Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Divdesmitā nodaļa «Amēlijas» atiešana

Džeks Kreslings nekad neatļāvās skaļi dusmoties, it sevišķi uz sinjoru Gregorio Ciči. Šai ziņā viņš mācījās izturību no saviem krokodiliem. Arī tagad, ne bez bažām sēdēdams iepretim neliela auguma ar nenoteiktu ārieni melnīgsnējam cilvēkam, kura vājā roka ar mazliet pietūkušām locītavām ļengani nokarājās uz krēsla atzveltnes, viņš nedusmojās bet runāja sausā, stindzinoši cietā balsī, skatīdamies savam sarunu biedram garām:

— Tātad jūs piemeklējusi neveiksme ar Jeremiju Morlenderu. Sinjora Gregorio čičes pirmā neveiksme. Jo nepatīkamāk tāpēc, ka šis techniķis Sorovs izrādījies apbrīnojams muļķis un pilnīgs nulle… Nav saprotams, kāpēc un kādā nolūkā Jeremija Morlenders viņu turēja un cildināja.

— Visur citur — pilnīga veiksme, — sinjors atbildēja, mazliet savilcis augšējo lūpu, tā ka viņa runča ūsu kušķītis bija sacēlies gaisā.

— Zinu, zinu. Un tomēr …

Džeks Kreslings smagi nopūtās. Visu rītu viņš bija noņēmies, lai noskaidrotu Sorova izgudrošanas spējas. Techniķis bija atstiepis veselu kaudzi analfabetisku projektu; viņš aizraudamies cēli runāja neciešamas muļķības, ka izgudrojis mūžīgo dzinēju — perpetum mobile — no zābaku pāra un vecas ūdensnoteku caurules; viņš attīstīja kaut kādas teorijas par lēcu audzēšanu uz asfalta, bet, kad Džeks Kreslings, galīgi pārliecinājies par šā cilvēka pilnīgu nederīgumu, atlaida viņu no darba, — viņš ilgi vēl kaut ko kliedza pie kantora durvīm un negribēja iet projām. Bija tikai viens mierinājums: šā Sorova naids pret komunistiem.

Džeks Kreslings sevi dēvē par gudrāko rūpnieku Savienotajās Valstīs — ne velti simtos viņa uzņēmumos Midltaunā nav neviena, absolūti neviena strādnieka, uz kuru kaut vai kādreiz būtu kritušas aizdomas par simpatizēšanu komunistiem. Dārgi apmaksāti aģenti — tādi kā pavecais un solidais atslēdznieks Vilings, piemēram, — nopūzdamies žēlojas, ka velti saņemot no viņa algu … Starp citu, Vilingu nepieciešams sūtīt ar «Ameliju» uz Krieviju ar Huvera fraktu un vēl kaut ko…

— Tātad jūs nokārtojiet, lai Vilings var slepeni aizbraukt ar «Ameliju», bet pats dodieties ar «Torpēdu» saskaņā ar izstrādātajām instrukcijām, — rezumē viņš savu sarunu ar klusējošo sinjoru Ciči.

Pa to laiku arī Vilings un Sorovs beiguši savu sarunu ar Miku Tingsmeistaru.

— Fu, nav viegli tēlot muļķi! — nopūtās vecīgais Sorovs. — Būtu tu redzējis, kā man nolika priekšā visslepenākos Morlendera projektus, bet es kā ēzelis tikai kustinu ausis, cenzdamies klusītiņām paturēt tos savā galvā.

— Nav vieglāk spēlēt arī aģentu, — drūmi atsaucās Vilings. — Toties tu, Sorov, tagad esi atbrīvojies no manas modrīgās acs un vari braukt, kur vajag!

Te abi draugi un Miks reizē priecīgi un skaļi iesmējās.

Tādos apstākļos vecīgais Sorovs, atlaists no Džeka Kreslinga rūpnīcas, nolīga par mašīntelpu montieri uz tvaikoņa «Amelija», ko bija nofraktējusi Huvera kompānijā. Divas stundas pirms atiešanas viņš jau bija piestātnē un vēroja tvaikoņa iekraušanu.

Tvaikoņa kapteinis īrs Mak-Kinlejs sūca pīpi, pastaigādamies pa kuģa pakaļgalu. Ceļamie krāni nometa uz tvaikoņa citu pēc cita: mucas ar taukiem, sapresētas ķīpas ar kukuruzu un cukuru, kastes ar konservētu pienu, kukuruzas miltu maisus. Tas viss bija paredzēts badā mirstošās krievu tautas tukšajiem vēderiem, lai pievērstu to amerikaņu civilizācijās kalngalam — suroga- tam. Strādnieki, kas iekrāva tvaikoni, priecīgi pameta Sorovam ar acīm, un viņš savukārt pamirkšķināja pretī.

Pēkšņi izsūtāmais Džons piesarcis, aizelsies, uzbudināts pa galvu pa kaklu iedrāzās piestātnes teritorijā, paskatījās uz visām pusēm, pieskrēja pie techniķa Sorova un bez elpas pačukstēja viņam:

— Vasilova sieva nav absolūti nekur atrodama. Vai tu nemanīji viņu starp pasažieriem?

Sorovs noraidoši pakratīja galvu.

— Ko lai es tagad daru? — Džons spiedzošā balsī iekliedzās. — Tā ir muļķīga dāmiņa, droši vien guļ jau otro diennakti. Bet kur lai viņu meklē? Pie draudzenes viņa nav bijusi, mājā nav atgriezusies, bet es, redziet, neuzdrošinos jautāt viņas vīram, vai viņš nezina, kur no viņa aizbēgusi paša sieva! Ko lai es iesāku ar biļeti, ar dokumentiem, kur lai liek pārpalikušo naudu? Kas man samaksās komisijas naudu?

— Aprunājies ar Miku, — Sorovs flegmātiski atbildēja, turpinādams staigāt pa piestātni. — Tikai pasteidzies: līdz atiešanai palikusi tikai stunda un piecdesmit astoņasarpus minūtes.

Džons salēcās kā dzelts, paskrēja starp laternu stabiem gan uz vienu, gan uz otru pusi, nozuda zemē un pēc desmit minūtēm no Roleja manēžas jumta aizjoņoja koka krēslā pa stiepli arvien augstāk un augstāk uz Midltaunas torni.

Ceļš bija riskants: visapkārt džinkstēja vadi, no augšas varēja uzslīdēt virsū siena ķīpas, ja zēni nepagūtu tās apturēt, varēja aptrūkt elektriskās strāvas, bet godīgajam izsūtāmajam Džonam nebija citas iespējas nokļūt laikus Midltaunā, un viņš riskēja.

— Tu saki, ka neviens viņu nekur nav redzējis? — Tingsmeistars jautāja, noklausījies Džona juceklīgo stāstījumu.

— Tieši tā, Mik.

— Tas nozīmē, ka nelaimīgā ir novākta no ceļa. Tas nozīmē, ka arī Vasilovu gaida lamatas. Viņi novāks ari Vasilovu, nosūtot viņa vietā sazvērnieku Morlenderu.

— Vasilovs brauks ar «Torpēdu», Mik, laika tev diezgan… Bet kur lai es lieku biļeti, dokumentus, pārpalikušo naudu? Kas man samaksās komisijas naudu? — spiedza godīgais Džons. — Es tev saku, «Amelija» jau paceļ enkuru.

Tingsmeistars brīdi padomāja.

— Paga, paga! — viņš apņēmīgi iesaucās. — Miss Ortone, mans bērns, skrieniet ātrāk šurp!

Uz sliekšņa parādījās miss Ortone.

— Paklausieties, te jums būs dokumenti un biļete. Jums pēc stundas jābrauc ar tvaikoni «Amelija» uz Kronštati kā komunista Vasilova sievai. Jūsu vīrs brauc turpat ar «Torpēdu». Jūs aiz kaprizes esat iekāpusi «Amelijā». Vasilovu jūs sastapsiet Kronštates piestātnē. Jūs viņam pačukstiet, ka jūs sūta strādnieki viņa sievas vietā, lai pasargātu viņa dzīvību no uzbrukuma mēģinājumiem, un atklājiet viņam fašistiskās organizācijās sazvērestību … Sapratāt?

— Jā, — miss Ortone atbildēja. — Paldies, Mikael Tingsmeistar. Jūs būsiet apmierināts, ka esat uzticējis man šo uzdevumu.

— Pagaidiet… Var gadīties, ka Vasilovu pievāc un viņa vietā nosūta Arturu Morlenderu …

— Ai-i! — meitenei izlauzās caur sakostajiem zobiem.

— Tad atriebieties, miss Ortone. Bet tikai protiet to izdarīt. Jūs būsiet sazvērnieka sieva, jūs izliecieties, ka neesat manījusi pārmaiņu. Tas jo vieglāk tāpēc, ka viņš pats nezina, kāda ir Vasilova sieva. Dienu un nakti jūs viņu apsargāsiet un soli pa solim, diedziņu pa diedziņam atšķetināsiet riebīgo sazvērestību, kamēr visi pavedieni būs jūsu rokās. Tad dariet to visu zināmu padomju varas iestādēm. Sapratāt?

— Jā! — meitene iesaucās. — Vēlreiz paldies.

— Tu nekavējoties nogādā viņu uz «Amelijas», — Tingsmeistars pievērsās izsūtāmajam Džonam. — Nodod viņu Sorova zināšanā un lai Sorovs apgādā viņu ar visu nepieciešamo. Ceļā lai Sorovs katru stundu nodibina radiosakarus ar «Torpēdu». Mēs nosūtīsim montieri Bisku apsargāt Vasilova dzīvību. Saprati? Ej!

— Mik, — ievaidējās nabaga Džons, pakasījis sev bārdu, — bet kas tad man samaksās komisijas naudu? Kam nodot pārpalikušo naudu?

— Paņem sev pārpalikušo naudu komisijas naudas vietā! — Tingsmeistars uzsauca, saņēmis aiz rokas abus — Džonu un meiteni — un aizvilkdams tos uz telegrāfā torni.

Pēc pusstundas tvaikoņa «Amelija» pirmās klases ka- jitē novietojās jauna, slaida dāma ar tumšu plīvuru, bet techniķis Sorovs saņēma no Džona ļoti sīkus Tingsmeis- tara norādījumus.

Traps pacelts. No skursteņa veļas dūmi. Klājs, rājas, neskaitāmos kajišu lodziņos izbāztas galvas, cepures,

kabatlakatiņi. Visi māj, svilpj, spiedz, un ari ļaužu pārpilnā piestātne māj, svilpj un spiedz pretī. Tvaikonis «Amelija» skaisti pagriežas un, dūmu mutuļus pūzdams, dodas tālajā braucienā.