Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Piecdesmitā nodaļa VĀRNU EMIGRĀCIJĀ JEB KO VAR PANĀKT, SĒŽOT VIENĀ VIETĀ

Agri no rīta misters Tusks piecēlās, nokāpa lejā un kritiski pārskaitīja visus saimniecības darbus, kas saistījās ar dzīvi kotedžā. Viņš nepavisam nebija sentimentāls un nemaz nedomāja siet sev priekšā skoteli, skaldīt malku, kurināt krāsnis, kaut vistas un citu, kā to būtu darījis viņa vietā džentlmenis, paņemts no kāda romana. Misters Tusks bija lietišķs cilvēks. Viņš aizsmēķēja papirosu, devās ārā un straujiem soļiem nogāja atstatumu, kas šķīra mistera Milki mājokli no Dota fermas.

Uz viņa klaudzinājumu neviens neatsaucās. Tusks pieklaudzināja vēl reizes divas, trīs — tie paši rezultāti, tad viņš pieķērās ar abām rokām pie žoga augšmalas un diezgan veikli pārlēca otrā pusē.

Dota ferma pārsteidza ar savu tukšumu un pamestību. Pa pagalmu miegaini klaiņāja tītari un sivēni, dārza celiņi bija aizauguši ar zāli, sakņu dārzā bija atradis labu vietu, kur kārpīties, liels gailis ar kādām desmit vistām. Dzīvojamā mājā visas durvis un logi bija cieši aizvērti, un acīm redzot tā gulēja dziļā miegā.

241

Tusks mēģināja ieiet pa durvīm, bet, kad tas neizdevās, paraustīja plecus un realizēja savu nodomu pa

16 — Mess Mend

logu. Viņš nokļuva priekštelpā, kur uz mašas pinumiem, skaļi krākdami, gulēja kādi divdesmit kalpi. Nebija viņš vēl paguvis vienam no tiem pieskarties, kad pamodās visi divdesmit, pietrūkās kājās un metās virsū ar rungām.

— Stāt! — Tusks aprauti uzsauca, sakrustojis rokas uz krūtīm. — Es esmu Ilinoisas štata jaunais prokurors. Zaķpastalas aizbēga no mistera Milki, un jūs ļoti labi zināt, kur viņi palikuši. Lai kāds no jums tūliņ dzenas pakaļ un atved atpakaļ. Sapratāt?

Kalpi izbijušies spiedās kopā pulciņā un drebēja kā apšu lapas.

— Massa Dots mūs piekaus … — drebošā balsī viens iebilda.

— Neko nepiekaus, es pats viņam paskaidrošu. Nu, viens, divi, trīs!

Kad viens no nēģeriem pa galvu pa kaklu izšāvās ārā no priekštelpas, misters Tusks aukstasinīgi devās uz fermas galveno cietoksni — uz paša Dota durvīm. Pārliecinājies, ka tās aizslēgtas, viņš sāka tās dauzīt vispirms ar dūrēm, bet pēc tam ar kājām.

— Kas ir tas nekauņa, kas noilgojies pēc lodes? — saniknots uzkliedza Dots. — Lai viņš parāda man savu seju, ka varu to pārvērst olu kultenī ar tomātiem!

— Jaunais Ilinoisas štata prokurors, — Tusks mierīgi atbildēja.

Aiz durvīm viss apklusa, tad noskrapstēja atslēga; dziļāk istabā nodunēja basās kājas, un Dots vājā balsī aicināja Tusku: «Laipni lūdzu ienākt.»

Tusks nelika sevi ilgi lūgt un vispirms uzdūrās uz Dota krāšņo statuju, kas vērsa pret viņu no tukšās svārku piedurknes revolvera stobru. Pārgājis pāri istabai, viņš ieraudzīja gultā zem segas otru Dotu, vīrieti ar melnām ūsām un labsirdīgu seju.

— Apsēdieties, ser, — vīrietis laipni teica, — un, ja vēlaties smēķēt, tur ir lieliski Havanas cigāri. Par manu izturēšanos nebrīnieties. Kad nelaimīgs un vāja rakstura cilvēks kā es ir novests līdz trakumam, viņš pārspīlē, ser, visus cilvēciskos pašaizsargāšanās paņēmienus.

— Kas jūs novedis līdz trakumam? — Tusks sausi noprasīja, aizsmēķēdams cigāru.

— Rudais sešdesmitgadīgais velnēns, ser, kas sadomājis mani apprecēt.

— Nezinu nekā tamlīdzīga četrdesmit jūdžu apkaimē, — Tusks atcirta, pūzdams aromatiskus dūmu ripuļus kā rūdīts pīpmanis. — Es esmu atnācis pie jums, mister Dot, svarīgā jautājumā. No kaimiņu kotedžas aizbēguši kalpi, atstādami likteņa varā triekas ķertu sirmgalvi un cienījamu, pavecāku lēdiju, viņa meitu. Es nosūtīju vienu no jūsējiem pakal, bet es lūdzu jūs nekavējoties dot viņiem palīgā pusi no saviem cilvēkiem. Teikšu vēl vairāk: mana personīgā uzturēšanās šai simpātiskajā ģimenē, diemžēl, tuvojas beigām.

Dots klausījās, acis ieplētis. Viņa seju pārklāja sārtums.

— Un rudais velnēns netaisījās jūs apvārdot, ser? — viņš apjucis ievaicājās.

— Atkārtoju, — Tusks asi atbildēja, — es neesmu dzirdējis nekā tamlīdzīga. Padzīvojusi lēdija, kotedžas saimniece, pelna visu cieņu. Ģērbieties!

Pilnīgi apstulbis, Dots paklausīja, tāpat kā nepazīstamā džentlmeņa stingrajai balsij bija paklausījuši visi citi. Dots uzvilka pēc kārtas visus savus tualetes piederumus, noskaloja seju, iedzēra kādu malku no pudeles, paņēma cepuri un drūmi noteica:

— Nu tad ejam, velns lai mani parauj ar abām kājām un galvu.

Pret šo mistera Dota dīvaino novēlējumu nesatricināmi mierīgais Tusks neizrādīja ne mazāko protestu. Priekštelpā viņi uzdūrās aiz bailēm sastingušajiem kalpiem, un Dots nokomandēja pusei no tiem nākt viņam līdz.

Pa to laiku kotedžā bija sākusies saimnieciska rosība. Miss Milki bija savu tēvu izstūmusi ar krēslu uz terases, izvārījusi viņam olu un tikko gribēja sākt barot, kad viņas roka sāka stipri trīcēt, bet seja nobālēja.

Divi vīrieši straujiem soļiem, nesdami cepures rokā, pienāca pie terases un dziļi palocījās.

— Misters Dots atnācis lūgt, jūs, dārgā miss Milki, atļaut viņam palīdzēt atvest atpakaļ kalpus. — Tusks laipni sacīja, pastumdams uz priekšu apmulsušo arkan- zasieti, kura ieplestās acis nekustīgi raudzījās uz to, kas sēdēja rudā velnēna vietā.

— Pateicos jums, ser, — satraukti atbildēja pavecā lēdija, — es tomēr tiku galā ar rīta kafiju. Jūsu tiesa ari ir izvārīta un, ja misters Dots neatteiksies no brokastīm, es ieliešu arī viņam.

Viņa ar pašcieņu pamāja abiem vīriešiem un pati atnesa no virtuves brokastis.

Pēc pusstundas misters Dots, iepazinies ar jaunajiem apstāk]iem, sāka attīstīt savu teoriju, kā visātrāk izaudzēt jaunu tītaru šķirni, bet viņa nēģeri nodarbojās kotedžā ar saimniecības darbiem.

— Man laiks braukt, — ar nožēlu teica misters Tusks, paskatījies pulkstenī. — Es jūs, draugi, pametīšu uz mēnesi, lai… kas tad tas? — pēdējie mistera Tūska vārdi attiecās uz rīta debesīm, kas pēkšņi izskatījās it kā pirms saules aptumsuma.

Visi paskatījās augšup un pietrūkās no savām vietām. Viņu kotedžai tuvojās milzīgs, melns mākonis. Tas slīdēja, aizsegdams horizontu un slīgdams arvien zemāk un zemāk. Drīz vien no mākoņa atskanēja jocīgas skaņas, kas izklausījās pēc smieklu šaltīm.

— Vārnas! — Dots iekliedzās. — Mēs esam pagalam! Tās nolaidīsies zemē, pārklās visus mūsu sakņu dārzus, laukus, dārzus! Dauziet, kliedziet, sviediet tām ar akmeņiem! … Ļaudis, šurp, nāciet šurp!

Viņš nevaldāmās dusmās sāka kliegt uz vārnām, sviezdams tām ar krūzīti, šķīvi, cepuri, krēsliem, ar miss Milki lietussargu — ar visu, kas pagadījās pie rokas.

— Nnekas, nnekas! Nnebbaidieties, mani draugi, — nevarīgais sirmgalvis šļupstēja, mierīgi raudzīdamies uz vārnām. — Putniņi!

— Labi putniņi! — Dots iespiedzās. — Vai jūs saprotat, neprātīgais cilvēk, ka tas ir mūsu posts! To ir vairāk nekā siseņu! Nekādā ziņā nedrīkst Jaut tām nolaisties! … Tusk! Velns parāvis, kur gan jūs esat palicis?

Mistera Tūska viņu vidū vairs nebija.

— Viņš ieskrēja kotedžā, — Junona čukstēja.

Dots norāva galdautu un, uzlēcis uz galda, ņēmās

trakās dusmās to vicināt gaisā. Kalpi notupušies sarīkoja īstu kaķu koncertu. Viņi kauca, spiedza, smilkstēja, svilpa, sita improvizētas bungas.

Nevarīgā sirmgalvja dzīvnieki sacēla ellišķīgu traci: kuce rēja un lēca gaisā ar saceltu spalvu, papagailis reižu simt pēc kārtas skumjā balsī nobrēca «good by», valzirgs ārkārtīgi uzbudināts stenēja, bet nekas nelīdzēja: vārnas laidās arvien zemāk un zemāk.

Pirmās no tām, atdalījušās no mākoņa, bija jau skaidri redzamas. Gaisu pildīja dīvaina ķērkšana un spārnu švīkoņa. Elpa sitās ciet no vēja un spalvu smakas. Vēl desmit, piecpadsmit minūtes — un šausmīgais melnais mākonis būtu uzkritis kotedžai.

Tai mirklī uz terases parādījās Tusks. Viņš turēja rokās bisi, pacēla to un izšāva uz vārnām:

Bac-bac-bac!…

Mākonis sadrebēja, tā malas izplūda uz visām pusēm kā melnas mežģines. Vēl mirklis — un vārnu pūlis sāka atkal pacelties, dodamies Čikagas virzienā, bet augšā griezās kaut kas balts un sāka krist lejup.

— Es šāvu ar nepielādētu bisi, — aprauti teica Tusks. — Labajam misteram Milki visā mājā nebija nekā līdzīga lodei… Ai, kas tur krīt?

Lēnām gaisā virpuļodams, no augšas nāca kaut kas lejā, līdz sirmgalvim uz ceļiem uzkrita cieši aizlīmēta balta aploksne.

Tusks ātri paķēra to, iekliedzās un, pagājis sāņus, ne vārda neteikdams, atvēra savu atradumu.

Viņš lasīja:

ILINOISAS STATA ĢENERĀLPROKURORAM

Prokurora kungs!

Baidīdamies par savu dzīvību, lūdzu Jūs būt modram. Es turu rokās mīklainā notikuma pavedienus. Ja mani nositīs vai es nozudlšu, lūdzu Jūs nekavējoties izņemt aploksni, kas paslēpta manā istabā Bruklinstritā 8, divpadsmitais parketa dēlītis, skaitot no kreisās puses loga, izlasīt to un sākt tiesas izmeklēšanu. Rakstu tieši Jums un nevis kādam citam, jo Jūs esat pazīstams ar savu mīlestību pret krimināllietām.

Advokāts Roberts Druks.

— Pēdējais posms! — Tusks noteica ar dīvainu smaidu un, izņēmis no portfeļa žūksni papīru, straujiem soļiem piegāja pie galda. — Mani draugi! — viņš pavēlošā balsī iesaucās. — Pirms es aizbraucu, uzklausiet dažus vārdus, ko teikšu. Ei kalpi! Labākās pudeles no pagraba un glāzes!

Pārsteigtā sabiedrība, kas tikko bija attapusies no vārnu briesmām, bez iebildumiem izdzēra pa pokalam laba šampanieša. Dots ielēja nevarīgajam sirmgalvim mutē viņa porciju. Visas acis raudzījās uz Tusku.

— Mani draugi! — viņš atkārtoja ar pokālu rokā. — Pirmajā naktī, ko te pavadīju, es dārzā dzirdēju, neminēsim, kā tas notika un kas bija runātājs, sīkumos kādu joku. Runa bija par feļetonu, kur aprakstītas klātesošā mistera Milki detektiva spējas. Joks gribēja palikt tikai joks. Bet kas notika? Nevarīgais sirmgalvis, šausmīgās slimības saistīts, neizkustēdamies no vietas, neko nelasīdams un neko nezinādams, atklājis vismīklaināko noziegumu mūsu gadsimtā! Jā, mani mīļie draugi, šai paciņā savākts gandrīz viss par briesmīgo lietu, kuras atklāšana padarīs slavenu mistera Milki vārdu uz mūžu mūžiem. Un vai jūs zināt, ar ko viņš guvis tādus rezultātus? Ar mīlestību pret dzīvniekiem, velns lai parauj! Misters Milki ir atdevis mēmajiem radījumiem visu savu sirdi. Viņš mīl tos ar tādu maigumu, kas pelna ievērību. Un ko gan mēs redzam? Pirmo šās lietas posmu viņam piegādā suns, — misters Tusks pakratīja gaisā aploksni, — otrs posms izkrīt pie viņa kājām no valzirga vēdera, — misters Tusks pakratīja gaisā žūksni dzeltenīgu papīra lapu, — trešais posms tiek atvests kurvī ar trušiem, — misters Tusks pavicināja otru aploksni, — un, beidzot, ceturto un pēdējo atgādā šurp vārnas, izdarot savu lielo pārceļošanu! — Misters Tusks pacēla pēdējo aploksni un pokālu. — Uzdzersim, mani draugi, šai atvadu brīdī uz cienījamā mistera Milki un viņa mēmo mīluļu veselību, kā arī uz taisnības uzvaru, jo taisnība arvien, džentlmeņi, panāk savu ar dzīvo un mirušo palīdzību!

Ar šiem vārdiem Tusks Iztukšoja pokālu, palocījās un ielēca ar čemodānu un portfeli kabrioletā, kas viņu gaidīja.