ūdeni, bet no šā tik burbuļi palika.»

Viņš vērīgi paskatījās ūdenī, nekā aizdomīga nepamanīja un sāka atkal ēst.

Tomēr viņu no jauna pārtrauca. Pa kreisi no tumšā tuneļa, pa kuru viņš bija nokļuvis līdz šai vietai, atskanēja klauvējiens, un viņš saklausīja pazīstamo:

— Mend-Mess!

— Mess-Mend! — Lorijs steidzīgi atbildēja, saķerdams savus riņķus un ar akrobatisku kustību ielēkdams tunelī. — Kas tur ir? Kas noticis?

No tuneļa parādījās ar māliem notašķītās Vilinga un viņa drauga Neda galvas.

— Paklausies, Lorij, vai tu neredzēji iekrītam ūdenī cilvēku?

— Kaut kas smags iekrita, bet kas — neredzēju. Kliedzienu nekādu nedzirdēju.

— Lorij, liekas, ka tā bija klibā meitene. Mēs redzējām, kā viņa gāja un pēc tam nez kur nozuda.

— Dīvaini… — Lorijs atbildēja. — Pagaidiet mani, zēni, es taču protu lieliski nirt. Pieturieties pie maniem riņķiem un skatieties, vai es kaut ko neizvilkšu. Ja ilgi nerādos, nāciet mani glābt.

— Labi, — draugi atbildēja. — Tikai kur tu viņu liksi, ja izvilksi?

Lorijs domīgi raudzījās Hudzonā. Šai vietā ta bija vientulīgi tukša, izņemot nelielo līcīti, kur stāvēja ar malku piekrauta liellaiva, šai brīdī tajā nebija nevienas dzīvas dvēseles.

— Rau, tur tajā liellaivā, — viņš bezrūpīgi atbildēja, nometa dzelzs riņķus un ķēdi, ar kuru palīdzību viņš karājās uz sava riskantā izciļņa, savicināja rokas un ar loku metās uz galvas Hudzonā.

Bet Vilings un Neds, stenēdami un ķepurodamies pieķērās pie dzelzs riņķiem, ar ceļgaliem atbalstījās pret stieņiem un sāka skatīties uz turieni, kur tagad ūdenī parādījās lieli loki.

— Veikls puisis, — Vilings sacīja. — Viņš pie mums savienībā ne ilgāk par nedēļu. Tā vien visu laiku skatās Tingsmeistaram mutē.

— Tas nav slikti, — Neds atbildēja. — Gudrāka par mūsu Miku nebija, nav un droši vien nebūs.

— Kāpēc viņš neuznirst augšā? Es skaitīšu līdz simtam, bet tu skaties … Nu, uzpeldēja?

— Nē.

Vilings atkal noskaitīja līdz simtam, bet Lorijs vēl arvien nerādījās. Tad viņi nolēma mesties viņam pakaļ, pašūpojās riņķos un neveikli ieslīdēja tur, kur bija nozudis Lorijs. Pēc dažām sekundēm abi sprauslādami uzpeldēja augšā un tai pašā mirklī ieraudzīja Loriju. Tas peldēja dažu asu attālumā no viņiem, vilkdams sev līdz kādu smagu priekšmetu un pilnā balsī viņiem kaut ko kliedza. Vējš tomēr nesa vārdus prom, un draugi nevarēja nekā saprast. Apspriedušies viņi nolēma peldēt Lo- rijam nopakaļ. Pēc kāda laika, smagi elsdami un spļaudīdamies, abi nokļuva līdz liellaivai, kur Lorijs viņus gaidīja, nespēdams pats saviem spēkiem pacelt smago atradumu.

Tā bjja sieviete tumšā kleitā un adītā jakā, acīm redzot zaudējusi samaņu. Viņas seja bija viscaur aizsegta ar plīvuru, kas bija salipis vienā necaurredzamā kamolā. Viena kāja šķita garāka par otru.

— Tā ir klibā meitene! — Vilings iesaucās. — Kas gan viņu, nabadzīti, iegrūda ūdenī? … Vai viņa dzīva, Lorij?

— Paskatīsimies, — tas atbildēja.

Visi trijatā ievilka viņu liellaivā un te pēc visiem slīkoņu glābšanas noteikumiem apgrieza viņu uz mutes Tai pašā mirklī viņi stipri iekliedzās: nelaimīgajai meitenei mugurā rēgojās nazis.

— Slepkavība… — Vilings dobji nomurmināja.

— Velns lai parauj, Lorij, tā ir nejēdzība! Atstāj meiteni, kā ir, bet Neds lai skrien pēc policijas un ārsta.

— Pagaidi, — Lorijs atbildēja, — tas ir kaut kas nesaprotams. Vai jūs esat, mīļie, kādreiz redzējuši, ka iedur cilvēkam ar nazi un nav ne pilītes asiņu? Bet te no asinīm nav ne miņas, kleita tīra, un ūdens arī bija skaidrs.

Lorijs piegāja pie meitenes, pieskārās nazim, bet pēc tam, nometies uz ceļiem, ņēmās aptaustīt viņas muguru. Jaunekļa lūpas savilkās platā smaidā gandrīz vai līdz ausīm. Ar strauju kustību viņš norāva meitenei jaku kopā ar gabalu no muguras un tur iedurto nazi. Strādnieki pārsteigumā iekliedzās.

— Tā laikam profesionālā ubadze, — Lorijs teica.

— Nabadzīte nēsājusi mākslīgu kupri, lai būtu iespaidīgāk. Aiznesīsim viņu zem nojumes un palīdzēsim atgūt samaņu.

Viņi aiznesa meiteni uz liellaivas viņu galu, kur zem brezenta gabala bija ierīkota nabadzīga guļamvieta, nolika to uz salmiem un sāka noņemt pielipušo plīvuru. Tas nebija nemaz tik viegli. Kad Lorijs tomēr, ņemot palīgā kabatas nazi, norāva no meitenes sejas zilo plāksteri, izrādījās, ka plīvurs arī seju nokrāsojis stipri zilu. Vilings, neviļus pasmaidīdams, atnesa riekšavās ūdeni. Lorijs noņēma meitenei apaļās, tumšās brilles un sāka apmazgāt slīcēju. Bet kas gan tā bija par izbrīnu visiem trim, kad, nomazgājuši zilo krāsu, viņi ieraudzīja brīnišķīgu, nevainojamu skaistumu!

— Ehē! —• Lorijs sacīja, noraudams nejēdzīgo tīklu; pār meitenes pleciem atrisa slapjās, kastaņbrūnās matu cirtas. — Tādai nu gan nevajadzēja ubagot. Kamēr izlūdzās ar mākslīgo kupri puscentu, tikmēr viņa varēja saraust simtiem dolāru ar savu sejiņu.

— Bet nabadzīte taču bija kliba! —žēli noteica Neds.

— Kliba? — Lorijs novilka. — Paskatīsimies, cik kliba viņa bija …

Viņš noliecās un ne bez izbrīna aplūkoja meitenes milzīgās, resnās kājas. Jāatzīstas, tās bija ārkārtīgi neglītas, un viena kāja bija gandrīz vai divus veršokus garāka nekā otra.

— Hm, Lorij, skaistule tev acīm redzot sagādājusi vilšanos? — Vilings jautāja.

Bet Lorijs ņēmās vilkt nost meitenei garos, raupjos zābakus. Tie bija izmirkuši, un nācās krietni vien papūlēties. Kad tas izdevās, Lorijs uzvaras priekā piebāza zobgalim pie deguna zābaku ar mākslīgu, no svina izlietu papēdi un līksmi paziņoja:

— Tagad es saprotu, kāpēc viņa neuzpeldēja, bet tūliņ nogāja dibenā. Ar tādu dzirnakmeni pie kājas viņa nekad neuzpeldētu, ja es nebūtu viņu aiz kleitas izrāvis.

Vilings un Neds šoreiz klusēja. Briesmīgi ieinteresēti viņi līdz ar zeķēm noņēma meitenei veselu kaudzi vates un lupatu, atsegdami divas marmorbaltas, mazas kājiņas. Viņu priekšā tagad gulēja vispilnīgākā skaistule, ko slapjās drēbes tik tikko apsedza.

— N-jā … — Vilings domīgi noteica. — Te ir kāds noslēpums, mīļie. Dosim ziņu Mikam.

— Bet vispirms iedosim viņai pašai viskiju, — Lorijs atbildēja, atvēris meitenei muti un ieliedams tajā caur sakostajiem zobiem dzīvinošo šķidrumu.

Pagāja daži mirkļi, kuros visi trīs neviļus tīksminājās par skaistuli. Beidzot viņa nopūtās un atvēra tik zilas acis kā vijolītes.

Tai pašā sekundē nāvīgs bālums pārklāja viņas seju un kaklu. Acīs pamirdzēja mežonīgas bailes, viņa iekliedzās, pietrūkās kājās un metās uz liellaivas tālāko stūri.

— Nomierinieties, miss! — uzsauca viņai nopakaļ Lorijs. — Patiesi nomierinieties. Mēs esam godīgi puiši, šejienes strādnieki. Mēs jūs izvilkām no Hudzonas dibena. Bet, ja mēs jums esam noņēmuši kupri un lieko pēdu, tad tā nav nelaime. Esiet mierīga, jūsu noslēpumos mēs nejauksimies.

Nelaimīgā apgriezās un, atkal piegājusi viņiem klāt, aplūkoja katru ar vērīgu skatienu.

— Es gribu ticēt jūsu vārdiem, — viņa lēnām teica. — Jūs mani izglābāt, un tas ir labi. Bet jūs varat sagādāt man tūkstošreiz ļaunāku likteni nekā nāvi' Hudzonas dibenā, ja mani kādam nodosiet, lai kas arī tas būtu.

Lorijs saskatījās ar biedriem.

— Miks ir mans liecinieks, ka mēs jūs nenodosim, miss. Ne es, ne viņi, — viņš svinīgi paziņoja. — Nekā

spēcīgāka par šo vārdu mums nav. Bet, ja jums vaja-f dzīga palīdzība, tad mēs varam sniegt tādu, kādu jūs pat sapnī nebūsiet redzējusi.

— Labi, — meitene atbildēja. — Lai kāds no jums dod man savas drēbes, iznīcinot manu drēbju paliekas, bet pārējie lai aizved mani uz kādu slepenu vietu un paslēpj, jo visā Ņujorkā man tagad nav droša patvēruma.

Iekāms viņa bija savu lūgumu izteikusi, Lorijs aizgāja aiz brezenta un atsvieda no turienes zābakus, bikses un svārkus. Pa to laiku Vilings un Neds satina viņas drēbes vīstoklī, piesēja pie smagajiem zābakiem un iemeta ūdenī.

— Zēni, — Lorijs viņiem uzsauca, — aizvediet miss tieši uz Mika dzīvokli, tikai pielūkojiet, lai viņai ne matiņš nenokristu …

— Labi, beidz jel. Sēdi te puspliks, kamēr mēs kādu atsūtīsim.

— Un vēl viens lūgums, — pārtrauca meitene, kas bija pārvērtusies par jauku pusaudzi zēnu kastaņbrū- niem, cirtainiem matiem, kas krita uz pleciem. — Kad jums atnesīs drēbes un varēsiet atstāt liellaivu, neatteicieties aiziet pie mistera Druka Bruklinstritā 8. Pastāstiet viņam, ka nākat no miss Ortones, kas bija kļuvusi par upuri slepkavām, bet jūs to izglābāt. Lai viņš jums pasaka visu to, ko gribēja teikt man. Sapratāt?

— Mats matā, — Lorijs aiz brezenta atbildēja. — Tiks izpildīts, miss!

Viņš ilgi pa spraudziņu noskatījās, kā viņa biedri pa galvu reibinošām laipām aizveda jauko zēnu no liel« laivas uz krastu.