Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Trīsdesmit devītā nodaļa misis Drukas kaķe

Viens no diviem: vai nu sēro, vai pildi savus pienākumus. Bet, kad tu sēro, pildīdams savus pienākumus, vai pildi savus pienākumus sērodams, tu esi līdzīgs labākajā gadījumā sālsraktuvēm, kas izlieto savu produkciju bez jebkādas ekonomijas.

Tādu secinājumu izdarīja misis Drukas kaķe tai brīdī, kad tās spalva sāka atgādināt alauna kristālus, bet piens, ko laka, — gurķu sālījumu.

Misis Druka dienām un naktīm slacīja asarām priekšmetus, ko lietoja.

— Mollij, — viņa atkārtoja, spiezdama sev klāt kaķi, — ir taču tiesa, ka viņš bija lielisks zēns, šis mans Bobs, kad vēl nebija piedzimis! Gadījās, sēžu savā istabā pie loga, bet viņš dauza ar dūrīti kā dzenis. «Sep- timij,» es saku, «mūsu zēns atkal sakustējās.» — «Kā tu zini, ka tas ir zēns?» viņš atvaicā. Bet es… ak, ak, Mollij, ak, cik nelaimīga ir mana dzīve! … Es atbildu: «Tad tu redzēsi,» saku, «Septimij, ka tas būs viens īsts zē-ē … zē-ēns!»

Sai vietā misis Drukas satraukums sasniedza tādu pakāpi, ka viņai asaras kā pupas sāka birt tieši Molli- jai uz muguras, sagādādams tai mokošu astes griešanos.

— Mollij, panāc šurp! — misis Druka sauca kaķi pēc dažām minūtēm. — Ed, ēd, savu un mūsu mīlulīša tiesu … Kā viņam kādreiz garšoja pieniņš! «Izdzer,» es viņam saku, bet viņš… ak, man vairs nav spēka, ak, kaut jel nāve mani pieņemtu! Viņš a-atbildēja: «Lie… lie… liecies mierā, māmiņ!»

Misis Drukas šņukstēšana turpinājās tik ilgi, kamēr bļodiņa viņas rokās bija pilna līdz pašām malām. Mol- lija, pie visām miesām drebēdama, pielika pienam apaļi saritinātu mēli. Bet pēc diviem trim lacieniem viņa nospraustajās, saboza spalvu un kā bulta izšāvās virtuvē, tieši pie veļas vanniņas, cerēdama atsvaidzināties ar saldūdeni. Bet ak šausmas! Tai pasaulē, kas bija ap misis Druku, saldūdens nebija. No valgmes, kas atradās viņas pārziņā, nogulsnējās vēderā stalagmiti un stalak- titi. Ja Mollija būtu zinājusi bībeli, viņa būtu varējusi salīdzināt savu saimnieci ar Lata sievu, kas, skatīdamās atpakaļ, bija pārvērtusies par sāls stabu.

Bet Mollija nezināja bībeli un vienā jaukā rītā izlēca ārā pa logu, no turienes uz ūdensnotekas caurules, no caurules kādā puķu podā, no puķu poda — kūleņiem pa mūra izciļņiem lejup, lejup, arvien lejup, kamēr ar visu sparu ieķērās kādas dāmas gaišajās matu sprogās, ko saturēja ķemmes, adatas un neaizmirstules.

— Ai! — iekliedzās frizūras īpašniece. — Gals klāt! Glābiet! Sikspārnis!

— Gluži otrādi: kaķis, — flegmātiski atbildēja viņas pavadonis, sabāzis rokas kabatās.

— Nataniel, glāb, es mirstu! — ievaidējās agrākā miss Smoula, jo tā bija viņa. — Vai nu sikspārnis, vai kaķis, bet tas ir iezīdies manī! Viņš mani izsūc!

Acīm redzot Epidermu laulāto draugu starpā vairs nebija dvēse|u harmonijas. Vismaz briesmas, ka miss Epiderma varētu tikt izsūkta, viņas vīrs uzņēma pilnīgā padevībā liktenim.

— Ķēms tāds! — iespiedzās agrākā miss Smoula, sviezdama vīram ar lietussargu. — Nomiršu, neuzrakstījusi jauno testamentu, nomiršu, nomiršu, nomiršu! Viss paliks pa vecam mana mirušā brālīša sievas tantiņai!

Šoreiz Nataniels Epiderma nodrebēja. Viņa acu priekšā nostājās miss Smoulas brālīša sievas tantiņa kā pretendente uz viņa personīgās sievas mantojumu. Viņš sagrāba apstulbušo kaķi aiz čupras un rāva, kaut kas pārsprāga līdzīgi automašīnas riepai un kā ritenis aizripoja pa ielu.

Garāmgājēji — veikalnieks, avīžu pārdevējs un zābaku spodrinātājs skaļi iesmējās. Misters Epiderma paskatījās un vai pamira. Viņa priekšā stāvēja viņa sieva vēl plikāku galvu nekā Bismarkam, tik pliku kā slidotavas laukums, kā biljarda bumba.

— Jūs esat mani piekrāpusi! — viņš uzbļāva. — Plikgalvainā intrigante, jūs man par to samaksāsiet! Advokātu! Nodot tiesai!

Pa to laiku garāmgājēju uzmanība pievērsās citai neparastai parādībai: nelaimīgā Mollija, sapinusies miss Smoulas cirtās un neaizmirstulēs, zaudēja galīgi jēgu, ripoja uz priekšu kā ritenis, aizķerdama pa ceļam un raudama sev līdz papīriņus, lupatiņas, salmus, zirgu mēslus un papirosu galus.

— Ha-ha-ha! — smējās ielas puikas, skriedami viņai pakaļ.

— Kas tas tāds? — jautāja maiznieks, izbāzis galvu ārā pa logu un ar šausmām pievērsdams skatienu ritenim.

Tai pašā mirklī ritenis palēcās uz augšu, iekoda viņam degunā un, gaisā kūleņodams, aizripoja tālāk.

— Turi! Ķer! Salamandra! — Un maiznieks ar vangali rokā izlēca pa logu ārā, drāzdamies pakaļ ritenim un kā traks kaisīdams miltus uz bruģa un gaisā.

Velti polismens, pacēlis abus karodziņus, mēģināja bezprātīgo procesiju apturēt. Tā drāzās un drāzās no vienas ielas otrā, kamēr viņš ar svilpi izsauca veselu policijas vienību un visi metās tai pakaļ.

Cilvēku pūļi aizsprostoja visus trotuārus. Septiņu mocekļu baznīcas vecākais atļāva tiem, kas vēlējās, par nelielu labdarības ziedojumu draudzei apsēsties uz baznīcas balustradēm. Logi un jumti bija pilni ar ziņkārīgajiem. Iestādes bija spiestas pārtraukt darbu.

— Es jums pateikšu, kas 'tas ir, — sacīja klerks trim jaunkundzēm. — Tā ir biržas ažiotaža, goda vārds.

— Kur jūs to grābāt? — sašuta kaimiņš. — Nekas tamlīdzīgs! Pajautājiet maizniekam. Viņš apgalvo, ka tā esot apdrošināšanas biedrības «Salamandra» rekl'ama.

— Nav tiesa! Nav tiesa! — kliedza puišeļi. — Tas ir rotaļu dirižablis!

Bet ritenis tikai ripoja un ripoja. No Mollijas purna krita putas, dzeltenās acis zvēroja pilnīgā bezprātā, mugura bija sacelta kūkumā. Šaudīdamās šurp un turp un visur uzdurdamās uz gavilējošo puiku barjerām, Mollija iedrāzās vienīgajā tukšajā šķērsielā, kas veda uz skvēru, un kā vilciņš uzlidoja kokā — tieši tai vietā, kur divu zaru starpā melnoja vārnas ligzda.

— Karr! — ieķērcās vārna, izplētusies pār olām.

Bet Mollijai nebija kur atkāpties. Sprauslodama un

drebēdama, matu cirtās, neaizmirstulēs, papīros un mēslos sapinusies, viņa devās virsū vārnai ar griezīgu kaujas saucienu. Vārna savukārt saboza spalvas, saplivināja spārnus, atvēra knābi un metās tieši virsū Mollijai.

Kamēr augstu kokā notika šī asiņainā divkauja, lejā, skvērā, risinājās citi notikumi.

Salamandrai pakaļdzenoties, izveidojās divas partijas: viena drāzās uz skvēru no baznīcas puses, un tās priekšgalā bija maiznieks, baznīcas sargs un deputāts Piruets, kas te bija gadījies nejauši kopā ar savu sekretāru, portfeli un buldogu. Otra, kas joņoja šurp no pretējās puses un kurā bija avīžu pārdevēji, zābaku spodrinātāji un puikas, pirmajā vietā izvirzīja resnu, sarkanu cilvēku blūzē un salmeni galvā.

Steigā abas partijas uzskrēja viena otrai virsū, sajuka vienā barā, un baznīcas sargs kopā ar deputātu Piruetu dabūja no sarkanā cilvēka milzīgu punu pierē.

— Ser! — nepatikā iesaucās deputāts. — Es esmu neaizskarams! Kā jūs uzdrošināties!

— Nospļauties man par to! Nelieniet tur, kur nevajag! — uzbļāva sarkanais cilvēks.

— Tā viņam vajadzēja! Gāz pa purnu! — viņu no abām pusēm atbalstīja iekarsušie jenkiji. — Iemizo pa krietnam!

— Polismen! — deputāts kliedza. — Tracis! Propaganda! Te apvaino parlamentu un baznīcu!

— Tā ir, — sadrūmis viņa pusē nostājās maiznieks.

— Puiši, tie ir boļševiki! Bet ir gan viltīgi, suņi tādi! Izlaiduši salamandru, lai aģitētu par tirdzniecības līgumu! Bet mūsu labībai tad ir beigas, lai mani kaut pērkons nosper.

— Tiesa, tiesa! — viņam piebalsoja baznīcas sargs, likdams klāt punam vara naudas gabalu. — Balsojiet pret, kamēr šī pati salamaivira nav sapuvusi!

— Eku liela bēda! — bļāva sarkanais cilvēks.

— Tirdzniecības līgums! Kas tur slikts — patirgoties ar Padomju Krieviju! Es pats esmu tirgotājs. Lai iznāk tas, kas ir pret tirdzniecības līgumu! Viens, divi!…

Deputāts Piruets paskatījās uz visām pusēm. Viņa partija sekoja viņam drudžainiem skatieniem. Viņš saprata, ka var zaudēt popularitāti, atgrūda nost buldogu un sekretāru, nosvieda portfeli, novilka svārkus, atlocīja piedurknes un, iekliedzies «Nost ar līgumu!» — metās tuvcīņā.

Pēc stundas policijas vienība izšķīra cīnītājus «par» un «pret» līgumu, bet ātrās palīdzības mašīna tika piekrauta ar džentlmeņiem, kas bija dabūjuši principiālās brūces. Resnītis bija uzvarējis, bet deputāts pazaudējis buldogu, portfeli un popularitāti.

Ne mazāk traģiski beidzās nelaimīgās Mollijas divkauja ar vārnu. Paķērkusi brīdi pie izpostītā perēkļa un saplēstajām olām, praktiskā vārna sakampa aploksni ar Druka vēstuli un līdzīgi austrumu iedzīvotājiem, kas nēsā māju līdz uz muguras, devās ar šo vērtīgo priekšmetu tālā emigrācijā.

Kas attiecas uz Molliju, tad viņa gulēja zemē ar izknābtām acīm un pārlauztu mugurkaulu. Miers viņas pīšļiem! Viņa bija ziedojusi savu dzīvību, lai virzītu tālāk mūsu romānu.