Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Divdesmit trešā nodaļa «Torpēdas» atiešana

Jauka dieniņa tvaikoņa atiešanai, neko teikt! No rīta sāka līt. Ūdens Hudzonā pacēlās par vairākiem veršo- kiem. Naktī vētra bija sasitusi druskās visas privātīpašnieku laivas, kas stāvēja piestātnē.

Un beidzot rīta avīzes vēstīja cenu krišanos Amerikas kviešiem, tai pašā laikā ieminoties vēl par trim notikumiem: gravā pie Borneviļas meža atrasts pilnīgi sakropļots sievietes līķis; nelaiķa notara Krafta sekretārs apzadzis kasi un nozudis bez vēsts; kaut kādi nezināmi ļaundari negaidot izzaguši no Kreslingu dzimtas kapličas zārku ar Jeremijas Morlendera mirstīgajām atliekām; zārku uz nelaiķa aukles un no Eiropas atbraukušo attālāko radinieku lūguma bijis paredzēts atvērt; neraugoties uz visām pūlēm, zagļi nav atrasti…

Izlasījis visu to, doktors Lepsiuss ļāva avīzei nokrist uz ceļiem un pilnīgā nespēkā atslīga atzveltnī. Viņš juta sevī naida uzplūdus pret cilvēkiem. Viņš nevarēja saprast, kas spiež viņu strādāt šās pašas cilvēces labā …

Pēc brīža doktora Lepsiusa dabiskais optimisms ņēma virsroku, un viņš pašķīra avīzes lappusi, cerēdams atpūtināt garu pie teatra, laulību, sporta, biržas un tamlīdzīgām uzjautrinošām ziņām.

Pēkšņi viņa skatiens atdūrās uz dažām kursiva rindām. No dusmām sprāgdams vai no ādas ārā, Lepsiuss izlasīja:

«Vakar pīkst. 7 vakarā Četrdesmit mocekļu baznīcā notika jaunavas miss Smoulas laulības ar misteru Nata- nielu Epidermu, mūsu slavenā rentgenologa Bentrovato mājas pārvaldnieku. No līgavas puses bija klāt radinieki Smoulu kungi no Midltaunas, no līgavaiņa puses — pats doktors Bentrovato, kurš tai pašā laikā nolasīja jaunatnei, kas bija sapulcējusies ap viņu kuplā skaitā, lekciju par augļa rentgenizaciju mātes miesās, lai noteiktu tā dzimumu.»

Lepsiuss pietrūkās kājās, krampjaini saņurcīdams avīzi.

Viņa acis bija pielijušas ar asinīm. Viņš atmeta ar roku, paķēra no pakaramā cepuri un kūleniski laidās lejā pa stāvajām trepēm.

Doktoram Lepsiusam pavisam trūka elpas. Nebūtu viņš ārsts, viņš skrietu pie ārsta, lai nolaiž asinis vai vismaz lai uzraksta latiniski kādu recepti, kam, kā zināms, piemīt sava labā īpašība — uzskatāmi pierādīt, ka jūsu izdevumi nav bijuši veltīgi.

Bet arī šo apmierinājumu viņš nevarēja sev sagādāt. Lepsiuss skrēja, ko kājas nes, pa ielu, skrēja savas saimniecības vadītājas nodevības dēļ, skrēja, kur acis rāda, kamēr aizskrēja tieši pie Hudzonas.

Lietus gāza kā no spaiņiem. Avīžu pārdevēji un zābaku spodrinātāji bija paslēpušies. Retie gājēji piederēja pie to ļaužu kategorijas, kas staigā basām kājām. Pa Ņujorkas ielām vāliem vēlās migla, pacēlās virs Hudzonas un ietina visu piekrasti tā, ka Harvejas bākas prožektors meta staru kūļus pār līci, bet piekrastē pulksten 12 dienā dega elektrība.

Lepsiuss izmirka līdz ādai un ne bez izbrīnās pamanīja,ka iznācis pie reida, kur, tūkstoš ugunīs mirdzot, stāvēja «Torpēda», jau gatava uzņemt pasažierus. Traps tomēr vēl nebija nolaists. Pūlis, stāvot lietū, izrādīja briesmīgas neapmierinātības pazīmes.

— Viņi baidās no demonstrācijām, — sacīja kāds īgnā balsī blakus Lepsiusam, — it kā mūsu laikos vēl rīkotu demonstrācijās!

— Un kā vēl rīko! — otrs atbildēja. — Komunisti taču sūta savu pārstāvi uz Padomiju. Skaties, iznākuši viņu pavadīt gandrīz vai tāpat kā prezidentu.

Tikai tagad Lepsiuss pamanīja neparasto ļaužu straumi un ieskatījās uzmanīgāk.

Viss milzīgais laukums bija pilns ar cilvēkiem žokej- cepurēs un strādnieku blūzēs. Viņi bija devušies šurp tieši no fabrikām, nepaspējuši pārģērbties. Viņu sejas staroja apgarotībā, no visām pusēm stiepās rokas pretim Vasilovam, kas stāvēja viņu vidū, ģērbies pelēkā ceļa uzvalkā.

— Pastāsti viņiem, Vasilov, ka mēs nesnaužam! — kāds kliedza, vicinādams naģeni. — Mēs savu stundu ne- nogulēsim!

— Pasveicini Ļeņinu! — kliedza otrs.

Pūlis spiedās virsū no visām pusēm, neļaudams pieiet pie Vasilova nevienam no tās puses, kur bija sapulcējusies dižciltīgākā publika. Lepsiuss ieraudzīja tur Vestin- hauzu ar elegantu ceļasomu rokā un monokli acī. Netālu no viņa stāvēja sprogainā Gresa, raustīdama savu tēvu, un skatījās uz visām pusēm, kaut ko meklēdama ar acīm. Viņu pavadīja jaunas meitenes, dāmas un kavalieri no 5. avēnijas, tērpušies smokingos, veltīgi pūlēdamies paslēpties no lietus zem buraudekla nojumes. Bet saujiņa grezno ņujorkiešu, kas devās uz Eiropu izklaidēties, pilnīgi pazuda milzīgajā strādnieku pūlī, kas dobji dunēja kā jūra. Policists, nedroši aizspraucies līdz tam,

Izlikās, it kā regulētu kustību, kamēr strādnieki grūstīja viņu no vienas vietas uz otru kā bumbiņu.

Lepsiuss izlauzās cauri pūlim pie paša «Torpēdas» borta, kur no kopējās kajites bija izbāzuši galvas mič- manis un matroži.

— Kovaļkovski, — kāds iesaucās, — laiks nolaist trapu, dodiet rīkojumu!

Sārts kā ķerubs un milzīgi resns mičmanis ar milzīgām lūpām aizskrēja dot pavēli. Lepsiuss uzmeta kritisku skatienu viņa rokām un kājām, izņēma piezīmju grāmatiņu, kur atradās trīs uzvārdi:

1. Augļu pārdevējs Bērs;

2. Profesors Hizertons;

3. Mičmanis Kovaļkovskis,'

un izsvītroja pēdējo no saraksta.

Bet uz «Torpēdas» enkura ķēdes bija uzrāpušies divi cilvēki un sačukstējās. Viens no viņiem bija skursteņslaucītājs Toms, otrs — mechaniķis Bisks.

— Miks liek tev pateikt, ka vēstuli saņēmis. Tas, ka Morlendera nav, ir krietni aizdomīgāk nekā tas, ja viņš būtu. Miks baidās par Vasilova dzīvību. Pieraugi, Bisk, sargā viņu kā aci pierē, nežēlo pats sevi!

— Zinu, — Bisks atbildēja. — Bet vai suns atgriezās?

— Nē. Mikam lielas bēdas. Suns pazudis — laikam nodūruši ar nazi… Nu, paliec sveiks, Bisk, sūti ziņas.

— Sveiks, Tom. Esiet bez rūpēm.

Toms nolēca lejā uz tauvas, ieķērās tajā, pašūpojās, iztaisīja pirueti un nozuda ūdenī.

Traps nolaists; sveicieni, vēlējumi, atvadu saucieni. Vairāki pāri skadru acu, kas piederēja vienas profesijas cilvēkiem, bet, kā pēc viņu izturēšanās varēja spriest, kalpoja dažādiem saimniekiem, aplūkoja, tīri vai aptaustīja, ikvienu pasažieri, kad tas devās pa trapu augšā, kur tika pārbaudītas biļetes un dokumenti.

Viens…

Otrs…

Trešais…

Ceturtais…

Piektais…

Morlendera nav, nav neviena, kas izskatītos pēc Morlendera!

Dižciltīgā publika aizgājusi; pa trapu kāpj augšā komunists Vasilovs.

Viņš bāls aiz satraukuma. Dižciltīgā publika apbalvo viņu ar svilpieniem.

Bet svilpienus tūliņ apslāpē rēkoņa, tūkstošbalsu pūļa rēkoņa; gaisā lido naģenes, lakatiņi, žokejcepures:

— Urā, Vasilov! Urā, Padomju Krievija! Brauc, biedri, sveicini zēnus, lai turas dūšīgi! Lai dzīvo Ļeņins!

Rēkoņa kļuva pērkondimdoša, un tai, kā atbalstīdams strādniekus, pievienojās varens tvaika sirēnas kauciens, paceltā trapa brīkšķēšana, ķēžu žņerkstoņa, vēja kaucieni, dēļu un takelažas čīkstoņa — «Torpēda» lēnām sakustējās un devās ceļā.

Tvaikonis jau bija aizpeldējis tālu līcī, miglā jau nozuda tūkstošiem uguņu, kas apmirdzēja tā klāju un kopējo kajiti, bet pērkondimdošie kliedzieni un sveicieni Ļeņinam joprojām turpināja tricināt piekrasti, izraisīdami vienam otram Ņujorkā un uz tvaikoņa diezgan bīstamu sirdsdarbības paātrināšanos.