Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Trīsdesmit otrā nodaļa Vīrs, sieva un suns

Katja Ivanovna nosarka, pieķerdama sevi pie šīs domas. Vasilovs nosarka aiz tā paša iemesla.

Viņš uzbudināts nosvieda platmali vienā no gultām, apsēdās un noteica:

— Pēc jūsu izturēšanās Ņujorkā, Kete, es ceru, ka jums nav nekādu pretenziju uz manu laipnību!

Katja Ivanovna klusēja, pagriezusi viņam muguru.

— Man jūs jābrīdina, — Vasilovs izmisis turpināja, — jūras slimība ir atstājusi uz mani stipri lielu ietekmi. Ēs iekāpu tvaikonī cits cilvēks un atstāju to pavisam savādāks …

— Ak tā! — dzēlīgi izlauzās jaunajai sievietei.

— Ko jūs tur murmināt!— Vasilovs samulsa. —Jums reizi par visām reizēm mani jāsaprot. Es jums nevaru atteikt biedrisku uzmanību, bet esmu miris visam citam. Es atbraucu šurp, lai strādātu, un … es jūs, dārgā Kete, no visas sirds lūdzu: lieciet mani mierā!

Viņš atviegloti nopūtās, palūkojās visapkārt un, pamanījis kaktā jauku ķīniešu aizsegu, izstiepa to istabas vidū:

— Mēs draudzīgi sadalīsim teritoriju. Tā istabas daļa būs jūsu. Ņemiet sev to gultu, to sienu, to rakstāmgaldu un to plakatu — vārdu sakot visu, kas atrodas tanī nožogojuma pusē, un iekārtojieties, kā jums patīk. Es savukārt būšu pilnīgi brīvs!

Viņš nostatīja aizsegu, nožogodams stūri no Katjas Ivanovnas skatieniem, nometa svārkus un ar baudu atlaidās gultā.

— Es viņu tūliņ no paša sākuma atsēdināšu! — viņš pašapmierināts domāja. — Lai pamēģina tagad vilkt savu dziesmu! Interesanti būtu zināt: vai gan visi šie belet- risti, kas apdzied mīlestību un skaistas sievietes, patiešām ir patiesi? Esmu gandrīz pārliecināts, ka viņi uzsilda sevi ar domām par honorāru.

Izdarījis šo tīri amerikānisko secinājumu, Vasilovs aizvēra acis un laidās snaudā.

Katja Ivanovna, pamesta savā teritorijā, vairākus mirkļus stāvēja nekustēdamās. Abas viņas mazās austiņas, kas bija izlīdušas no kastaņbrūno cirtu apakšas, kļuva koši sārtas. Morlendera vārdi un izturēšanās bija tieši tādi, lai saceltu viņas sirdī naida vētru. Lūpas sakniebusi un rokas savilkusi dūrītēs, viņa domās apsvēra visu stratēģisko plānu, ko bija izstrādājusi jau uz tvaikoņa, tad papurināja cirtas, pārvilka ar roku pār seju — un pārkāpa ienaidnieka robežu.

Vasilovs izdzirda vieglus soļus, pavēra acis un tai pašā mirklī sajuta sev pie vaiga zīdainus pirkstiņus. Neciešamā Katja Ivanovna sēčlēja uz viņa gultas malas, šūpoja kājiņas un pavisam mierīgi raudzījās uz viņu ar vijolīšu zilajām acīm.

— Kas jums vajadzīgs? — viņš nepacietīgi iesaucās.

— Es, šķiet, biju ar jums pilnīgi atklāts.

— Jā gan! — viņa atbildēja un iesmējās, pareizāk sakot, iedūdojās kā fleite vismaigākajā tonī. — Bet, mīļais Tonij, jūs taču nenogaidījāt manu atbildi. Jums jāuzklausa pretējā puse …

«Velns lai parauj, pilnīgi loģiski!» Vasilovs pie sevis nodomāja un uzvilka segu līdz zodam.

— Jā, jums jāuzklausa mani, — viņa turpināja, izklaidīgi vilkdama ār roku pār Vasilova seju un ar pirkstiņu cītīgi izgludinādama ikvienu krunciņu viņa pierē.

— Galvenais tas, ka jūras slimība … ak, šī nolādētā jūras slimība! … tā arī mani pilnīgi pārveidojusi. Es vairs pati sevi nepazīstu. Esmu nodarījusi tev pāri, dārgais, es to zinu … Bet vairs nekad, nekad …

Katja noritināja no skropstām asaru pērlīti un nolika galvu tieši uz apmulsušā Vasilova krūtīm.

— Es jūtos tik nelaimīga, Tonij! Jums nevajag mani vairs bārt. Un tad… — Viņa sastomījās.

Vasilovs gulēja, gribot negribot ieelpodams viņas matu aromatu un lūkodamies uz viņas sārto auss galiņu.

«Jāatzīst,» viņš pie sevis nodomāja, «ka starp zooloģiskajiem radījumiem, ko dēvē par sievietēm, viņa ir diezgan nekaitīgs eksemplārs.»

— Es tev to varu pateikt tikai pie pašas auss, — Katja Ivanovna joprojām dūdoja. — Pagriez galvu.

Viņa pieskārās ar lūpām pie viņa auss, pagaidīja minūtes divas, kuru laikā viņš pārdzīvoja stāvokli, ko domās nosauca par «diezgan ciešamu», un pēkšņi pačukstēja:

— Tonij, es, šķiet, uzdāvināšu tev mazu bebi.

Pie velna! Ja Vasilovam būtu ielaista ausī galvaniskā strāva, viņš nebūtu uzlēcis augstāk kā tagad. Viņš pietrūkās no gultas, nosvieda spilvenu pa roku galam vienā pusē, segu otrā un trakās dusmās sāka dauzīt basās kājas pret grīdu.

— Velns-s, velns-s zina, kas tas ir! — viņš iekliedzās pilnīgi pārvērstu seju. — Es jūs aizsūtīšu atpakaļ uz Ņujorku! Es jūs nodošu tiesā! Lieciet mani mierā!

Katja Ivanovna nobālēja un pacēla rokas, it kā gribētu aizsargāties no sitiena. Viņas lūpas sakļāvās kā ziedlapiņas. Viņa stāvēja viņa priekšā kā šķīstības, nevainības un izmisuma iemiesojums un skatījās tik platām, tik bezpalīdzīgām acīm, ka Vasilovs negaidot apklusa, atmeta ar roku un aizbēga uz istabas otru pusi.

«Ko man darīt?» viņš domāja trakās dusmās. «Skaidrs kā diena: tā ir Vasilova īstā sieva … Viņa neko nenojauš … Un cik manīga, cik manīga, neraugoties uz visiem strīdiem … Neķītra, vieglprātīga, noziedzīga sieviete! Mīlēt šo banalo komunistu!…»

Viņa domu plūdums taisīja tik kaprizus līčločus, ka es kā autors būtu pilnīgi izsists no sliedēm, ja tas turpinātos ilgi. Par laimi viņš stingriem soļiem piegāja pie

Katjas Ivanovnas un, skatīdamies viņai garām, oficiālā tonī pateica:

— Es noliedzu, kategoriski noliedzu, ka tas ir mans bērns! Jūs varat darīt, ko gribat. Es mazgāju rokas nevainībā.

Ar šiem vārdiem viņš uzvilka kurpes, svārkus, uzlika platmali, paskatījās pulkstenī un izgāja, lai pastaigātos mājas priekšā pa Moikastritu, gaidot kādu, kas viņu paglābtu no nepanesamās tēte ā tēte[5] ar Katju Ivariovnu.

Katja Ivanovna noskatījās viņam nopakaļ ar cietsirdīgu izsmieklu sejā. Viņa bija apmierināta ar sevi. Viņai bija pilnīgi visi iemesli būt apmierinātai ar sevi. Viņš, šis nožēlojamais puišelis ar dīvaino raksturu, bija vājš, apmulsis, ātras dabas, nepacietīgs, nepraša, spītīgs un neuzticīgs kā Jeremija A'lorlenders. Un viņu bija tikpat viegli aptīt ap pirkstu kā veco Vestinhauzu.

Bet pašapmierinātā skaistule izturējās sievišķīgi ne- konsekventi. Pēc cietsirdīgā izsmiekla viņas acīs pamirdzēja izmisums; viņa piegāja pie gultas un pēkšņi šņukstēdama iekrita spilvenā.

Tuk-tuk, skrap, skrap …

Kas tās par dīvainām skaņām pie durvīm? Kāds grūž tajās strupu purnu, skrāpē ar nagiem, kož polsterē- jumā … Katja Ivanovna pacēla galvu un sāka klausīties.

Vau! Rrr! Vau! — aiz durvīm atskanēja jau gluži skaidri.

Pēc tam daži strupi grūdieni, skrāpēšanās, smilk- stiens, un durvis atsprāga kāda neglīta milzīga spalvu un dubļu kamola priekšā, kas kā viesulis iedrāzās istabā.

Vēl mirklis, un netīrais kamols kā bumba ievēlās tieši Katjas Ivanovnas gultā, neganti dauzīja ar asti, apņēma viņu ar ķepām, nolaizīja muti, degunu, zodu…

— Bjutij! — jaunā sieviete iesaucās. — Bjutij! Bjutij!

Jā, tā bija viņa, Mikaela Tingsmeistara uzticīgā Bjutija, bet kādā izskatā! Novājējusi, kļuvusi mežonīga, sapinusies un netīra, tās spalvas bija salipušas lēkšķēs, viņa smilkstēja, piegrūzdama Katjai Ivanovnai purnu, skraidīja pa istabu, apostīdama katru kaktu.

Beidzot aprimusi, Bjutija notupās pie Katjas kājām, uzlika ķepu viņai uz ceļgala un paskatījās ar tādu skatienu, it kā gribētu ko teikt.

— Kā tu te gadījies, Bjutij? — misis Vasilova jautāja.

Bjutija iesmilkstējās un pakustināja ķepu. Tikai tagad jaunā sieviete pamanīja, ka sunim ap ķepu apsieta netīra audekla lupata, ko klāja tumši traipi. Viņa to uzmanīgi noraisīja, piegāja pie loga un sāka aplūkot traipus, kas klāja lupatu. Izskatījās, ka tās būtu asinis. Traipi šķita izvietoti simetriski. Izgludinājusi lupatu uz palodzes, viņa izlasīja burtu pa burtam:

BISKS. TORPĒDA.

Suns sekoja viņai gudrām acīm. Līdzko Katja Ivanovna atkal pagriezās pret to, tas sāka bungot ar asti un raut nost ar abām priekšējām ķepām sev no kakla siksnu, izdarīdams jocīgas kustības.

— Kas vēl būs, Bjutij?

Nu jā, protams, pie Bjutijas atradīsies vēl kaut kas. Paceliet tai galvu, pabāziet roku aiz kakla siksnas un noraujiet no aukliņas aploksni, kas tur Joti veikli piestiprināta, tā ka sunim ar ķepu grūti noplēst, bet ar zobiem un purnu tur nepiekjūt. Re, tā … Atveriet to, izlasiet!

Katja klusēdama norāva aploksni, atvēra un izlasīja: ILINOISAS STATA ĢENERĀLPROKURORAM

Augsti godājamais ser,

ja Jūs esat saņēmis manu iepriekšējo vēstuli un ■ izņēmis sainīti no manas slēptuves, Jums būs interesanti uzzināt Morlenderu lietas turpinājumu. Es turu rokās visus tās pavedienus. Esmu ievietots vājprātīgo namā, no kurienes apbrīnojami labi var sekot galvenajam noziedzniekam. Jūs sastapsiet mani, ja pieprasīsiet atbrīvot no 132. kameras prātā jukušo Robertu Druku.