Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Divdesmit septitā nodaļa pa daļai uz sauszemes, pa daļai uz Ūdens

— Klēra apprecējusies ar šo teļagalvu Arturu! — dusmīgi noteica pie sevis miss Notebita, nosviezdama revolveri uz galda. — Viņa tomēr apprecējusies ar to, muļķa skuķis!

— Arturs saderinājies ar šo sarkanmataino Klēru!— lasot rīta avīzi, izbrīnījies pie sevis noteica doktors Lepsiuss, ieplezdams abus acu pārus, pats savas acis un brilles. — Taisni neticami! Arturs, sieviešu nīdējs, zvērināts vecpuisis, kas taisījās iznīcināt visas sievietes zemes virsū, kas neieraudzīja misis Vesoni un šo viņas ūsaino radinieci, viņš saderinājies ar Klēru… Tobij! Tobij!

Mulats ar atvērtu muti klusi parādījās pie doktora krēsla.

— Tobij, ieknieb man… Ai, es neguļu! Tobij, vai tagad diena vai nakts? Vai tas esmu es vai neesmu?

Mulats mirkšķināja acis, klusi siekalodamies.

— Ek muļķi! — nošķendējās doktors, iesitis viņam ar spieķi pa kājām. — Tagad vismaz redzu, ka tu — tas esi tu. Vācies prom!

Tobijs nozuda tikpat klusi, kā bija parādījies. Doktors Lepsiuss atkal pārlasīja paziņojumu, un tai pašā mirklī viņa pierē savilkās dusmu grumba.

— Ahā, — viņš noteica pie sevis, — ahā! «Šaurā tuvinieku lokā …» Kopš kura laika jūs, mīļie draugi, esat izslēguši doktoru Lepsiusu no savu tuvinieku pulka? Saderināšanās — bet mani neuzaicina! Saderināšanās — bet es esmu lieks cilvēks! Saderināšanās — bet doktors Lepsiuss aizmirsts, it kā viņu varētu atcerēties tikai tad, kad ir gripa, katars, ciets vēders! … Pagaidiet tikai!

Trīs pakāpieni, kas veda uz viņa degunu, pajuka uz visām pusēm — tā bija zīme, ka doktors Lepsiuss ir galīgi satraukts. Ar neparastu veiklību viņš pietrūkās kājās, uzrāva mugurā smokingu, paķēra platmali un spieķi un tūliņ izgāja no mājas.

Pa ceļam viņš nopirka puķes un ar dzēlīgu smaidu uz lūpām un puķu pušķi rokā pēc divdesmit minūtēm enerģiski piezvanīja pie Morlenderu savrupmājas parādes durvīm.

— Nav mājā, — atbildēja mājas pārvaldnieks.

— Zinu, zinu, Tomas Bindštok. Ceru, ka tu atceries, kā es tev izārstēju anginu? — Ar šiem vārdiem Lepsiuss pagāja garām mājas pārvaldniekam un devās augšā.

— Nav mājā, — teica sulainis.

— Ļoti labi zinu, Pīter, bet nu parādi, vai tev vēl arvien tek auss! — Un doktors Lepsiuss paskatījās Pī- teram ausī, kur sen jau vairs nebija nekādu komplika-

■p

ciju, pasniedza PIteram platmali un spieķi un apņēmīgi atvēra viesistabas durvis.

Uz mīksta dīvana, ērti pievilkusi kājas, sēdēja misis Elizabete Morlendere un izšuva ar zīdu kaut ko uz atlasa. Tieši viņai pretī uz kušetes zvilnēja miss Klēra Vesone un nedarīja neko. Ieraudzījušas doktoru Lepsiusu, abas pietrūkās augšā un iekliedzās.

— Atļaujiet man ar veca, kaut ari aizmirsta drauga tiesībām … — doktors galanti teica, pasniegdams puķes. — Esmu laimīgs, ka manai sirdij tik mīļie cilvēki savienojušies vēl ciešākā ģimenē. Bet kur tad Arturs? Atļaujiet man viņu spiest pie krūtīm.

Misis Morlendere apmainījās ar radinieci īsiem skatieniem.

— Paldies, doktor… — viņa mazliet apmulsusi noteica. — Arturu jūs, diemžēl, nevarēsiet sastapt. Viņš ir slims, stipri slims, un mēs absolūti nevienu nepieņemam.

— Arturs slims! — Lepsiuss iesaucās. — Vediet mani pie viņa.

Pēc šiem vārdiem viņš izvilka no kabatas klausāmo stobriņu un citus profesionālos piederumus.

— Jā, viņš, tas ir… viņš ir pavisam citādi slims, — misis Morlendere galīgi apjuka.

— Viņš nav slims pēc jūsu specialitātes, doktor, — zemā vīrieša balsī sarunā iejaucās Klēra. — Viņu ārstē doktors Bentrovato.

Lepsiuss apstājās, neticēdams pats savām ausīm. Viņš kodīja lūpas, pūlēdamies pateikt kaut vārdu, paskatījās uz misis Elizabeti Morlenderi, paskatījās uz miss Klēru Vesoni un apgriezies stingriem soļiem devās no šā nama ārā.

Pīters pasniedza viņam platmali un spieķi un ar noslēpumainu skatienu iečukstēja ausī:

— Mister Lepsius, noejiet lejā ļaužu istabā. Pollija vēlas ar jums parunāt. Nepatīkama lieta, ser! Ļoti nepatīkama!

Doktoram pa visu miesu izskrēja it kā elektriskā strāva. Viņš palēcās un iezvēla sev pa pieri. Viņš savilka lūpas ļaunā smīnā un, neko vairāk Pīteram nevaicādams, skriešus devās lejā uz ļaužu istabu.

Nēģeriete Pollija jau sen taisījās mirt. 3et pēc viņas drūmās sejas izteiksmes bija skaidrs, ka zemes lietas viņai stipri kavēja izpildīt šo nodomu, un viņa atlika miršanu no dienas uz dienu.

Ieraudzījusi doktoru Lepsiusu, viņa izsūtīja visus ārā no istabas, uzlika viņam melno, izkaltušo roku uz pleca un, acīm drūmi zibsnījot, sāka čukstēt:

— Massa Lepsiuss mani neklausīja! Vecā Pollija zina daudz … Vecajai Pollijai ir Gonhuakangu akmens. Viņa tūliņ uzzināja, ka massas Jeremijas zārkā neguļ massa Jeremija. Viņa tev teica: «Massa Lepsius, liec atvērt zārku.» Un nu viņi nozaga zārku, viņi to paslēpa no visu acīm un no Gonhuakangu akmens. Tagad uzklausi mani, massa Lepsius, labi uzklausi… Masters Arturs prec dzeltensejaino raganu, labi. Bet, kas ir redzējis masteru Arturu? Un kas ir bijis saderināšanās svinībās? Neviens, neviens, neviens! Bija viens vācietis un vierts krievs, un bija viens francūzis, un bija priesteris, kuru neviens nepazīst, bet nebija neviena kalpotāja, neviena laba nēģera, nebija Pollijas, nebija massas Lepsiusa. Un nu jau ir trīs dienas, kamēr neviens nav redzējis Arturu, neviens, neviens, neviens!

Visu to pateikusi, vecā Pollija pārgrieza acis, iegār- dzās, noraustījās un nomira. Doktors Lepsiuss noklausījās Pollijas pirmsnāves monologu, acu nepamirkšķinājis. Viņš pasauca no bailēm drebošo kalpotāju, pavēlēja tam par visu dzirdēto klusēt un steigšus devās mājā.

Te viņš kādu laiku staigāja turp un atpakaļ, pretēji savam paradumam nesaukdams Tobiju un neizrādīdams nekādas dusmu pazīmes. Tad apsēdās pie galda, pievilka sev tuvāk papīru un uzrakstīja:

ILINOISAS STATA GALVENAJAM PROKURORAM

no Baltā karoga ordeņa kavaliera Bostonas universitātes goda biedra doktora Lepsiusa.

Augsti godājamais prokurora kungs!

Ne pārāk sen avīzēs bija nodruktāts, ka Jūs esat amerikaņu nacionalais lepnums slepenu noziegumu atklāšanā. Rakstā bija teikts, ka Nats Pinkertons, Niks Karters un Serloks Holmss, sali- dzinot ar Jums, Ir tlrle skursteņslauķi. Es griežos pie Jums pēc palīdzības kādā ārkārtīgi dīvainā gadījumā. Jūs būsiet dzirdējis, ka Krievijas boļševiki nogalinājuši Jeremiju Morlenderu. Ir pamats domāt, ka viņu nogalinājušas pavisam citas personas, nevis tās, ko apvaino oficiāli. Patlaban ir nozudis viņa dēls Arturs Morlenders, lai gan mājinieki viņa nozušanu slēpj. Taisnības vārdā un lai glābtu jaunā cilvēka dzīvību, ņemiet šo mīklaino lietu savās rokās.

Man ir tas gods, augstcienībā utt., utt., utt.

Uzrakstījis vēstuli, doktors Lepsiuss aiztaisīja to ciet, uzlīmēja marku un pasauca Tobiju.

— Tobij, — viņš iespaidīgi teica, — nodod šo vēstuli miss Smoulai un pasaki viņai, lai tūliņ iemet pastkastītē.

Tobijs paķēra vēstuli un pa galvu pa kaklu drāzās uz augšējo stāvu, kur agrākā miss Smoula, piedurknes atrotījusi, gludināja veļu savam vīram Natanielam, kas pie viņas bija atnācis uz pusstundiņu. Kamēr gludeklis karsa, jaunais pāris kavēja laiku skūpstoties.

— Miss Smoula, — Tobijs iekliedzās, — ņemiet šo vēstuli un iemetiet to pastkastītē!

— Es tev neesmu nekāda miss Smoula, dzeltenais pintiķi! Divdesmit reižu dienā es esmu tev teikusi: misis Epiderma, misis Nataniela Epiderma!

— Vai tad es esmu vainīgs, ja pats massa Lepsiuss … — iepinkšķējās Tobijs.

Misis Epiderma ar majestātisku žestu paņēma vēstuli un pavicināja gaisā.

— Zini, ko es tev teikšu, Tobij, mulat. Ja tavs saimnieks uz vecumu ir sācis kļūt uz mani greizsirdīgs vai arī grib man pieluncināties, vai arī izdomājis kaut ko citu smieklīgu, tad zini, pērtiķi, ka es neesmu no tādām! Es dzirdu visu, kas par mani tiek runāts acīs un aiz acīm, jo man ir Bērlines austiņas. Še tev! Še tavam kungam!

Viens, divi — un vēstule bija izlidojusi ārā pa vaļējo logu tieši uz ielas. Nataniels jautri iesmējās. Tobijs iekliedzās un metās lejā pacelt nelaimīgo vēstuli, bet, ak šausmas, lai arī kā viņš meklēja pa trotuāru un bruģi, vēstules nekur vairs nebija. Var droši paļauties uz Tobiju — viņš nestāstīs par to savam kungam ne sapnī, ne nomodā.

Kas attiecas uz lasītāju, tad viņam ir tiesības uzzināt, ka vēstule iekrita tieši ratos, kur atradās premētie truši, kas svinīgi tika vesti mājā no Ņujorkas lopkopības izstādes.