Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Piecdesmit ceturtā nodaļa DĀVINĀMAIS PULKSTENIS

— Nu, bet tagad var arī ziņot, — noteica pie sevis Sorovs, veltīgi izgaidījies Loriju, Nedu un Vilingu.

Drudzis bija pilnīgi pārgājis, atstājot aiz sevis, kā tas Sorovam arvien mēdza notikt, vātis un čūlas.

Aplīmēts ar plāksteriem, bet priecīgs un apmierināts, Sorovs izgāja no sava mitekļa un steberēja uz Petrogra- das padomi. Vakarā vajadzēja notikt svinīgajai sēdei, kurā tiks paziņots tirdzniecības līgums ar Ameriku. Un tad arī pasniegs dāvanu … Sorovs zināja, ka Kreslinga nodomi izjaukti un tiešas briesmas krievu biedriem nedraud, bet kur gan palikusi dāvana? Un kas to pasniegs? Un kur jaunais Morlenders un Viviana Ortone? Uz visiem šiem jautājumiem viņam nebija atbildes. Un vajadzēja papūlēties, lai izlaiž zēnus brīvībā.

Tomēr pie Petrogradas padomes durvīm viņu gaidīja pārsteigums. Gara auguma milicis, kas stāvēja pie durvīm, īsi viņam paziņoja, ka sēde jau notikusi.

Pie desmitiem jautājumu, kas mocīja Sorovu, pievienojās vēl jauni. Kad un kāpēc pārcelta sēde? Kas tajā noticis? Vai dāvana pasniegta?

Paklaiņojis bez mērķa pa ielām Petrogradas padomes tuvumā, Sorovs beidzot nolēma ielūkoties mājā uz Moi- kastrita, kur dzīvoja neīstais Vasilovs. Bet arī tur bija tukšs un kluss. Pie durvīm vairs nesēdēja priecīgais zābaku spodrinātājs, uz trepēm neviens nenāca pretī, Vasilova istabas durvis bija aizslēgtas ar priekškaramo atslēgu.

Sorovs sadrūma un lēnām izgāja uz ielas. Nav zināms, kur viņš būtu tvēries, ja viņam pēkšņi pie auss nebūtu atskanējis priecīgs «Mend-Mess» un pār plecu pieliecies Lorija smaidošais purns, kas cietuma maizē un cietuma bezdarbībā bija krietni vien apvēlies apaļāks.

— Mess-Mend! — Sorovs aši atbildēja, nespēdams valdīt savu prieku. — Kā tad tu te gadījies? Kur pārējie?

— Es, vecīt, skraidu pa visu Petrogradu, tevi meklēdams. Pēc smakas saodu, kur tu iesi. Cilpo mudīgāk, mūs gaida pie biedra Rebrova, bet pa ceļam es tev pastāstīšu visu, kas noticis, tā kā avīžu romānā, ar turpinājumiem …

Un kamēr viņi soļoja pa ielām, Lorijs Lens — gandrīz skriešus, bet Sorovs — palēkdamies, tikko spēdams tikt līdzi — Lorijs ar baudu un sakarīgi izstāstīja viņam par notikumu Aeroelektrostacijā, par mīklaino ceturto Vasilovu.

— Mēs viņu mazlietiņ paņēmām priekšā, Sorov. Protams, ja raugās 110 aritmētikas viedokļa, mēs bijām trīs, bet viņš — viens. Varbūt kopsumā tas arī nepareizi. Bet, mēs, Sorov, vecīt, skatījāmies no citas puses. Koda un skrāpēja viņš nāvīgi. Bet tomēr es no viņa izvilku, kas viņam aiz ādas, un nebija jau grūti saprast… Nu, nopratinot mēs visi trīs atzināmies, ka spēlējām maskaradi un tā tālāk. Krievu biedri, Sorov, papilnam izsmējās mums līdz. Bet tālāk viss notika kā pēc notīm. Mēs aizbraucām uz vienu vietu, bet tur jau stāv mūsu dāvana kastē, un turpat abi — miss Ortone un Morlenders…

Bet te viņi bija nonākuši pie gala mērķa, un Sorovs, devis Lorijam izteiksmīgu zīmi turēt mēli aiz zobiem, ātri kā jauns puika uzskrēja augšā pa trepēm.

Lorijs bija runājis taisnību. Jaunais Morlenders un Viviana, līdzko notirpušie locekļi bija kļuvuši spējīgi kustēties, bija divatā klusītēm pa logu izkļuvuši ārā no sava cietuma, nolaidušies pa jumtiem lejā uz ielas un ar pēdējiem spēkiem nokļuvuši līdz Rebrova dzīvoklim. Kad visi bija noklausījušies viņu stāstu, viņiem iedeva ēst un dzert, norīvēja ar spirtu, nolika atpūsties, bet pēc pusstundas liela auguma sarkanarmieši, izkratījuši neīstās ubadzes tukšo dzīvokli, atgādāja no turienes šurp kasti ar pulksteni. Kāds liels speciālists, kas rīkojās pēc Neda un Vilinga padomiem, to pašlaik saiņoja ārā, kad Sorovs kopā ar Loriju ieskrēja istabā.

Rebrovs, kas jau pazina viņu pēc stāstīšanas, cieši spieda roku slavenajam strādniekam-izgudrotājam.

—- Uzmanīgāk, draugi! — Sorovs iekliedzās, piegājis pie kastes. — Tiesa, mēs darījām, ko spējām, tomēr…

— Bet ko jūs darījāt? — jautāja speciālists, lēnām atskrūvēdams pulksteņa futrāli.

— Izdarījām mazu viltību, — samulsis atbildēja Sorovs. — Ir tāds sens izteiciens par modrību. Nu un tad mēs to fonografiski pievienojām pie stundu sišanas mechanisma, bet bumbu, protams, izņēmām ārā.

— Jūs domājat, ka esat izņēmuši, — teica speciālists, ar gumijas cimdā tērptu roku noraudams pulkstenī kaut kādu aukliņu. — Nu, ja arī izņēmāt, kāds ir ielicis atpakaļ. Ātrāk padodiet spaini ar smiltīm!

Viņš izvilka no pulksteņa ciparnīcas pavisam maziņu, kompaktu mechanismu ar metala uzgalīti, zem kura šūpojās atrautās aukliņas gals, un ar vislielāko piesardzību ielika to smiltīs. — Nogādājiet to uz mūsu laboratoriju!

Tie paši sarkanarmieši, kas bija atnesuši kasti, paņēma spaini ar smiltīs iebāzto mechanismu un ātri iznesa to ārā no istabas.

— Nu, bet tagad, — Rebrovs teica, — rīkojieties jūs, Sorov. Parādiet, ko jūs tur esat ielikuši šai mīļajā kapitālistu dāvaniņā.

Sorovs svinīgi piegāja pie pulksteņa. Tas stāvēja tagad ne ar ko neapklāts, visā savā apbrīnojamajā skaistumā, lakotajām, ar kokgriezumiem izrotātajām dārgā Brazilijas koka sieniņām laistoties. Vecais meistars sataustīja uzvilkšanas mechanismu, nostādīja rādītāju uz divpadsmitiem, pāra reižu pagrieza — un skaidra, noteikta balss pilnīgajā klusumā noteica latiniski: «Timeo Danaos et dona ferentes!»

— «Bīsties danajiešus un viņu atnestās dāvanas», — Rebrovs smiedamies pārtulkoja. — Mani dārgie draugi, jūsu brīdinājums ir vietā. Un pulkstenis — tas ir lielisks pulkstenis, brīnišķīgs darbs! — atklājis savu noslēpumu, tas kalpos mums un darbosies mūsu labā tikpat uzticīgi, kā darbojas mūsu un jūsu labā pats Laiks!