Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Divpadsmitā nodaļa miks tingsmeistars pēc darba

Metās krēsla. Garā darba diena Midltaunā tuvojās beigām, izsviezdama uz ielas baru nogurušu strādnieku no tām nedaudzajām rūpnīcām un raktuvēm, kas nebija pievienojušās streikam. Pa kokapstrādāšanas rūpnīcas plaši atvērtajām durvīm izskrēja strādnieces un strādnieki. Slepenās rūpnīcas vienīgajā cechā, kas strādāja, vēl dega ugunis un degs visu nakti, kaut gan aiz augstā žoga tas nevienam nav redzams, nav redzams ari lidotājiem no augšas; Džeka Kreslinga Slepenā rūpnīca strādā augu diennakti.

Bet tur jau ir arī pats Džeks. Viņš jāj uz sirmas angļu ķēves, viņš dodas kalnos, kur tūkstoš ugunīs mirdz viņa neparastā villa «Efemerida», kas uzcelta pasakaini grezna. Kamēr ķēves mīkstie sudraba pakavi viegli pieskaras specialajam jājamceliņam, kas ierīkots pilsētas saimnieka vajadzībām blakus parastajai šosejai, Kreslinga strādnieki, ko grūtā diena nomocījusi, izklīst pa saviem mitekļiem.

Džeka strādnieki dzīvo sliktāk nekā suņi. Ne tāpēc, ka viņiem maz maksātu, nē—gluži otrādi, viņiem maksā daudz. Džeks Kreslings izgudrojis savu apmaksas sistēmu. Viņš tur strādniekus tikai līdz trīsdesmit gadu vecumam. Līdzko esi nosvinējis trīsdesmit gadu jubileju — tev ceļš vaļā uz visām četrām debess pusēm, lai tavā vietā nāk cits. Bet, kamēr tev septiņpadsmit, divdesmit, divdesmit pieci — Džeks Kreslings dod. Viņš dod izšķērdīgi — katru sestdienu riekšavām grābj dolārus no izmaksu kases. Bet viņš nedod par velti: strādājiet, strādājiet, strādājiet, vēl stundu, vēl stundu, vēl stundu… Un, elpai aizraujoties no domas, ka pēc trisdesmi- tiem dzīve beidzas, gaida nabadzība un bezdarbs līdz pašai kapa malai, Kreslinga strādnieki, cerēdami kaut ko ietaupīt nebaltai dienai, steigā kā bezprātīgi strādā, strādā, strādā desmit, divpadsmit, četrpadsmit, bet pēc četrpadsmitās — vēl sešpadsmit, divdesmit, divdesmit četras stundas diennaktī, atļaudamies nosnausties pa trim diennaktīm reizi, iekozdami turpat pie darbgaldiem un grauzdami kafijas pupiņas, lai uzmundrinātu smadzenes un galva kļūtu skaidrāka. Bet, ja jūs domājat, ka viņi tādā veidā kaut ko iekrāj tai dienai, kad svinēs (jeb apraudās) savus trīsdesmit gadus, tad aizejiet viņus apciemot, tikai ne uz strādnieku ciematu Midltaunu, bet tālāk — uz Midltaunas kapsētu: tur'viņi visi guļ rindā, un ikvienam no viņiem Džeks Kreslings nav skopojies uzlikt pieminekli.

Bet tā tas bija pirms pleciem gadiem. Tagad tā vairs nav. Kopš tā laika, kad kokapstrādāšanas rūpnīcā galvu pacēla gaišmatainais milzis Mikaels Tingsmeistars, cilvēki strādā un strādā, bet ne vairāk, kā pienākas, un vairs nemirst ap trīsdesmit gadiem; viņu lūpu kaktiņos kā zaķītis midzenī slēpjas smaids. Miks Tingsmeistars zina, ko dara. Ne velti no šejienes visās Amerikas malās un aiz tās robežām, uz spēcīgajiem dizeļkuģiem, uz lidmašīnām un dirižabļiem, vilcienos un autobusos, hoteļos un kantoros nokļuvuši divi maziņi, mikroskopiski burtiņi M un ne velti arvien vairāk un vairāk strādnieku

šaipus un viņpus okeana zina, ko tie nozīmē un kā tos izlietot.

Miks Tingsmeistars nedzīvo ciematā. Viņš uzcēlis sev mājiņu no kokmateriālu atgriezumiem Midltaunas nomalē pie paša telegrāfā torņa. Sajā mājiņā viņš pavada tās divas trīs stundas, kas viņam atliek diennaktī pēc lielā un augstākā mērā daudzpusīgā darba. Viņš prot gulēt gan sēdot, gan ejot. Bet ēd noteikti mājā, saņemdams nc vecās virējas rokām bļodu ar smaržīgu, visā Midltaunā pazīstamo «ilga mūža viru», kuru vecenīte prot gatavot nepārspējami. Tur ir gan gaļas kriksīši, gan kartupeļi, gan sīpoli, gan pastinaks, gan burkāni, gan pipari un vēl kaut kāda ārstniecības zālīte, ko Mikam atsūtījuši zēni — naftas strādnieki no Meksikas. Mikam nav ne sievas, ne bērnu. Kamēr viņš ēd viru, zem galda pie kājām apgūlies milzīgs suns Bjutija, Tingsmeistara uzticamais draugs un biedrs, kas mīlīgām acīm seko katrai saimnieka roku kustībai.

Tik tikko Mika koka karote atsitās pret pusizēstās bļodas dibenu, bet Bjutija aplaizīdamās norija viņai pamesto kriksīti, mājiņas durvis bez klauvēšanas pavērās un pa tām iebāza galvu padzīvojis maza auguma cilvēks ar nelielu bārdiņu.

Pirms turpinām mūsu stāstu, iepazīstināsim lasītāju ar šo padzīvojušo cilvēku.

Kurš no jums nav dzirdējis par Edisonu? Viņa slava izplatījusies pa visu zemeslodi.

Bet vai kāds pazīst techniķi Sorovu? Neviens. Techni- ķis Sorovs par spīti saviem gadiem gandrīz vienmēr ir kustīgs. Viņam patīk salikt rokas uz muguras un staigāt.

Viņš gandrīz nekad nesēž: viņš staigā strādājot, staigā ar jums sarunādamies, staigā, ēzdams pusdienu, un staigā pat sēdēdams — pēdējais iespējams vienīgi tāpēc, ka techniķis Sorovs izgudrojis sev pārvietojamu sēdekli, kaut ko līdzīgu staigājošam krēslam. Viņam patīk parunāties, reizēm lietojot arī latiņu izteicienus: «Dzīvība ir kustība, nāve — miers; līdzko sāksi žāvāties, apsēdīsies — viņa tevi, mīļie, caps aiz čupras. Tad tev gan būs «pax vobiscum», kā dzied katoļu priesteri.»

Klīda baumas, ka, vēl zēns būdams, Sorovs bijis Edisonam draugs. Kādreiz viņi sarunājušies pie darbgalda.

— Ek, — Edisons it kā sacījis, — es izdomāšu tādu lietu, ka visiem būs mutes vaļā! Karaļi sasveicinoties sniegs man roku, viscienījamākie profesori nāks pie manis mācīties.

— Un kas būs pēc tam? — Sorovs jautājis.

— Pēc tam dzīvošu un nodarbošos ar izgudrojumiem. Dzīvošu pats savā pilī un izgudrošu vienu brīnumu pēc otra.

Sorovs uz tādām runām nav atbildējis. īstenībā sakot, viņam tās nav patikušas.

«Kas tad tas?» viņš nodomājis pie sevis. «Edisons nespriež biedriski. Pats strādnieks, bet domā par karaļiem. Paskatīsimies, uz kuru pusi viņš «velk».»

Edisons «vilka» tieši uz to pusi, kur nevajadzēja. Telefoni, gramofoni, fonografi, tramvaji — neskaitāms daudzums brīnumu nokļuva bagātnieku un karaļu rokās, vairojot viņu ērtības un padarot krāšņāku viņu dzīvi.

— Redz, ko var izdarīt strādnieks! — Edisons sacīja pieņemšanā pie karaļa, spiežot sasveicinoties tā roku.

Edisona bijušie biedri lepojās ar viņu. Strādnieki bieži dzēra uz viņa veselību, nodzerdami savu nedēļas peļņu. Techniķis Sorovs klusēdams nolūkojās uz visu to un kratīja galvu

«Skauģis,» — viņam teica rūpnīcā.

Bet techniķis Sorovs tik klusēja un kratīja galvu Tai laikā viņš strādāja Kreslinga tēraudlietuvē par inženiera Morlendera palīgu. Viņš remontēja mašīnas, izlaboja skrūvītes, iezieda, ieeļļoja, izjauca un salika nederīgās mašīnas daļas — vārdu sakot, bija rūpnīcā mazs cilvēciņš. Bet Jeremijas Morlendera asais skatiens tūliņ pamanīja techniķa Sorova neparastās izgudrošanas spējas. Jeremija izturējās pret viņu draudzīgi, iemācīja rasēšanu, projektēšanu, augstāko matematiku. Kāpdams strauji augšā pa dienesta kāpnēm, Jeremija Morlenders vilka sev līdz arī savu labo roku — techniķi Sorovu. Bet ne Morlenderam, ne pašam Džekam Kreslingam nebija pār viņu nekādas varas. Piedāvā tu viņam miljonu par lieku virsstundu — techniķis Sorovs ir acu nepamirkšķina. Noraisa savu zilo skoteli, nomazgā pie krāna rokas, saliek tās uz muguras un aiziet mājā, svilpodams kādu dziesmiņu. Bet ko viņš mājā darīja, to nezināja neviens, pat viņa dzīvokļa saimniece.

Tai dienā, kad Tingsmeistars teica savu pirmo runu, kas lika pamatus jaunajai Midltaunas erai, techniķis Sorovs pēc darba pieklaudzināja pie viņa durvīm, ienāca, aizslēdza durvis un pateica:

— Tingsmeistar, tu esi tieši tas cilvēks, kuru es gaidīju trīsdesmit gadu. Iebāz roku manā kabatā!

Miks Tingsmeistars iebāza roku viņa kabatā, izvilka no turienes papīra vīstoklīti un jautājoši paskatījās tech- niķī Sorovā.

— Nāc man blakus un klausies, — Sorovs čukstēja.

Tā viņi nostaigāja visu vakaru, visu nakti un vēl

otrā rītā, kamēr fabriku sirēnas sāka saukt strādniekus darbā. Bet pēc kāda laika no visām fabrikām, no visām rūpnīcām, no raktuvēm, rūdas ieguves šachtām, dokiem, kuģu būvētavām, dzirnavām, elevatoriem, no depo, ga-

ražām, remontdarbnīcām izspurdza priecīgi burtiņi

uz tikpat priecīgām lietām, kas bija apmācītas visos techniķa Sorova noslēpumos.

Tagad nu šis mazais, neievērojamais cilvēks, kura seju vagoja vesels tīkls sīku rūpju krunciņu., pabāza galvu pa Tingsmeistara mājas durvīm ar ļoti nopietnu izteiksmi acīs.

— Mik, — Sorovs sacīja pēc tam, kad bija viens otram spēcīgi paspieduši roku un virēja nolikusi viņiem priekšā koka bļodu ar «ilga mūža viru», kas smaržoja pēc visiem viņas virtuves aromatiem. — Mik, biedri, kaut

kas ir noticis. Es saņēmu vēstuli no inženiera Morlendera.

— Vecākā? Jaunākā?

— No paša Jeremijas Morlendera. Viņa paraksts, padomju marka, iemesta Krievijā. Raksta niknumā — aicina mani ātrāk pabeigt mūsu cechā darbus, apgalvo, kamēr mēs nebūšot pieveikuši krievu komunisma sērgu, mums nebūšot nevienu dienu miera, jo krievi esot nolēmuši iznīcināt Ameriku un amerikaņus, ka viņam pašam savām acīm un ausīm bijusi izdevība par to pārliecināties un ka tāpēc pasaules likteņi atrodoties mūsu rokās, Džeka Kreslinga Slepenās rūpnīcas rokās.

— Tas gan kaut kā neizklausās pēc Jeremijas!

— Bet tūliņ pēc vēstules saņemšanas es uzzināju,. Mik, par viņa nāvi. Tu pats lasīji avīzēs, it kā Morlendera līķi, kas naktī atrasts Pēterburgā, nogādājuši mums, izdarot visu ārkārtīgi piesardzīgi, kādas Krievijā akreditētas neitrālās valsts pārstāvji un it kā mūsu rokās esot pierādījumi, ka Morlenders miris varmācīgā nāvē no boļševiku rokas.

— Bet krievi taču bija nodrukājuši atsaukumu!

— Bet mēs to nepārdrukājām. Taču klausies tālāk. Šodien, beidzoties maiņai, mani izsauc paša Kreslinga kabinetā. Un tur man paziņo, ka es tikšot iecelts par Slepenās rūpnīcas galveno inženieri un no pirmās dienas man jāforsē kaut kāds darbs, kas mums pazīstams ar šifru «AO».

— Eksplozivais pulkstenis puskilometra distancei?

— Tieši tā!

— Mēs kokapstrādāšanas rūpnīcā gatavojam tam ebenkoka futrāli.

— Ko man darīt, Mik? Kopš tā brīža, kad mani iecels, bet tas būs ne vēlāk kā pēc trim dienām, es nedrīkstēšu ne soli spert bez pārbaudes un kratīšanas, nevarēšu ne izbraukt aiz noteiktās līnijas… Par sakaru uzturēšanu ar tevi un mūsu zēniem nevarēs pat domāt vai arī vajadzēs atteikties no šā darba. Bet, saproti pats, mūsu sekmēm nāktu ļoti par labu, ja es visu saņemtu savās rokās un nekādā gadījumā neatteiktos!

— Jā, — lēnām atbildēja Miks, atbīdīdams tukšo bļodu, — stāvoklis ir sarežģīts. Viņš pat tagad, kamēr

tu vēl neesi stājies pie darba, novēro tevi ar simt acīm. Mēs nedrīkstam, nekādā ziņā nedrīkstam pievērst aizdomas mūsu savienībai. Un, pats galvenais — mēs taču neesam vēl dabūjuši visus pavedienus rokā, mēs vēl nezinām, kas tiek gudrots. Bet arī gaidīt mums sevišķi…

Bjutija izlēca no pagaldes un, nikni riedama, metās pie durvīm.

«Tuk-tuk-tuk!» — atskanēja ne visai stipri, bet joti neatlaidīgi. «Tuk-tuk-tuk-tuk!»