Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Astoņpadsmitā nodala Vasilovs un viņa sieva

Ikvienam godīgam komunistam pirmajā vietā ir pienākums, bet otrajā — sieva. Ikviena sieva cenšas izvirzīt pirmajā vietā sevi, bet otrā — visu pārējo.

Biedram Vasilovam, Ņujorkas kompartijas biedram, bija izveidojusies tieši tāda ģimenes konjunktura. Pārnācis nakti no partijas sapulces, viņš pamodināja sievu un sacīja:

— Katja Ivanovna, mēs brauksim uz Krieviju.

— Ļoti jauki, — šī atbildēja pusmiegā. — «Ame- lija» atiet parīt. Brauksim kopā ar misis Deboširu.

— Mēs brauksim ar «Torpēdu», — biedrs Vasilovs iebilda. — Tādas ir saņemtās instrukcijas.

— Vai tiešām jūs domājat, ka, saņēmis kaut kādas tur inkrustācijas, varat nerēķināties ar savas sievas jūtām?

— Instrukcijas, mīļā, — Vasilovs pacietīgi atkārtoja.

Viņš bija izdarījis muļķību tikai vienreiz mūžā —

kad bija precējies, un tagad cieta visas šīs precēšanās sekas.

— Inskrustacijas, — sieva atkārtoja.

— Instrukcijas!

— Inkrustācijas!

— Instrukcijas!

— A! Ja jūs esat ļaunāks par katru modinātājpulksteni un neļaujat man izgulēties, tad es jums pasaku: es braukšu ar «Ameliju» — un cauri!

— Kā vēlies, — Vasilovs noguris atbildēja, rūgti nopūtās un sāka izģērbties.

Otrā rītā Katja Ivanovna piecēlās jau mazā gaismiņā, izsmejoši paskatījās uz aizmigušo vīru un, uzlikusi galvā visgreznāko cepurīti, izslīdēja ārā. Pie vārtiem stāvēja izsūtāmais un glaudīja sev bārdu. Bārda izskatījās visai cienījama.

— Izsūtāmais, — Katja Ivanovna uzrunāja, — vai jūs nezināt, kur atrodas tvaikoņi, izziņu kases un kur jāiekāpj, lai aizbrauktu uz Krieviju?

— Nieka lieta, kundzīt, — izsūtāmais atbildēja, dobji noklepodamies. — Ejiet mājā un apsēdieties, kur tīk. Bet es ar jūsu atļauju sadabūšu jums biļeti un aiznesīšu uz mājām. Tikai iegaumējiet: izsūtāmais Nr. 7.

— Vai tiešām jūs to izdarīsiet? Redziet, kas par lietu. Man iznāca nesaprašanās ar vīru. Es gribu braukt ar kuģi «Amelija» kopā ar misis Deboširu. Vai jūs varat man paņemt biļeti braucienam ar «Ameliju»?

— Tas man viens spļāviens, kundzīt.

— Nu, tad paņemiet. Te būs nauda. Te būs dokumenti. Un zināt ko? Nenesiet man biļeti uz mājām, bet tieši pie misis Deboširas, Rovenskvers 10.

— Rīt no rītiņa, kundzīt, visu saņemsiet pilnā kārtībā.

Katja Ivanovna, sajūsmā par savu plānu, izņēma bloknotu, zīmuli un aploksni un enerģiski pagrieza izsūtāmo ar muguru pret sevi.

— Septītais numur, es uz mirkli izmantošu jūsu muguru … Redziet tā. Man gribas uzrakstīt vīram vēstuli.

Krecelīgiem burtiem viņa uzšņāpa:

Vasilov! Tev vajadzīga mācība, un tāpēc te būs manas personīgas inkrustācijas: es braucu ar «Ameliju» kopā ar misis Deboširu. Mājās vairs neatgriezīšos. Iesaiņo manas mantas, violeto kleitu un dziesmu notis. Ceru, ka arī Tu brauksi ar «Ameliju», pretējā gadījumā mēs sastapsimies piestātnē Kronštatē. Tava sieva

Katja Ivanovna.

— Lūk, — viņa teica, — uznesiet šo vēstuli augšā pēc adreses, iemetiet viņam gultā — un skriešus atpakaļ. Uz visiem viņa jautājumiem ne pušplēsta vārda. Saprotat?

— Kas tur ko nesaprast, kundzīt! — izsūtāmais pasmīnēja.

Viņš noskatījās, kā jautrā dāma, izplētuši virs galvas saulessargu, aizdrāzās uz Rovenskvera pusi, bet pats pārlaida skatienu saņemtajai vēstulei. Tad aplūkoja adresi, pakratīja galvu un devās ar visu vēstuli augšā. Uzmodinājis Vasilovu, viņš iespieda tam saujā vēstuli un, neatbildēdams uz jautājumiem, noskrēja lejā.

Līdz šim izsūtāmais Džons, šā rajona vecais izsūtāmais, rīkojās, kā viņam bija pavēlēts. Nokļuvis uz ielas, viņš tomēr izrādīja negaidītu patstāvību, un proti: aizgāja līdz ūdens notekgrāvim, paskatījās visapkārt un kā žurka nozuda grāvī. Tumšā, slapjā eja izveda viņu vispirms uz akmens kāpnēm, tad apakšzemes ceļa stacijā. Džons izvēlējās mirkli un ielēca šaurajā spraugā starp vagona dzelzs apšuvumu: viņš atradās bezmaksas kupejā starp tualetes telpām un kurtuvi.

Godīgais Džons vairākkārt pārsēdās, atkal nokļuva pazemes alā, samirka, notašķījās, sapinkoja savu bārdu, bet tomēr nokļuva līdz parastajai vietiņai pie pašas «Patricianas» virtuves, kur ar cilindru galvā un gumijas caurulēm uz ausīm sēdēja ūdensvada labotājs Van-Gops.

— Mend-Mess… — aizelsies pateica izsūtāmais.

— Mess-Mend, — Van-Gops atbildēja. — Vai tas esi tu, Džon? Nu, kas jauns?

— Vasilova sieva lika man nopirkt viņai biļeti uz kuģa «Amelija». Viņa, tu redzi, grib braukt patstāvīgi. Rīt no rīta man viņai jāpiegādā biļete un dokumenti pēc viņas draudzenes adreses.

— Labi, Džon, tu dari savu darbu. Es pateikšu visu Mikam. Tikai pielūko, Džon, lai ar Vasilovu nekas nenotiktu! Noliec visos stūros savus puišus. Sargājiet viņu vairāk nekā aci pierē, kamēr viņš nav uzkāpis uz tvaikoņa ti'ltiņa. Dod šurp papīrus!

Izsūtāmais Džons, apslapinājis mutē zīmuļa galu, uzrakstīja sīku ziņojumu par visu to, kas bija noticis ar viņu no rīta, pievienoja pēc atmiņas Katjas Ivanovnas vēstules norakstu, nolika visu to blakus Van-Gopam un aši izlēca no cilindra — cauri sienai tieši aiz «Patricianas» stūra, kur atradās tvaikoņu, dzelzceļa un gaisa satiksmes kase.

Pa to laiku Vasilovs ar nepatiku izlasīja savas sievas zīmīti. Viņš zināja, ka vieglāk atrast riņķa kvadratūru nekā panākt uzskatu saskaņu ar sievu, un tāpēc atmeta ar roku un sāka posties ceļam. Vasilovs bija stalts, izveicīgs cilvēks ar skūtu seju, paguvis krietni amerikanizēties pa šiem gadiem, kamēr dzīvoja Amerikā. Viņš bija labs partijas biedrs un prasmīgs inženieris un brauca tagad uz dzimteni ar mandatu kabatā un karstu vēlēšanos strādāt Krievijas rūpnīcās un fabrikās. Salicis kaut kā čemodānā Katjas Ivanovnas daudzās lupatas, violeto kleitu un notis, viņš novietoja pa kabatām savus personīgos dokumentus, iebāza turpat tikko saņemto vēstuli, paķēra platmali un devās nopirkt sev otrās klases biļeti uz tvaikoņa «Torpēda», kas pēc trim dienām atgāja uz Eiropu.