Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Piecdesmit septītā nodaļa PĀRVEIDOTAIS SIEVIESU NĪDĒJS

Ģenerālprokurors un Lepsiuss ienesa nedzīvo jauno pāri viesnīcas numurā. Doktors laida darbā savas profesionālās iemaņas un pēc dažām minūtēm Viviana un pēc tam arī Arturs sāka izrādīt dzīvības zīmes. Jaunā meitene dziļi nopūtās, pakustināja lūpas un pacēla plakstus. Viņai pretī sēdēja Ilinoisas štata ģenerālprokurors, raudzīdamies rūpju pilnu seju. Tai pašā mirklī no Vivianaš lūpām izlauzās kluss sauciens:

— Jeremija Morlenders! — un viņa atkal atkrita uz •spilvena.

— Tēvs! — Arturs nomurmināja, atgūdams samaņu.

— Jūs esat dzīvs!

— Es esmu dzīvs, mani draugi, — ģenerālprokurors mierīgi atbildēja, sniegdams dēlam roku. — Bet, pirms -es sāku stāstīt par sevi, man jāapliecina Vivianai, ka viņas mātes nāve man nebija mazāk sāpīga kā viņai. Es tajās dienās biju viņas mātes slepkavu upuris. Es biju sagūstīts, bez ieročiem, sakropļots, izraidīts no Amerikas. Es biju zaudējis atmiņu un sapralu. Ja man nebūtu dzelzs nervu, kurus jūs, Artur, diemžēl, neesat no manis mantojis, es būtu jau pagalam vai arī nožēlojams idiots. Bet man izdevās izglābties, un tā bija Cičes pirmā neveiksme.

— Bet misis Elizabete? … — ar šausmām ieminējās Arturs, sākdams nojaust patiesību.

— Viņa nekad nav bijusi mana sieva! Šī noziedzīgā sieviete, Artur, — kura kalpoja tam, kas nonāvēja Vivianaš māti, kura būtu nonāvējusi arī mani un jūs abus,

— viņa ir Džeka Kreslinga sekretāre! … Bet šodien pietiek. Jums abiem krietni jāatspirgst, pirms dodamies atpakaļ uz Ņujorku!

Arturs uz mirkli aizvēra acis.

— Tēvs, — viņš čukstēja, — es uzskatu par labāku palikt šeit.

Vecais Morlenders izbrīnā sarauca uzacis. Viņa acīs iedzirkstījās jautras uguntiņas.

— Palikt šeit? — viņš aprauti pārvaicāja.

— Jā, — Arturs atbildēja un uz mirkli kļuva līdzīgs savam tēvam. — Te es esmu atradis pats sevi. Te man ir darbs!

— Jūs esat sapropagandēts, — Jeremija lēnām noteica, — jūs, lielākā Amerikas izgudrotāja dēls, esat nostājies svešas lielvalsts pusē. Lepsius, viņš ir sapropagandēts! — Ar šiem vārdiem Jeremija Morlenders sarauca sirmās uzacis, sakrustoja rokas uz krūtīm un bargi paskatījās dēlā. — Labi, ser, palieciet! Bet paturiet prātā, ka par manu izgudrojumu jūs neuzzināsiet nekad neviena vārda. Mans pienākums ir nodot to dzimtenei un tikai dzimtenei. Man netīk melodrāmās, un es netaisos jūs nolādēt. Tomēr es jums teikšu: «Sveiki, ser!» Un tas būs uz visiem laikiem.

Arturs pietrūkās no savas vietas un piegāja pie tēva. Abi viņi bija vienāda auguma, un jaunais cilvēks ar sirmo matu šķipsnu uz pieres izskatījās tikpat līdzīgs vecajam Morlenderam kā viens ūdens piliens otram.

— Nekā tamlīdzīga, ser! — viņš stingrā balsī iesaucās. — Jūs ļoti labi zināt, ka es pats nokļūšu pie jūsu noslēpuma. Jūs ļoti labi zināt, ka tas ir Kreslinga rokās, ka amerikaņu tauta to nekad nedabūs! Jums, vecais blēdi, to vajadzēs atzīt, un lai velns mani parauj, ja jūs, ser, negribētu apkampt savu dēlu!

Ar šiem vārdiem Arturs metās ap kaklu bargajam sirmgalvim, kurš tūliņ izpildīja viņa tālredzīgo paredzējumu.

Pēc tam Jeremija Morlenders bez tālākas runas slēdza savos apkampienos Vivianu, kamēr Lepsiuss mecha- niski skūpstīja Arturu. Bet, kad Viviana beidzot nokļuva pie Lepsiusa un pēc apkampieniem ar viņu jaunie cilvēki stāvēja viens otram pretī, vecais Morlenders aprauti ieklepojās, pameta resnītim ar aci un abi izgāja ārā no istabas.

— Viviana… — Arturs Morlenders izdvesa, pieiedams pie nobālušās meitenes un sniegdams viņai roku.

Tai brīdī kāds mani stipri parāva aiz matiem un es ieraudzīju sev aiz pleca Jeremijas Morlendera saniknoto seju.

— Kungs, — viņš man aprauta balsi teica, — ka tēvs un ģenerālprokurors es pavēlu jums likt šos jaunos cilvēkus mierā!

— Bet es esmu autors! — es sašutu. — Nevar taču nobeigt romānu bez neviena skūpsta. Ko teiks lasītāji?

— Viņi teiks, Džim Dolar, ka mīlestības scēnas jums nepadodas! — Jeremija Morlenders ironiski atbildēja.

Viņš nosita man, draugi, jebkuru patiku, un tāpēc atsveicināsimies no šīs publikas, pirms esam pielikuši visam punktu.