Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Trīsdesmit trešā nodaļa palīdzība bada cietējiem un neparedzēti apstākļi

Kamēr «Torpēda», izlaidusi krastā Vasilovu, noslēdzās no visām pusēm kā viduslaiku bruņinieks bruņās un noenkurojās tālāk līcī, klusā un drūmā «Amelija» visu dienu līdz vēlai naktij izkrāva savu kravu.

Misters Pels ar spieķīti rokā skraidīja šurp un turp, periodiski izbārstīdams visu savu krievu valodas krājumu. Maisi, mucas, kastes ripoja no klāja krastā, bet no turienes tika pārveltas uz milzīgām kravas mašīnām. Techniķis Sorovs, kas bija iestājies Pela dienestā, rokas uz muguras salicis, uzraudzīja darbus.

Tai mirklī no mucas, kas atradās viņam blakus, atskanēja gari stiepta nopūta. Sorovs sāka ieklausīties un pagrūda mucu ar kāju.

— Ei! — klusu atskanēja no mucas. — Ei, draugs SorovJ Mend-Mess!

Tas bija pateikts techniķim Sorovam vissaprotamākajā valodā.

Zibeņa ātrumā paskatījies visapkārt, viņš atčukstēja:

— Mess-Mend! — un izsita mucai dibenu.

Tūlīt Sorovam pretī izslējās pazīstama galva, tad kakls un pleci, pēc tam rumpis ar pārējiem locekļiem, un no mucas veikli izlēca Lorijs Lens, novājējis, priecīgs un izspūris.

— Sorov! Maizi un malku viskija! — viņš lūdzoši čukstēja. — Šā grieķa … nu kā viņu … Diogena dzīvei velnišķīgi trūkst ērtību, sevišķi, ja muca aiztaisīta ciet.

Sorovs iedeva viņam maizi un paslēpa viņu aiz maisu un kastu barikades, tad salika rokas uz muguras un bargi noprasīja:

— Tagad, Lorij Len, paskaidro, kādēļ tu ielīdi Huvera mucā un, Mikam neko neprasīdams, atbrauci ar «Ameliju» šurp?

— Un tu? — Lorijs jautāja, gremodams maizi ar dzirnakmeņu spēku.

— Tu ļoti labi zini, ka es atbraucu pēc Mika pavēles, lai šeit sekotu fašistu suņiem.

— Nu, bet es atbraucu, lai pastrādātu Padomju Krievijas labā! — Lorijs samulsis atbildēja un iebāza

mutē pēdējo maizes garozu. — Un, ja tu, draudziņ Sorov, gribi man šajā ziņā palīdzēt, tad nekavējies ne dienu, ne stundu. Un bez tam … — Lorijs sastomījās un nosarka kā biete, — bez tam es gribētu zināt. Sorov, kur jūs esat licis miss Ortoni, tas ir, misis Vasilovu?

— Vai tu re, kā! — Sorovs daudznozīmīgi novilka. — Neko teikt, esi gan tu labs metālists, Lorij Len!

Nav zināms, ko viņam atbildētu Lorijs, kas bija nosarcis vēl vairāk nekā iepriekš, ja no blakus kastes nebūtu atskanējusi dīvaina krakšķēšana.

— Kha-khi-ki-ki-kha! — no kastes nāca dīvainas skaņas.

Sorovs sarauca uzacis, piegāja pie kastes un sāka no visa spēka to dauzīt.

— Sorov, Mend-Mess! — žēli atskanēja no turienes.

Lorijs un techniķis saskatījušies atrāva kasti vaļā, un

viņu skatieniem atklājās godājamais atslēdznieks Vilings, kas bija novārdzis, saliekts kā piekaramā atslēga un vērās savos atbrīvotājos ar žēlām izbadējuša cilvēka acīm.

— Vilings! — Lorijs iesaucās.

— Viling, tu? — satriecoši izlauzās no techniķa Sorova mutes.

— Es, zēni, es pats! Es tagad, varu sacīt, esmu pārcietis pašu ļaunāko, kas mūs var sagaidīt viņā saulē: hermetisku noslēgšanu, ne vairāk, ne mazāk! Nu man ^vairs nav bail no nāves, nē, nemaz nav bail no nāves, lai nāk kas nākdams, kaut vai pati kolera, kaut vai mēris un spitālība.

— Nefilozofē, — Sorovs drūmi atbildēja. — Pastāsti labāk, kā tu, mūsu savienības balsts, nosvērtais zēns Vilings, kā tu padevies šā puišeļa Lena ietekmei un līdi iekšā kastē, lai skrietu pakaļ brunčiem?

— Nē, Sorov, nē, ne jau brunčiem pakaļ! Tu alojies! — Vilings dusmīgi atbildēja. — Es, draugs, lai arī atbraucu kastē, taču ar visiem dokumentiem, kas noformēti ne sliktāk kā diplomatam. Pats Kreslings mani sūtīja, mīļie, izsekot un ziņot… Kas attiecas uz brunčiem, tad es, draugs, redzēju miss Ortoni mūsu Lorija biksēs, taču, lai viņai būtu mugurā pat ne Lorija bikses, bet bungu futrālis vai Bostonas universitātes goda karogs,

es tik un tā sekotu viņai, kur viņa gribētu, lai mani kaut vai pērkons nosper!

— Pareizi, — kāds ierunājās viņiem blakus.

Visi trīs sarāvās un paskatījās uz visām pusēm. Nekur nebija nevienas dzīvas dvēseles, bet krāvēji kopā ar misteru Pelu rosījās krietnu gabalu tālāk.

— Pareizi! — kāds atkārtoja vēlreiz, un maiss, kas atradās pie techniķa Sorova kājām, strauji izmainīja savus apveidus.

— Kaut jupis tevi parautu, lai arī kas tu būtu! — techniķis teica, gāzdams pa maisu pamatīgu pjauku. — Aizsūtīšu tevi uz maizes ceptuvi, lai tur izšķir, ko no tevis izcept, nelietīgais slaists, gļēvulis, dezertieris!

— To tu nedarīsi, Sorov, — maiss teica, izira šuvēs, un no tā izkāpa neviens cits kā Neds.

— Tā jau es domāju! — Lorijs skaļi iesmējās. — Nu, zēni, tagad visa mūsu kompānijā kopā. Mēs viņu izvilkām no Hudzonas, tātad tas nozīmē, ka mums no dzimšanas nolikts neatiet no viņas ne soli.

— To mēs vēl redzēsim, — Sorovs norūca. — Vispirms es jūs, zēni, aizvedīšu pierakstīties, bet pēc tam ierīkošu darbā. Varat elpot ar miss Ortoni vienu un to pašu gaisu, ja jums tas tīk, bet tikties ar viņu es jums stingri aizliedzu.

— Nekā tamlīdzīga! — Lorijs iesaucās.

— Nekā tamlīdzīga! — Vilings norūca.

— Nekā tamlīdzīga! — Neds novilka caur zobiem.

Un, it kā atbildot uz viņa vārdiem, piestātnē pēkšņi

parādījās smuidrs, tievs augumiņš baltā kostimā un kas- taņbrūnu cirtu oreolā, un viņai pa pēdām, asti luncinādams, nāca liels, pinkains, netīrs suns. Sieviete, roku pie acīm pielikusi, raudzījās uz visām pusēm, kamēr pamanīja techniķi Sorovu un mūsu trīs draugus. Tad viņa priecīgi iekliedzās, sasita plaukstas un, cik kājas nes, metās viņiem pretī. Suns, ar pāris lēcieniem aizsteidzies viņai priekšā, pieskrēja pie Sorova, slējās augšā, smilkstēja un kā traks dauzīja ar asti.

— Velns lai mani parauj, ja tā nav Bjutija! — izsaucās satrauktais techniķis un no visa spēka spieda pie krūtīm notašķījušos un sapinkājušos suni, ļaudams saviem biedriem izteikt tādas pašas jūtas miss Ortonei.