Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Trīsdesmit ceturtā nodala MISTERS VASILOVS BRĪNUMU ZEMĒ

Vasilovs izskrēja ārā pa parādes durvīm, cenzdamies ne par ko nedomāt. Bet, aizpīpējis papirosu un izmetis divus trīs lokus mājas priekšā, viņš nomierinājās un sāka aplūkot tuvāko apkārtni. Māja, kur viņi bija novietoti, bija veca celtne — droši vien no Pētera I laikiem. Sākotnējais kodols bija pārbūvēts vairākas reizes, un daudzo architekturas veidu sajaukuma dēļ celtne šķita neglīta, lai gan grandioza. Tagad šeit bija mākslinieku un rakstnieku kopmītne. Te tika novietoti atbraukušie komunisti. Gandrīz pie katrām parādes durvīm stāvēja automašīna; vai ik brīdi tarkšķēdami piejoņoja motocikli. Nebija viņš paguvis paiet pāris soļu, kad viņa uzmanību saistīja ubadze.

Tā bija vecene, ģērbusies caurā kleitā, vīriešu zābakos, logu aizkaru gabaliņu ap galvu. Seja viņai bija tik sakritusi, savītusi un ļengana, ka drīzāk izskatījās pēc ādas gabala nekā pēc cilvēka sejas. Acis no vecuma bija izbalējušas un likās bez sajēgas. Viņa stāvēja nekustīgi, un Vasilovs iemeta tai pastieptajā saujā naudu. Pagājis mazliet tālāk, viņš atskatījās un ieraudzīja, ka no vārtiem iznāca gara auguma sirms cilvēks ar tumšiem plankumiem izķēmotu seju un kataraktiem abās acīs, kas tikko bija saskatāmas zem biezajām, sirmajām uzacīm. Viņš iznāca pieklibodams, palūkojās uz visām pusēm un, Vasilovu nepamanījis, aši piegāja pie vecenes. Cik liela gan bija Vasilova izbrīna, kad vecais godbijīgi noskūpstīja viņai roku, palocījies pēc visīstākā galma parauga, un izmeklētā angļu valodā uzrunāja:

— Kā jūsu reimatisms, kņazien?

— Ai, es nekurnu! — koķeti atbildēja nabadze. — Ceru, ka jūs būsiet lasījis mūsu mīļotā valdnieka pēdējo runu?

— Lasīju un nesu to savā sirdī!

— Vai jau uz posteni?

— Jau uz posteni.

Kad abi bija ceremoniāli atsveicinājušies, vecis klibodams ieskrēja atpakaļ vārtos, bet vecene sastinga agrākajā pozā.

— Laba vietiņa, kur ubagi atgādina galminiekus! — Vasilovs nomurmināja un devās tālāk, ielūkodamies un ieklausīdamies.

Tai brīdī uz ielas izšāvās automašīna, ko greznoja sarkans karodziņš. Mašīnā sēdēja divi vienkārši strādnieki salāpītos svārkos, par kaut ko mundri sarunādamies ar stalta auguma cilvēku militārā formā. Līdzko automašīna parādījās uz ielas, gājēji pacēla cepures un daudzi sajūsmā skaļi sveicināja.

«Jādomā, kāda svarīga persona pilsētā,» Vasilovs nodomāja. «Interesanti, ka braukā kopā ar vienkāršiem strādniekiem.»

Tai mirklī automašīna, kas drāzās cik jaudas, apstājās kā piekalta.

«Kas noticis? Kas varēja apturēt pilsētā tik svarīgas personas braucienu?» Vasilovs joprojām pārdomāja, pārlaizdams skatienu gandrīz tukšajai ielai.

Te tev nu bija! Ielu šķērsoja vairāki pāri mazu bērnu, kas bija apģērbti vienādās baltās kleitiņās un ar vienādām cepurītēm apcirptajās galvās. Viņus veda neglīta jauna sieviete ar brillēm uz acīm, izskatījās, it kā viņa piederētu pie kvakeru sektes. Viņa enerģiski žestikulēja ar rokām un, novedusi automašīnai gar pašu priekšgalu pēdējo pāri savu cālēnu, majestātiski pamāja šoferim ar roku, un tikai pēc tam mašīna sāka braukt.

Tiešām neparasts skats! Nabadzīgi bērni, kuriem nav vecāku, iet kā angļu pera vai amerikaņu miljardiera atvases, aizsprostodami ceļu pilsētā svarīgai personai…

Vasilovs paraustīja plecus un paātrināja soļus, pāriedams pāri straujajai Moikai. Viņš nonāca drūmā laukumā, kas bija apbūvēts ar vecām, nomelnējušām mājām, kuru mitrās sienas bija appelējušas un no- lupušas.

«Te laikam ir nabadzības un izvirtības perēkļi, kā jau visās lielās pilsētās!» viņš nodomāja pie sevis, pataustīdams kabatas portfeli un piesardzīgi virzīdamies tālāk.

It kā viņa vārdus apstiprinot, no visām pusēm drūmajā laukumā sāka pulcēties dīvaini cilvēki. Ģērbušies vecās, noplukušās drēbēs, naģenēm un katūna lakatiņiem galvā viņi nāca bariem, nesdami rokās kaut kādus jocī

gus priekšmetus. Un kas visdīvainākais, šie cilvēki gandrīz visi bija krietni gados. Sirmi un grumbaini, ar nomelnējušām, tulznainām rokām, vieni no viņiem bija sa- kumpuši, citi kliboja, balstīdamies uz nūjas, vai klabinādami koka stuģi kājas vietā.

«Invalidi? Noziedznieki? Ubagi?» Vasilovs nezināja, ko domāt. Bet nācēji jau sāka iet iekšā kādā no mājām. Pie durvīm nebija ne šveicara, ne sarga. Vasilovs iejuka pūli, ieslīdēja pa durvīm iekšā un sāka kāpt pa trepēm augšā.

«Tagad es uzzināšu, kas tas ir par perēkli,» viņš nodomāja ar tūrista ziņkārību.

Bet pavecie cilvēki iegāja lielā, gaišā istabā, kurā bija novietoti galdi un soli. Pie sienas karājās milzīga, melna tāfele. Uz nelielā paaugstinājuma stāvēja cilvēks zilā blūzē. Ienācēji apsēdās solos un nolika sev priekšā atnestos priekšmetus, kas izskatījās pēc lūgšanu grāmatām. Cilvēks zilajā blūzē pacēla roku.

«Ahā!» Vasilovs nodomāja. «Tā ir kaut kāda reliģiska sekte. Tātad arī šeit ir kaut kas līdzīgs mūsu neciešamajiem Ņujorkas varizejiem. Sprediķotājs sāk sprediķi… Cik garlaicīgi! Jāiet prom!»

Bet nebija viņš to izdomājis līdz galam, kad vīrieši un sievietes atvēra savas lūgšanu grāmatām līdzīgās grāmatiņas, bet cilvēks zilajā blūzē uzrakstīja ar krītu uz tāfeles … lielu burtu

Vasilovs paskatījās uz visām pusēm. Apkārtējo cilvēku sejās mirdzēja visneliekulotākā uzmanība, viņu pieres bija savilktas grumbās, mutes pusvirus, atkārtojot uz tāfeles rakstīto burtu, bet šo viņpasaules kandidatu priekšā atvērtās lūgšanu grāmatas nebija nekas cits kā … ābeces!

Tas Vasilovam bija par daudz. Viņš pietrūkās un izskrēja ārā; aiz brīnumiem viņš bija gluži bez elpas. Pagriezies pret durvīm, viņš ar lielām pūlēm saburtoja tur izlikto uzrakstu: «Skola analfabētisma likvidēšanai.*

— Jukusi tauta! — viņš angliski iesaucās. — Mācīt večus ābecē! Un viņi, velns lai parauj, mācās un pat, šķiet, ar patiku mācās!

— Atvainojiet, ser, vai jūs esat anglis? — kāds jautāja viņam angliski, pieliecies pie pašas auss.

Vasilovs pacēla acis un ieraudzīja gara, atlētiska auguma cilvēku ar militāru stāju, sirmām ģenerāļa ūsām un elegantā komandiera formā. Viņš stāvēja Vasilovam blakus uz trotuārā un noskatījās, kā pa laukumu glītās rindās aizjāja kavaleristu kolonas.

— Jā, — Vasilovs mechaniski atbildēja, — es esmu tūrists .. Esmu pirmo reizi šai zemē.

— Par ko jūs tik skaļi izteicāt savu izbrīnu?

— Es brīnījos par to veču neprātu, kurus šai namā pa labi apmāca — ābecē.

— Ak, ser, tas ir viens no atjaunošanās veidiem, ko pie mums praktizē, — smaidot atbildēja komandieris. — Es pats nesen noliku eksāmenu politmācībā. Un uzdrošinos jums apgalvot, ka es ne savu kavaleriju, ne savus sar- kangvardus nemainīšu ne pret vienu armiju pasaulē, tik ļoti patīkami man bija sākt dzīvi no gala.

Viņš pielika divus pirkstus pie cepures, laipni palocījās Vasilovam un uzkāpa motocikletā.

Vasilova izbrīna jaucās ar skaudību. Viņš pavadīja ar acīm kavaleriju, kas drasēdama devās pāri laukumam, un gāja atpakaļ uz Moikastritu.

Pie kopmītnes parādes durvīm jau stāvēja divi cilvēki militāros formas tērpos, lūkodamies uz visām pusēm. Viens no viņiem bija Jevgeņijs Barfuss. Otru, gara auguma, pelēkām acīm un pīpi zobos, Vasilovs nepazina. Abi tūliņ pienāca viņam klāt, Barfuss saņēma viņu aiz rokas.

Garais nosauca savu uzvārdu:

— Rebrovs, — un pamāja automašīnai piebraukt tuvāk.

— Biedrs Rebrovs aizvedīs jūs uz Putilova rūpnīcu, mēs jūs gaidām jau desmit minūtes, — steidzīgi sacīja Barfuss. — Visus vajadzīgos paskaidrojumus jūs saņemsiet no viņa, viņš ir jūsu tiešais priekšnieks.

Ar šiem vārdiem Barfuss pielika pirkstus pie cepures, uzkāpa motocikletā un zibeņātrumā nozuda.

Neīstais Vasilovs iekāpa automašīnā, Rebrovs ielēca viņam nopakaļ, šoferis iedarbināja mašīnu, un kopmītne viņiem palika aiz muguras.

Arturs pašķielēja uz savu kaimiņu. Tas bija stalts, muskuļains cilvēks jauneklīgu seju, stingrām, plānām lūpām un smalku zoda līniju. Ausis svešajam bija mazas, gandrīz bez ļipiņām.

«Aristokrāti vēl nav izmiruši šai strādnieku un zemnieku zemē,» Vasilovs ironiski nodomāja. «Lieku galvu ķīlā, ka mana priekšniecība ir cēlusies no kādas senas dzimtas, kas pērusi dzimtzemniekus.»

— Biedri, — viņš to uzrunāja, — jūs droši vien arī agrāk strādājāt Putilova fabrikā?

Rebrovs izņēma no mutes pīpi un atbildēja labā angļu valodā:

— Jūs uzminējāt.

— Kur tad jūs mācījāties par inženieri? Droši vien Anglijā?

— Jūs atkal uzminējāt, — Rebrovs pasmaidīja. — Ja to, ko es darīju Anglijā, var saukt par «mācīšanos par inženieri», tad es mācījos Anglijā.

Vasilovs kādas minūtes pārdomāja, no kura gala atsākt iztaujāšanu. Bet, pirms viņš bija paguvis atvērt muti, Rebrovs izdauzīja pīpi, aši iebāza to kabatā, pagrieza pret Vasilovu seju, kas tā pārsteidza ar savu daiļumu un smalkumu, un draudzīgi ierunājās:

— Es taču esmu Putilova rūpnīcas eļļotājs, bet mans tēvs bija tai pašā rūpnīcā atslēdznieks. Septiņpadsmit gadu vecumā mani izsūtīja uz Sibiriju, es aizbēgu uz Angliju un kaut ko tur iemācījos, strādāju Birminghemā pie Paukinsa par kurinātāju. Pēc revolūcijas Putilova fabrikas strādnieki mani ievēlēja par direktoru — un nu manas zināšanas mazliet noderēja.

«Velns lai parauj!» Vasilovs atkal nodomāja, pieminēdams velnu šodien gandrīz vai simto reizi. «Es nevaru šo zemi saprast, pat ja trīsdesmit vācu Bedekeru būtu to aprakstījuši trīsdesmit valodās. Es atsakos to saprast!»

Viņi tagad drāzās pa platu šoseju, kam gar abām pusēm auga brīnišķīgas liepas. Steidzīgie gājēji devās vienā un otrā virzienā. Pilis mainījās ar ēnainiem dārziem, kur bija izrakti dīķi un kanali, un, beidzot, tālumā pret zilajām un pilnīgi skaidrajām debesīm pacēlās tūkstošiem dažāda augstuma, platuma un formas rūpnīcu dūmeņu. Tas bija vesels mežs pret debesīm paceltu roku, kas bija līdzīgas pastieptām lūpām, bet kas pūta dvašu neparasti viegli un neatstāja pie debesīm ne mazāko elpas pēdu.

— Mūsu rūpnīcas ciemats, — Rebrovs ierunājās, parādīdams ar pirkstu. — Mēs esam koncentrējuši visu mūsu ražošanu vienā vietā. Agrāk Pēterburgu no visām četrām debess pusēm apņēma rūpnīcas, bet tagad mēs tās pārcēlām uz šo kalnaino daļu un pārvērtām par eksperimentāli pētniecisku iecirkni. Īstenībā jūs strādāsiet rūpnīcā-muzejā, rūpnīcā-skolā, rūpnīcā-akademijā — redziet, kas tagad ir vecā Putilova rūpnīca. Paskatieties šurp: vai redzat tos trīs lokus, kas izskatās pēc trim stāviem?

Vasilovs skatījās, kur Rebrovs rādīja, un ieraudzīja dīvainu skatu: lejā, mūra sienas ietverts, stiepās pirmā stāva loks; spirālveidīgās kāpnes veda no tā uz otrā stāva loku, ko arī ietvēra mūra siena; pašā augšā vieglākā, daiļākā, portativākā architekturā celts, atgādinot koka veidojumu, pacēlās trešais loks, ko papildināja vējdzirnavu spārni, laukumi, kur nolaisties lidmašīnām, signa- lizacijas gaisa tīkls un vesela jūra sarkanu karodziņu, kas plīvoja starp dūmeņiem un vadu tīklu kā sārtas magones kviešu laukā. Šis skats visā savā galvu reibinošā daudzveidībā un simetrijā stipri aizgrāba Vasilovu.

— Vai tiešām jūs to saucat par ciematu? — viņš iesaucās. — Tas drīzāk izskatās pēc vispasaules izstādes.

— Jūs man neļāvāt pateikt visu līdz galam, — Rebrovs pasmaidīja. — Te jūsu priekšā atrodas vienotas saimniecības metodes rezultāti, pagaidām gan tikai zinātniski eksperimentālā formā. Jums šo metodi vajadzēs izstudēt, lai varētu strādāt kopā ar mums. Paskatieties lejā uz pirmo loku: tas aptver no rietumiem Ņevas krastmalu, somu granita masivus, kūdras purvus, no austrumiem — meža strēmeli. Te mums izvietota ieguves rūpniecība. Rau, šī Toksovas kalnu grēda, kas sniedzas šurp no Somijas robežas puses, dod mums ļoti bagātas minerālu atradnes, augstvērtīgu koksni, darvu, visus mums nepieciešamos izrakteņus. Milzīgā siena ap pirmo loku noder kā elektrouztvērējs; tas uztver Volchovstroja kolosālo elektroenerģiju, kas palīdz spridzināt dzīles un tiek novadīta uz augšu, uz otro loku. Tagad palūkojieties augstāk,'— Rebrovs turpināja, piecēlies un rādīdams uz priekšu, bet ar otru roku apņēmis viņa plecus, — palūkojieties turp: tas ir otrs loks; tur mums ir apstrādājošā rūpniecība. Vai jūs redzat milzīgo domnu dūmus un mirdzumu, vai dzirdat dzelzs zobratu klabēšanu, zāģu dziedāšanu, spēkratu tarkšķēšanu, motoru dūkšanu? Tur izejvielas kļūst par materialu, dabas dāvanas pārveidojas par darba produktu. Bet vēl augstāk — paceliet acis — ir visa mūsu ciemata greznums — fabriku rūpniecība, kas izgatavo no materiala fabrikatus, un tūkstošiem mūsu kravas lidmašīnu tos aizgādā uz pilsētu, ostu, tuvāko apkaimi un dzelzceļa maģistraļu stacijām …

— Brīnišķīgi! — Vasilovs iesaucās, atkal juzdamies kā inženiera Morlendera dēls. — Esmu lepns, ka atbraucu strādāt kopā ar jums. Bet es neredzu, biedri, kāda ir jūsu vienotās metodes jēga, izņemot visu rūpniecības apgabalu teritoriālu tuvināšanu.

— Kāda ir mūsu «vienotās metodes» jēga? Jūs to vēl neredzat, lai gan jau jūtat. Par to jums pastāstīs biedrs Enno, šīs metodes sargātājs. Tur viņš stāv pie ciemata ieejas. Viņš jau ir mūs ieraudzījis un sveicina …

Šoferis nobremzēja, Vasilovs un Rebrovs izlēca uz granita plāksnēm klātā ceļa un devās pretī cilvēkam ar gaišiem, gandrīz baltiem matiem, sārtiem vaigiem un mirdzošām, zilām acīm; šis cilvēks reizē atgādināja ir sirmgalvi, ir mazu bērnu.

— Esiet sveicināti pie mums, dārgais biedri! — viņš teica ļoti patīkamā balsī, sniegdams Vasilovam roku. — Mēs iesim uz rūpnīcu pa apkārtceļu, un es jums šo to paskaidrošu.

Pa to laiku biedrs Rebrovs, viņus pametis, jau bija uzlēcis uz kādas platformas, sasprādzējis ap vidukli aplikto metāla jostu un, pirms Vasilovs paguva viņam ko teikt, nozuda ar visu pārvietojamo platformu akmens koridora dziļumā.

— Iesim, iesim, mans draugs! — laipni ierunājās sārtais cilvēks, paņemdams Vasilovu zem rokas. — Mēs veiksim kājām garu ceļa gabalu, jo cilvēkam arvien

noderīgi iepazīt jauno ar zināmu piepūli, bet nevis vieglas izklaidēšanās veidā.

Arī viņš runāja angliski, tikai ar nelielu akcentu. Izvedis Vasilovu uz granita balustrades, viņš parādīja tam neaptverami plašus laukus, kas bija apsēti ar visdažādākajām graudaugu šķirnēm. Te bija viss, sākot no apūdeņotajiem rīsa plantacija-s kvadratiem līdz bambus- niedru birzij, no Islandes sūnām līdz kokospalmu birzij. Katrā laukā strādāja citādi ļaudis — tur bija dažādu zemju un tautu pārstāvji, tur bija samojedi siltās biksēs, kailie ķīnieši līdz ceļiem ūdenī, puskailie nēģeri salmenīcām galvā.

— Nebrīnieties par to, te nav nekādu burvību, — Enno teica pārsteigtajam Vasilovam. — Vai jūs redzat katrā laukā tornīti? Tas ir Savali slavenais regulators, kas pielāgots mūsu izgudrotajam elektroklimatam. Mēs pēc saviem ieskatiem sadalām vajadzīgo mitruma un siltuma daudzumu pa noteiktiem zemes gabaliem un ne-

„ ļaujam tam aizplūst izplatījumā, radot apkārt zemes gabalam spēcīgas magnētiskas transmisijas plūsmas, kas it kā noslēdz to no augšas. Šis izgudrojums pagaidām vēl izmaksā dārgi, un tāpēc mēs ar to izdarām tikai pirmos izmēģinājumus. Mūsu lauki ir lauksaimniecības paraug- stacija — un vienīgi; izejvielām, ko no tiem iegūstam, ir vēl ļoti maza nozīme. Tagad paskatieties atpakaļ.

Vasilovs aši pagriezās un ieraudzīja milzīgam amfiteātrim līdzīgas kalnos ierīkotas akmeņlauztuves

— Visā šā amfiteatra garumā atrodas raktuves un nelieli ieguves centri, kas arī ir vēl tikai paraugam. Mēs apiesim tiem apkārt, un pa ceļam es jums atklāšu mūsu metodes noslēpumu.

Viņi gāja pa asfaltētiem un granita plāksnēm klātiem celiņiem. Ikviens solis pavēra viņiem arvien jaunas un jaunas ainas. Kustējās tūkstošiem mechanismu, iegūdami ogles, sāli, kūdru, mālu. Griezās dzirnavu spārni, nepārtraukti šņāca kokzāģētava, klaudzēja cirvji. Un visi strādnieki, kas nāca pretī, draudzīgi māja viņiem ar galvām, pagriezdami uz Vasilova pusi priecīgas, laimīgas sejas. Nebija neviena, kas nesmaidītu. Laime staroja ikvienā skatienā.

— Paraugieties uz viņiem, — Enno iesāka, — viņi

ir laimīgi. Mēs izdarījām pasaulē lielāko revoluciju, bet mēs būtu muļķi, ja neietu tālāk, mans draugs. Izkarojuši ražošanas rīkus, mēs vēlējāmies padarīt cilvēku laimīgu.

— Utopija! — Vasilovs nopūtās.

— Tieši tā, — Enno tūliņ atsaucās, — mēs izvirzījām sev uzdevumu padarīt utopiju par īstenību. Pie tā strādā mūsu labākie speciālisti. Pilnīgu laimi sniedz vienīgi divas lietas: jaunrade un izziņa. Bet līdz šim tas, kurš radīja, neko neizzināja, bet tas, kurš izzināja, nekā neradīja. Pagātnes kroplajiem izdzimumiem — izklaidīgajam profesoram un automatam-strādniekam jāizzūd uz visiem laikiem! Mēs esam stingri nolēmuši padarīt ražošanu izzinošu, bet izziņu — pakļaut ražošanai. Kā to panākt? Seit mums arī nāk talkā vienotas saimniecības metode. Jā, izpostīti, novārguši, izbadējušies, bez produktiem un tirgus mēs sākām ar to, ka ķērāmies pie savas saimniecības. Tas bija smagais bada un posta laiks. Mēs stādījām kartupeļus rakstāmgaldu atvilktnēs, paši miecējām zābakiem ādu, šuvām zābakus, krāsojām vecu vadmalu, ieguvām, izstrādājām, apstrādājām, lai varētu izvilkt dzīvību, lai nenomirtu, — un praktiski, cik bija nepieciešams, nonācām pie saimniecības mechanisma riņķojuma, pie ražošanas nozaru savstarpējās atkarības. Mūsu «vienotās saimniecības metodes» galvenā nozīme arī slēpjas tanī apstāklī, ka neviens no strādniekiem tagad neķeras pie sava darba, ja tam nav pilnīga priekšstata par visiem ražošanas posmiem. Viņš izgatavo naglas galviņu, zinot ne tikai par minerālā ieguvi, bet arī par tā ķīmisko sastāvu, spektru, — tas ir no vienas puses, no otras — viņš zina, kāda loma būs viņa nagliņai ikvienā no fabrikā izgatavotajiem priekšmetiem, sākot ar mēbelēm un beidzot ar mikroskopa skrūvīti. Citiem vārdiem, mans draugs, mēs esam izvietojuši mūsu ražošanu pēc orķestra sistēmas. No bundzinieka līdz vijolniekam — ikviens izpilda savu partituru kopējā simfonijā, bet ikviens dzird tieši šo kopējo simfoniju un ne tikai savu partituru. Saprotat?

Vasilovs ar izbrīnu klausījās Enno svinīgajā runa.

Kamēr viņš pārdomāja, viņiem garām pagāja grupa strādnieku ar burtiem «R» un «Š» uz piedurknem.

— Paskatieties, tie ir ekskursanti no otrā un trešā ražošanas loka. Ikviens no viņiem dodas uz kaimiņu teritoriju, lai izpētītu saimniecības sakarus. Strādnieki, inženieri, skolēni, izgudrotāji pie mums vairs nedalās grupās. Pie mums nav skolēna, kas praktiski nestrādātu, un nav strādnieka, kas nemācītos… Bet tagad man no jums jāatvadās. Uzkāpiet uz šā kvadrata, tas jūs pacels augšā Putilova rūpnīcā. Turieties pie metala gredzena.

Enno pamāja viņam ar roku un pievienojās kādai no strādnieku grupām.

No visa redzētā apstulbis, Vasilovs gandrīz neapzinīgi uzkāpa uz norādītā kvadrata un tik tikko paguva pieķerties pie gredzena, kad jau trauca pa mūra šachtu no stāva uz stāvu, kamēr kvadrats apstājās neliela ar granitu izklāta pagaliniņa vidū.

Rebrovs iznāca viņam pretī, paņēma aiz rokas un ieveda rūpnīcā.