Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Četrdesmitā nodala LEPSIUSS sastopas ar augļu pārdevēju bēru

Tobijs tikko bija nospodrinājis vienu zābaku un taisījās mazdrusciņ nosnausties pirms ķerties pie otra, kad pēkšņi pie virtuves durvīm kāds klusi pieklauvēja. Viņš apbruņojās ar slotu, lai aizdzītu ubadzi, un pavēra durvis tieši tik daudz, lai pabāztu ārā savu ieroci, taču tai pašā mirklī slota izkrita viņam no rokām, bet mute palika vaļā kā putna knābis. Aiz durvīm stāvēja nevis ubadze, bet kaut kas cits.

Pirmajā brīdī šis kaut kas cits šausmīgi atgādināja miss Smoulu. Tās bija miss Smoulas acis, miss Smoulas deguns, miss Smoulas mute un miss Smoulas mež- ģiņu mantija. No augšgala šis kaut kas cits izskatījās pēc apaļas aptiekas pudeles, kas pielieta ar aveņu sulu. Un arī šis kaut kas cits izturējās ne tā kā miss Smoula: tas nebārās, nespļaudījās, neiespieda rokas sānos, nepa- grūda ne ar ceļgalu, ne ar vēderu, bet maigā balsī teica:

— Ielaid mani, mīļais Tobij!

Mulats kāpās atpakaļ, nobijies līdz nāvei. Šis kaut kas ienāca iekšā, noņēma mantiju, pakāra to uz pakaramā un ierunājās vēl aizkustinošākā balsī:

— Atnes, Tobij, manu draudziņ, no krāsns pelnus!

Tobijs, aiz bailēm drebēdams, atnesa pilnu liekšķeri

pelnu.

— Un tagad, mazais, pacel to uz augšu un uzkaisi pelnus man uz galvas!

Bet te liekšķere izkrita Tobijam no drebošajām rokām, un viņš, krampjaini iešņukstēdamies, uzskrēja

augšā pa trepēm, ielīda pieliekamajā, notupās un iebāza galvu starp ceļgaliem.

Bet miss Smoulas gars neizrādīja ne sašutumu, ne nepatiku. Tas pacietīgi noliecās pie krāsns, pagrāba sauju pelnu un paberzēja ar tiem sev galvu — ne jau nu pārāk, bet tieši tik daudz, lai parādītu šīs operācijās simbolisko raksturu.

Tad miss Smoula lēnprātīgi iegāja doktora kabinetā, lēnprātīgi apstājās uz sliekšņa un salika rokas uz vēdera.

Lepsiuss pacēla acis no medicinas grāmatas par mugurkaula skriemeļiem un bargi sarauca pieri:

— Miss Smoula, ko tas nozīmē? Ja nealojos, es redzu jūs bez parūkas un jūsu galva ir notriepta ar kvēpiem. Kāda velna pēc šī demonstrācijā?

— Ne jau demonstrācijā, ser, ne! Nedomājiet jel tā manas nemirstīgās dvēseles labad! Grēku nožēlošana, ser, grēku nožēlošana, visdziļākā, cēlsirdīgākā, fata- lākā!

— Nemelsiet niekus. Kas par .lietu?

— Ser, es nožēloju, ka nepiešķīru nozīmi jūsu tēvišķajiem padomiem. Es biju tik neprātīga, ka smējos par tiem. Liktenis mani bargi sodījis, ser! Jums bija taisnība, trīskārt taisnība. Mana nevainība ir apsmieta, manas jūtas sabradātas, ideāli sagrauti. Ziedošajā ielejā, ser, kūp drupas!

— Kas tās par runām! — Lepsiuss pārskaitās un trakās dusmās nosvieda grāmatu uz grīdas. — Ja jūs esat nodomājusi mani ar šo Natanielu Epidermu šantažēt …

— Nataniela Epiderma, ser, vairs nav! — strupi atbildēja miss Smoula. — Aizmirstiet viņu. No šā brīža, ser, es nodošos jūsu saimniecībai ar miesu un dvēseli.

Nav zināms, kāda aizkustinoša scēna vēl bija miss Smoulai padomā, bet doktoram Lepsiusam par laimi atskanēja spalgs zvans, un istabā iešāvās Tobijs, vēl arvien bāls no šausmām.

— Ar jums grib runāt kāds sarkans džentlmenis, ser, — viņš aši pateica, ievilkdams gaisu, — un viņam pil vienā pilēšanā.

Doktors Lepsiuss klusēdams paskatījās uz savu sairn- niecības vadītāju un kalpotāju, izdarīja par viņiem klusībā ne visai apmierinošu kopsavilkumu un devās uz savu kabinetu.

Mulatam bija taisnība. Doktora pieņemamajā istabā stāvēja resns, sarkans cilvēks blūzē un viņam no sejas pilēja asinis.

— Priecājos iepazīties, — viņš teica, enerģiski pa- spiezdams doktoram roku. — Augļu tirgotājs Bērs no Linkolnplases … Neliela purnu dauzīšana uz politiskas platformas pamata … Es braucu garām un pēkšņi ieraudzīju jūsu plāksnīti. Un te nu es esmu jūsu priekšā ar pilnīgu slimības bildi uz sejas, ja tā var izteikties!

Pēc mirkļa viņš jau sēdēja krēslā, doktora veiklo roku apmazgāts un pārsiets. Doktors uzmanīgi appētīja viņu no visām pusēm, apskatīja viņa milzīgos pirkstus ar cietajiem nagiem, lielās, stiprās ribas un uzdeva resnajam negaidītu jautājumu.

— Jūs izdarījāt pie Bentrovato rentgena uzņēmumu, mister Bēr?

— Pareizi! Kā jūs to zināt?

— Kā tad nu es to nezināšu! Tas notika tajā dienā, kad ar jums kopā izdarīja uzņēmumu … nu, kā viņu sauca? Ak, velns parāvis, neliela auguma cilvēks, izskatās pēc dzērāja ar podagriķa rokām … Ak kā viņu!

— Profesors Hizertons! — augļu tirgotājs pārtrauca viņu apmierinātā balsī. — Kā nu ne, kā nu ne! Svarīgs putns. Viņa dēļ mani pat negribēja laist pieņemamajā istabā, it kā augļu tirgotāju Bēru no Linkolnplases varētu nelaist! Es, protams, iegāju, un tas šim cilvēkam nebija visai pa prātam. Nu un, jāatzīstas, viņš prātīgi darīja, ka slēpās no kaimiņiem. Būtu es viņa vietā, es sameklētu sev alu un tupētu tur kā kurmis augām dienām un naktīm.

— Cik jūs- dīvaini runājat par profesoru Hizer- tonu! — iebilda Lepsiuss. Viņš pēc izskata bija mierīgs, bet trīs pakāpieni, kas veda uz viņa degunu, drebēja kā pēdu dzinējam sunim. — Kāpēc gan viņam būtu vajadzīgs slēpties?

— Nu, par to lai pastāsta, kas grib. Es turu mēli aiz zobiem. Pavaicājiet Linkolnplasē par augļu tirgotāju Bēru, un jums katrs pateiks, ka viņš prot glabāt noslēpumus. Nav no tādiem, kas tūlīt skries pļāpāt pa visu pasauli!

— Teicama īpašība, — Lepsiuss skarbi piebilda, salikdams stikla traukā ar spirtu savus ķirurga instrumentus, — vērtīga īpašība ikvienā profesijā… Jūs, mister Bēr, šķiet, tirgojaties ar augļiem?

— «Šķiet»! — resnais iesaucās. — Jūs labāk būtu teicis par Šekspiru, ka viņš, šķiet, rakstījis dramas! Visa Ņujorka pazīst Bēra augļus! Visa 5. avēnija ēd Bēra augļus. Manā vārdā nosaukta vislielāko bumbieru šķirne, bet jūs sakāt «šķiet» … Ja jums kādreiz kas ir kusis mutē, tad tie ir mani bumbieri, ser.

— Nestrīdos, nestrīdos, mister Bēr, es esmu zinātnes cilvēks un turos tālāk no katras modes. Bet atzīstieties nu, ka jūs tornēr pārspīlējat savas preces kva- litati.

Šie vislaipnākajā balsī pateiktie vardi ne pa jokam saniknoja resno

Viņš sažņaudza dūres un piecēlās:

— Ziniet ko, ser, brauksim pie manis! Es jūs piespiedīšu ņemt savus vārdus atpakaļ. Jūs nogaršosiet pēc kārtas visas manas šķirnes, vai arī…

— Vai arī?

— Es jūs piespiedīšu tos apēst.

Ar šiem vārdiem Bērs iespieda rokas sānos un pieņēma visizaicinošāko pozu.

Doktors Lepsiuss miermīlīgi uzsita viņam uz pleca:

— Es neatsakos, labais mister Bēr! Bet lai cienāšana nebūtu, tā sakot, vienpusīga, atļaujiet man paķert līdz automašīnā pītu kurvīti…

Viņš pamirkšķināja augļu tirgotājam ar aci, un augļu tirgotājs pamirkšķināja viņam pretī.

Tika pasaukts Tobijs, un tam arī pamirkšķināts ar aci, bet Tobijs savukārt pamirkšķināja šoferim, ielikdams automašīnā kurvi ar pudelēm. Šoferis pamirkšķināja pats sev, satverdams stūri, un doktors Lepsiuss joņoja ar augļu tirgotāju Bēru uz Linkolnplasi, uz Bēra lielisko augļu oranžēriju.

Te bija viss, kas tikai aug zemes virsū, sākot ar Islandes sūnu un beidzot ar kokosriekstiem. Bērs pavēlēja atnest doktoram uz kristālā šķīvīšiem visus savas augļu valstības paraugus, bet doktors savukārt lika atkorķēt līdzatvestās pudeles.

Pēc pāris stundām doktors Lepsiuss un Bērs jau bija uz tu.

— Es tevi apprecinātu, — Bērs teica, apņēmis Lepsiusu ap vidu un skūpstīdams viņa metala pogas. — Tu esi labs cilvēks, es tevi apprecināšu ar granatbumbieri.

— Nav vajadzīgs, — Lepsiuss atbildēja, asaras slaucīdams. — Tu mīli profesoru Hizertonu. Precini labāk Hizertonu!

— Kas tev to teica? Hizertons lai iet pie velna! Nesabojā garastāvokli, dzer! Es apprecināšu tevi ar ana nasa ķirbi!

Draugi atkal apkampās un saskūpstījās. Bet Lepsiuss nevarēja noslēpt asaras, kas straumēm ritēja pa viņa vaigiem. Velti jaunais draugs pats savām rokām slaucīja viņam tās ar zīdpapīru, velti mēģināja pierunāt neraudāt — doktors Lepsiuss nebija nomierināms. Redzot tādu izmisumu, augļu tirgotājs Bērs trakās dusmās norāva sev marles apsēju un zvērēja izdarīt pašnāvību.

— E-es neraudāšu! — doktors šļupstēja, asaras valdīdams. — Neraudāšu! Dārgais, vecais draugs, apkamp mani. Saki, ka tu atkal apsiesi pārsēju. Saki, ka nolādētais Hizertons … aizies uz alu!

— īstā vieta! — drūmi norūca augļu tirgotājs, spiezdams sev klāt Lepsiusu. — Nu saki pats, kur lai paliek cilvēks, kurrr …

Viņš nožegojās, nolika galvu uz galda malas un aizvēra acis.

— Bēriņ! — Lepsiuss viņu raustīja. — Turpini, es tevi lūdzu! Kurš — ko?

— Kurr … Kurram … rumpis … — nomurmināja augļu tirgotājs un šoreiz sāka tā šņākt kā tvaika katls

Doktoram pārgāja reibums — tikpat kā nebūtu nemaz dzēris. Trakās dusmās viņš pagrūda resni, sasita tukšo pudeli un, dūres vīstīdams, izskrēja ārā no oranžērijas.

— Nu, pagaidi tik, pagaidi tik, pagaidi! — viņš nikni murmināja. — Es uzzināšu, kāpēc tev vajadzēja pārģērbties! Kāpēc tu vilkies pie manis, rūpēdamies par saspiestā jūrnieka likteni! Kāpēc tu izdarīji rentgena uzņēmumu! Kāpēc tu esi iedzinis bailes šim mūlāpam! Kāpēc tu saucies par profesoru Hizertonu! Un kāpēc tev rokām šīs locītavas, locītavas, locītaviņas, velns lai mani parauj, ja tās neatbilst maniem novērotajiem simptomiem!