Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Desmitā nodaļa MŪZIKAS SKOLOTĀJA UN NOTĀRS

Nabaga miss Ortone dzirdēja visu, ko teica Klēra. Acīm redzot tas viņu pārāk nesarūgtināja. Viņa tikai sapogāja adīto jaciņu un sāka klibot vēl stiprāk. Nonākusi līdz 7. avēnijai, viņa iekāpa autobusā, brauca kādu pusstundu un izkāpa tieši pretī tumšajai mājai pagājušā gadsimta stilā, vienai no tām nedaudzajām senatnes drumslām, kas bija saglabājušās Ņujorkā.

Pagāja vairākas minūtes, kamēr viņai atvērās durvis. Zēns ar pozamentiem rotātos svārciņos aizsmakušā balsī jautāja (viņa seja no raudāšanas bija sarkana):

— Kas jums vajadzīgs?

— Man vajag sastapt notāru Kraftu. Te ir mana vizītkarte.

Zēns izbrīnījies skatījās uz meiteni, kamēr viņa roka mechaniski paņēma vizitkarti.

— Vai notārs mājā? — viņa vēlreiz atkārtoja.

Pie zēna pienāca vecs nēģeris, kura melnā seja arī bija saraudāta. Ar drebošu roku viņš atbīdīja zēnu sānis un pateica:

— Miss mūs atvainos. Miss nevar sastapt notāru.

Massa Krafts jau vairāk nekā pirms nedējas miris, viņš pakļuva zem automašīnas …

— Miris? Ak kungs un dievs!

Miss Ortone bija pilnīgi satriekta. Viņa kjuva tik bāla, ka nēģeris līdzjūtīgi paņēma viņu zem rokas un, aizvedis līdz pītajam krēslam, piedāvāja apsēsties.

— Bet kā tad tagad būs ar viņa dokumentiem? Vai notara vietā ir kāds cits?

— Tur augšā, nelaiķa kabinetā, jums izsniegs izziņu, — drūmi atbildēja nēģeris, un viņa apaļās acis zalgoja kā meža zvēram. — Nebija massa vēl nomiris, kad jau te sanāca saimniekotāji, paņēma visus viņa papīrus, uzlauza skapjus, bet pēc tam aizzieģelēja ar sarkaniem zieģeļiem. Jā, un arī vietnieks tika iecelts bez jebkādas kautrēšanās, miss var būt par to mierīga. Bet mums, viņa vecajiem un uzticamajiem kalpotājiem, jāiet prom …

Meitene noklausījās nēģeri un klusēdama devās pa trepēm augšā. Bet pusceļā viņa apstājās, pagrieza galvu uz viņa pusi.

— Sakiet man, — viņa čusktēja cik iespējams klusāk, — kā sauc to, kas aizvieto misteru Kraftu?

Nēģeris paskatījās uz viņu no lejas uz augšu, visu laiku acīm drūmi zalgojot, un paklusu atbildēja:

— Tas ir īsts sātans, miss. Tas ir posts visiem un ikvienam, kam ar viņu iznāk darīšanas. Bet viņa vārdu pateikt jums nekādi nevaru. Zinu tikai, ka palīgi viņu godā par sinjoru Gregorio.

Miss Ortone devās augšā pa trepēm, šoreiz vairs neatskatīdamās, un iegāja vispārējā kancelejā.

Te sēdēja Krafta bijušie palīgi, visi tie, kuriem bija «jāaiziet», un viņa sekretārs Druks. Druks nodeva lietas jaunajam sekretaram, un četri melnīgsnēji neliela auguma cilvēki cieši raudzījās viņam pār plecu. Visi viņi acīm redzot bija aizņemti, šķirojot Krafta dokumentus.

Miss Ortone pārlaida viņiem skatienu. Tad uzticēdamās tam nekļūdīgajam instinktam, kāds mēdz būt ļoti jūtīgiem, nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem, viņa devās tieši pie Druka.

Tas bija jauns cilvēks ar saprātīgu, paplatu seju, apaļiem vaigiem un bedrīti zoda galā. Tie, kas pazina Druku tuvāk, būtu sacījuši, ka viņš izliekas dumjāks un vieglprātīgāks, nekā īstenībā ir. Šai brīdī Druks tēloja tādu vientiesi, tādu neprašu, tādu pamuļķi, ka četri melnīgsnējie jaunekļi, plecus raustīdami, saskatījās un cits pēc cita atstāja viņu un aizgāja pie inteliģentākiem un acīm redzot saprātīgākiem notara palīgiem.

Tieši pie šā muļķīša tad arī devās miss Ortone. Pienākusi viņa pacēla plīvuru, noņēma brilles un paskatījās viņam tieši acīs. Druks sastinga uz vietas kā hipnotizēts. Tad miss Ortone atkal uzlika brilles, nolaida plīvuru un klusu teica:

— Es atnācu šurp ar lielu lūgumu. Ir miris Morlenders, kura testamentam vajag atrasties pie notara Krafta. Es atnācu uzzināt šā testamenta saturu.

— Jūsu vārds? — Druks mierīgi jautāja, pamezdams nozīmīgi ar acīm uz melnīgsnējo pusi.

— Miss Ortone.

— Miss … kā? Burtane, Mortone … Ahā, Ortone … — Viņš kaut ko uzrakstīja uz papīra un pasniedza meitenei. — Lūk, esiet tik laipna, palūdziet kurjeram pie tām durvīm, lai viņš ielaiž jūs tieši pie sinjora Gregorio, kas ir iecelts par pilnvaroto notara Krafta arehiva pieņemšanai. — To teikdams, viņš atkal nozīmīgi pameta viņai ar acīm, šoreiz uz zīmītes pusi.

Miss Ortone izlasīja zīmīti. Tai brīdī viens no melnīgsnējiem pienāca meitenei cieši klāt, cenzdamies ielūkoties saujā. Tas viņam neizdevās, un viņš dusmīgi noteica:

— Ei, Druk, ko jūs tur uzrakstījāt miss?

— Manu vārdu, — miss Ortone mierīgā un klusā balsī atbildēja viņa vietā, salocīdama un paslēpdama zīmīti, — droši vien tas domāts kurjeram. — Paldies, mister Druk, ja jūs tā sauc, — viņa pievērsās sekretaram, kas atkal bija sataisījis painuļķīgu izskatu, — tikai šī zīmīte nav vajadzīga, man ir sava vizitkarte.

Viņa izņēma no somiņas vizitkarti un pasniedza to melnīgsnējam jauneklim.

Tas, dusmīgi pie sevis rūkdams un kafijbrūnās ačeles zibsnīdams, paņēma vizitkarti un nozuda aiz tumšajām ozolkoka durvīm.

Pēc dažām minūtēm viņš iznāca. Viņa sejas izteiksme bija stipri pārmainījusies. Starodams laipnībā un divas trīs reizes palocījies, viņš aicināja miss Ortoni pie sinjora Gregorio, visu laiku viņas priekšā atmuguriski atkāpdamies uz durvju pusi kā operešu sulainis. Līdzko viņa bija iegājusi un ozolkoka durvis aizvērušās, viņš deva saviem biedriem kādu zīmi. Tūlīt viens no viņiem, tas, kas sēdēja vistuvāk telefonam, paņēma klausuli, uzgrieza numuru un, kad dabūja savienojumu, čukstot kādam paziņoja, ka «Netti ies pirkt jaunu cepurīti».

Mēs nezinām, vai gaišmatainajam Drukām patika visas šīs manipulācijās, jo viņa sejā bija bezrūpīgs miers, bet, spriežot pēc acīm, kas izskatījās kā aitai, diez vai viņš kārtīgi sašķiroja rokrakstus, kas atradās viņa priekšā uz galda.

Pa to laiku miss Ortone pārkāpa pār slieksni. Tā bija liela istaba ar smagām, ādu pārvilktām mēbelēm un krāsainiem, gotiskā stilā veidotiem logiem; šeit notārs Krafts bija pieņēmis savus apmeklētājus. Viņa iegāja, stipri pieklibodama un slimīgi sarāvusies. Tai pašā mirklī, lai gan ne cilvēkā, kas sēdēja istabā, ne pašā istabā nebija manāms nekas sevišķs, viņai priekšnojautā pār muguru pārskrēja tirpas un no bailēm mati uz galvas sacēlās stāvus.

Aiz galda sēdošais cilvēks, tērpies melnās drēbēs, piecēlās un palocījās pret viņu. Ar melnā cimdā tērpto roku viņš pacēla vizitkarti pie acīm.

— Jūs esat miss Ortone? Apsēdieties, lūdzu. — Tā bija visbanalākā balss pasaulē.

Viņa'apsēdās, un viņai vajadzēja dažus mirkļus, lai sakārtotu domas. Pa to laiku svešais vērīgi noskatīja viņu no galvas līdz kājām un atkal prasīja: ^

— Tātad jūs, miss Ortone, esat viena 'no mirušā Krafta klientēm. Ar ko varu jums pakalpot?

— Es neesmu notara Krafta kliente. Es atnācu pie jums ar kādu sevišķi lielu lūgumu. Man ir v zināms, ka Jeremija Morlenders pirms aizbraukšanas uz Eiropu atstāja testamentu. Tagad viņš miris. Vai jūs nevarētu mani iepazīstināt ar šo testamentu?

— Nav nekā vieglāka par to, miss Ortone. Diemžēl, man jums jāteic, ka testaments, par ko jūs runājāt, nav Krafta dokumentos atrasts, pie tam to ir anulējis nelaiķa otrais testaments, ko viņš uzrakstījis Krievijā. Te jums būs šā pēdējā precizs noraksts.

Viņš pasniedza miss Ortonei papīru, un meitene izlasīja lasītājam jau zināmo dokumentu.

— Pateicos. Vai jūs neatceraties, vai Krafta dokumentos kaut kur nebija minēts Ortones vārds?

— So dokumentu ir ļoti daudz. Bet, cik atceros, jūsu vārds nav nācis priekšā.

To teikdams, viņš vēlreiz cieši nolūkojās jaunavā. Ari miss Ortone paskatījās viņā caur brillēm un plīvuru un tūliņ pat nodrebējusi nolaida acis. Bet viņas priekšā atradās tikai nevainojami ģērbies vīrietis patumšu sejas krāsu, melnām ūsām un bezasinīgām, dzeltenīgām lūpām.

Miss Ortone atkal izgāja kancelejā, pieklibodama stiprāk nekā parasti, un, ar galvas mājienu atsveicinājusies no advokatiem, devās ārā uz ielas. Te viņa kādu laiku uzkavējās, apskatīdamās, vai nav kaut kur vecā, labā nēģera, kas viņu ielaida namā. Pēc tam lēnām devās uz omnibusa piestātni un, paslēpusies liela metala lietussarga ēnā aiz kāda snauduļojoša resnīša muguras, vēlreiz izlasīja Druka iedoto zīmīti. Tur bija rakstīts:

«Bruklinstritā 8, Druks, pīkst. 4.»

Acīm redzot šis Druks kaut ko zina. Bet kas un ar kādām tiesībām saimnieko Krafta archivā?

Viņa stingri noņēmās aiziet uz minēto adresi, bet, tā kā laika bija daudz, devās uz krastmalu. Šķērsojusi divus trīs kvartalus, viņa nonāca pie Hudzonas mirdzošās lentas, kas šai vietā bija vientulīgi tukša. Nebija redzami ne tvaikoņi, ne motorlaivas. Lejā gar granitā kalto krastmalu, kā jau tas maijā parasts, steidzīgi laboja ūdensvadus. Uz tejauktā bruģa sēdēja divi strādnieki blūzēs, viens jauns un otrs padzīvojis, un ar apetiti tiesāja desu.

Miss Ortone soļoja gar krastu, pavisam nemanīdama, ka viņai no mugurpuses kāds neatlaidīgi seko. Tas bija vājš, neliela auguma vīrietis, kam zem blūzes redzēja lāpstiņas, bet roku locītavas bija mazlietiņ pietūkušas. Acis viņam bija iekritušas, skumjas, sērīgas kā chroniskam dzērājam, kas uz laiku spiests būt skaidrā. Zem deguna spurojās cietas runča ūsas, kaklā valstījās ādamābols. Viņš gāja, paskatīdamies te uz vienu, te uz otru pusi, tad pēkšņi pilnīgā klusumā aiz kāda līkuma, kur nebija cilvēku, izvilka kaut ko no azotes, klusu pielēca klāt miss Ortonei un atvēzējās. Viens mirklis — un nelaimīgā meitene ar nazi mugurā bez kliedziena, bez vaida ievēlās no krasta Hudzonā. Mirkli cilvēks pagaidīja. Viss bija klusu kā iepriekš. Tad viņš pagriezās un nozuda šķērsielā.

Strādnieki, beiguši tiesāt desu, ķērās pie darba.

— Viling, —- teica viens no viņiem, — man tas nepatīk. Te pagāja garām kāda kliba meitene, bet nu vairs nav no viņas ne vēsts, it kā būtu ūdenī iekritusi.

— Es arī dzirdēju ūdeni nošļakstam. Nokāpsim, Ned, lejā, pieklaudzināsim Lorijam — viņš labo caurules pašā krastmalā.

— Labi! — uzrunātais atbildēja, un viņi ielēca izraktajā tranšejā.