Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Trīsdesmit sestā nodaļa PAŠIZLADĒŠANAS TEORIJA

Baltā Petrogradas nakts pārvērtās baltā rītā. Morlendera pulkstenis aukstasinīgi bija aizgājis līdz sešiem.

Negulētās nakts nomocīta, Viviana klusu piecēlās no gultas un sāka ģērbties, cenzdamās nesacelt ne mazāko troksni. Uzvilkusi kleitu, viņa sasukāja matus, uzlika cepuri, uzvilka jaciņu un uz pirkstgaliem tuvojās neaizskaramajai robežai. Viņai bija tikai viena doma: skriet, skriet, cik kājas nes, pie Sorova, braukt atpakaļ uz Ameriku, paziņot Tingsmeistaram, ka viņa nekur neder un neko nevar…

Viņa pārkāpa pāri robežai un nodrebēja. Istabas vidū. pilnīgi apģērbies, stāvēja Morlenders un skatījās uz viņu. Kā viņš bija pārmainījies vienā naktī! Tas vairs nebija bezpersoniskais «pirmais mīlētājs» ar neciešami skaisto seju, kādu ir daudz ikvienā modes žurnālā; Vi- vianas priekšā stāvēja vīrišķīgs, nobriedis, nepazīstams cilvēks. Morlendera sejas vaibsti vienā naktī bija kļuvuši cieti un asi, it kā viņš būtu no sešu stundu ilgā bezmiega novājējis. Skatiens bija dziļš un neizdibināms. Lūpas sakniebtas neparasti drūmi. Zeltaino, uz pieres skaisti krītošo matu ielokā bija redzama pati šī piere, ļoti augsta, skaidra, domājoša cilvēka piere, ko agrāk viņa nebija ievērojusi. Viņš mierīgi skatījās Vivianā, kamēr viņa nolaida acis. Tad viegls smaids pārslīdēja pār viņa lūpām, bet tūliņ nozuda.

— Es jūs gaidīju, — viņš vienkārši iesāka. — Es gribu ar jums izrunāties par visu.

Viviana pārlaida skatienu istabai, piegāja pie krēsla un atkrita tajā, dūres sažņaugusi. Arturs palika stāvam.

— Es neesmu Vasilovs, — viņš atkal ierunājās. — Es nezinu, kas ar Vasilovu noticis, lai gan es neuzdrošinos uzskatīt sevi par nevainīgu. Jūs neesat Vasilova sieva un mani neieredzat. Es nepazīstu ne jūs, ne jūsu plānus. Iespējams, ka jūs pazīstat mani un manus plānus, Jūs, protams, ir piespieduši sekot man tie paši spēki, kas atsūtījuši mani šurp ar zemisku nolūku. Tad nu savā pirmajā atskaitē varat ziņot, ka es netaisos izpildīt uzdevumu, es atsakos darīt ļaunu šai zemei un šiem ļaudīm. Bet tagad izlemsim: vai nu jūs, vai es iesim no šīs istabas prom.

Viviana krampjaini sažņaudza pirkstus, gribēja kaut ko atbildēt, bet klusēdama pagriezās un izskrēja uz trepēm.

Arturs Morlenders vairākas reizes pastaigāja pa istabu, aizpīpēja, atrāva vaļā logu, tad straujiem soļiem devās aiz nožogojuma.

Gultai sega bija pārklāta nevērīgi, tā vēl smaržoja pēc viņas matiem, pēc viņas miesas siltuma. Viņš neskatījās un nekā neredzēja. Ar dzelžainiem pirkstiem viņš sagrāba segu, spilvenus, palagus, sasēja tos paunā un iesvieda kaktā, gluži kā kad gribētu ar to izdzīt no istabas visu, kas atgādināja viņu. Tad nometa svārkus, ielikās savā gultā un aizvēra acis. Līdz braukšanai uz rūpnīcu viņam bija atlikušas divas stundas.

Vai Arturs Morlenders guļ vai neguļ, to mēs nezinām. Agrā rīta krēslā viņa seja izskatījās nedzīva. Plaksti smagi sedz acis, bet ap muti ievilcies vaibsts, kas padara viņu vecāku par gadiem desmit. Divas stundas viņš gulēja pilnīgi nekustīgs, tad klusi piecēlās, nomazgājās, paņēma cepuri.

Pār Petrogradu ausa brīnišķīga diena. Pirmās nodzeltējušās lapas virpuļodamas krita Moikas tumšajos ūdeņos. Zilā debess plētās pār pilsētu tik skaidra un dzidra, it kā tā būtu bijusi saziepēta, izmazgāta un labi izskalota zilumos.

Pie parādes durvīm mašīnā gaidīja pats Rebrovs, sēdēdams pie stūres. Ar rokas mājienu viņš aicināja Arturu ieņemt vietu viņam blakus, strauji pagrieza stūri, un mašīna sakustējās

— Šodien ir īpaša programa, — viņš iesāka, nenovērsdams acu no ceļa, — mēs brauksim nevis uz rūpnīcu, bet uz manu laboratoriju. Tā arī atrodas nomalē, tikai pretējā virzienā. Mēs tagad joņojam uz Narvas pusi.

— Ko man tur vajadzēs darīt?

— Noklausīties nelielu lekciju, — Rebrovs pasmaidīja. — Nebaidieties, nebūs garlaicīgi.

Garām paslīdēja dīvaini, lieli laukumi, līdzīgi stadioniem. Tur cilvēki, ģērbušies kā fizkultūrieši sporta

biksītēs un baltām micītēm galvā, izpildīja kaut kādas ritmiskas kustības — pietupās, cēlās augšā, vēzēja ar rokām, — un tomēr tie nebija stadioni. Zemi klāja bieza zāle, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai.

— Kas tad tas? Ko viņi tur dara? — Arturs jautāja savam pavadonim.

Tas nobremzēja:

— Vai gribat, paskatīsimies tuvāk?

Un viņi abi jau atradās pļavā, kas bija plaša un līdzena kā galds.

Kaut kur no sāniem vējš atnesa maigas, ritmiskas un visās pasaules daļās pazīstamas mūzikas viļņus — rīta rosmes mūzikas viļņus. Pāri pļavai skan patīkama diktora balss, lai gan pats diktors nav redzams, — viņš sēž desmit kilometrus no šejienes pie mikrofona.

«Viens, divi, trīs! Viens, divi, trīs!» — Un cilvēki ceļas augšā, pietupstas, vēzē ar rokām, ceļas augšā …

— Viņi taču pļauj zāli! — ieskatījies ciešāk, izbrīnā iesaucās Vasilovs. — Un ar ko! Ar vienkāršu primitivu sirpi, ar šo pusmēness veida kāsi, pie tam, kad jums ir tik augsta techniķa!

Bet pa to laiku tie, kas tupās un cēlās augšā, pēkšņi izbeidza kustības. Muziķa aprāvās. Diktora balss pateica:

«Devītā maiņa, pie darba! Autobusi gaida. Desmitā maiņa, rīta vingrošanai — stāties!»

Atkal muziķa, atkal no etera ritmiskie «viens, divi, trīs». Tikai pirmā ļaužu grupa jau bija nozudusi ceļa līkumā, kur stāvēja vairāki zili, gari autobusi, bet jauna, priecīga fizkulturiešu grupa ieņēma viņu vietas.

— Iesim pavingrosim kopā ar viņiem! — Rebrovs uzaicināja.

Viņš parādīja Arturam, kā saņemt sirpi, nostājās viņam blakus, kur zaļā zāle pacēlās kā mūris, un viņi kopā ar citiem gāja un pļāva to spēcīgiem asa sirpja vēzieniem.

Pēc piecām minūtēm nosvīduši, sasārtuši, ar patīkamu nogurumu muskuļos, bet pastiprinātu garīgo enerģiju, viņi abi atkal brauca tālāk, un Rebrovs teica Arturam:

— Tam ir zināms sakars ar to, ko jūs redzēsiet

manā laboratorijā, tāpēc es arī apstājos. Mūsu ārsti- fizkulturieši ir novērojuši, ka kustības, ja tās izdara tikai tāpat, atdarinot darba paņēmienus, bet pašas par sevi nav saistītas ar darbu, sniedz mazāk muskuļu efekta nekā ritmisks, precizi saskaņots īsts darbs, protams, nejūtot vēl nogurumu. Vēl vairāk: fizkulturas kustības izrādījās mazāk efektivas nekā vienkāršas dejas uz deju grīdām. Tad ārsti pamēģināja savienot rīta rosmi ar praktisku darbu mūzikas pavadībā, ar pauzēm, sporta meistaru uzraudzībā. Te pļauj ar sirpi, tur ravē, bet vēl tālāk rīkojas ar izkaptīm, lāpstām, rok kartupeļus — šeit pie mums taču ir Petrogradas piepilsētas saimniecība. Un, iedomājieties, piecas minūtes ilgā strādnieku rīta rosme ir izrādījusies noderīgāka nekā divu stundu ilgas sporta nodarbības. Tā kā ir noorganizēts ātrs transports, tad katram kalpotājam ir iespējams paelpot lauku un mežu svaigo rīta gaisu…

— Bet kāds tam ir sakars ar jūsu laboratoriju? — ieinteresēts jautāja Morlenders.

Viņi bija piebraukuši pie augsta un slaida torņa, ko apņēma vairākas stiepļu kārtas, un jau kāpa pa tā slīpajiem pakāpieniem augšā.

— Redziet, kāds, T — Rebrovs atbildēja, ieiedams savā mazajā, patīkamajā kabinetā un pakārdams cepuri uz pakaramā. — Apsēdieties, visu izstāstīšu.

Brīdi klusējis, viņš nolika priekšā neīstajam Vasilovam dīvainu aparatu, ko veidoja metala stiepju pinums, plāksnītes ar caurumiem un niecīgs magnets:

— Pirms parādu jums kādu izmēģinājumu, pastāstīšu par tām domām, kas mūs uz to uzvedināja. Jau pirms gada mūsu labākie zinātnieki izvirzīja sev uzdevumu saistīt zinātni ar praksi, bet ne tikai parastā nozīmē, kādā vispār mēdz runāt. A'lēs gribam saistīt cilvēku apziņā galvenos, svarīgākos zinātnes teoretiskos iekarojumus, tās likumu atklājumus — ar parastām sadzīves lietām. Ņemiet gravitacijas likumu, tam ir zinātnē tūkstošiem izpaudumu, bet volejbolisti taču, metot bumbu, par to nedomā; alpinists, kāp'dams ar naglu kurpēm pa bīstamu kalnu taku, to neatceras, virēja, vārīdama biezputru vai kafiju, to nenojauš. Vai arī pazīstamo fizikas atzinumu: «katra darbība rada tikpat lielu pretdarbību», — kurš par to domā ikvienā savas praktiskās darbības solī? Mēs esam iegājuši spridzekļu gadsimtā. Galvenais iznīcināšanas līdzeklis kļuvis spridzeklis. Kā uz to atbild cilvēki? Izgudro jaunus spridzekļus. Bet ko viņi dara pēc kara? Likvidē palikušos spridzekļu perēkļus, dažādas mīnas un bumbas, tās atrodot un uzspridzinot. Uzspridzina apzinīgi — un novērš nejauša sprādziena briesmas, kas prasītu upurus. Mūs, padomju cilvēkus, ielenc ienaidnieki, un, ja mēs šķiestu savu laiku, lai aizsargātos no uzbrukuma ar uzbrukuma ieročiem un metodēm, mums nepietiktu ne spēka, ne līdzekļu lielajiem jaunrades uzdevumiem…

Rebrovs brīdi klusēja, ieslēdzis dīvaino aparatu un iebāzis vienā no tā caurumiem mazu ampulu.

— Palūkojieties, šis nieciņš ir īsta bumba ar noteiktu eksplozijas spēku. Es ielieku to mūsu aparata iedobumā, ko dēvē par «pašizlādētāju». It kā nekas ar to nenotiek: nav ne trokšņa, ne sprakšķa, ne dzirkste- līte neizlec. Bet šo dažu sekunžu laikā bumba pati ir izlādējusies. Kāpēc? Tāpēc ka pielādēšanās un izlādēšanās — tās ir viena un tā paša procesa divas epizodes, kas pakļautas laika gaitai plus noteiktu ārēju apstākļu ietekme. Mēs neļausim ienaidnieka bumbai eksplodēt, mēs negribam padarīt mīnas nekaitīgas ar sprādziena palīdzību — gluži otrādi, mēs novietosim bumbu tādos apstākļos, kādos elementi, kas izraisa sprādzienu, paši no sevis stabili atgriežas iepriekšējā, neitralajā stāvoklī, iegūstot to no trešā aģenta. Ja sprādzienu izraisa grūdiens, berze, uguns, ķīmisku elementu saskaršanās un saplūšana, mēs ar trešā aģenta palīdzību iznīcinām visu šo darbību specifiku. Ja sprādzienu izraisa elementu sairums, mūsu «trešais aģents» vienkārši neļauj sairumam notikt, saista elementus. Mums šai ziņā palīdz tie paši vispārējie zinātnes likumi un atzinumi, kurus līdz šim laikam cilvēce vēl nav iemācījusies izlietot apzinīgi, izmantojot tos savā labā ik uz soļa.

— Tātad jūsu aparats — tas ir modelis …

— Jā, tas ir gigantisku ierīču modelis, šīs ierīces tūlīt sāks darboties, līdzko mūsu dzimtenei draudēs uzbrukums. Par vienu no tām jūs jau zināt — tā ir mūsu Aeroelektrocentrale.

— Jūs tikai padarāt nekaitīgu triecienu, ko jums gatavojas dot, — neko vairāk?

— Jā, mēs tikai padarām nekaitīgus iespējamus triecienus, saglabājot lielus enerģijas krājumus, kas būtu lemti izkliedēšanai… Bet mūsu zinātnieki domā arī tālāk. Šā torņa blakus istabā, — Rebrovs piecēlās un viegli pieskārās mūra sienai, — mans biedrs visā nopietnībā izstrādā mazu praktisku secinājumu no atzinuma, ka «ikviena darbība rada tikpat lielu pretdarbību». Bet par io mēs pagaidām vēl nevienam nesakām.

Dažas minūtes Morlenders sēdēja klusēdams.

— Mans tēvs… — viņam neviļus paspruka.

— Jūsu tēvs?

— Jā, mans tēvs, izgudrotājs Morlenders…

Un, tikai to pateicis, viņš nobāla, pietrūkās kājās. Tāpat nobāla un piecēlās Rebrovs.

Aizrāvies Arturs bija izrunājies par daudz. Viņš to nenožēloja. Viņš stāvēja, galvu nodūris, bāls kā nāve, neatteikdamies no teiktā un nekā nepaskaidrodams.

Rebrovs brīdi pagaidīja, tad nospieda pogu. Uz sliekšņa parādījās divi sarkangvardi. Viņi pienāca pie Morlendera un stingri saņēma viņu, viens zem labās, otrs zem kreisās rokas.