Es nezināju, kā man rīkoties. Ierunāties par to vīram? Bet viņš var sacīt: «Par visu to labumu, ko saņem no manis, tu taču varētu gan palīdzēt.» Vai arī sadusmosies un skarbi uzkliegs: «Nevajadzēja ar mani precēties!» Ne man viņu aizrunāt. Pamest mīļāko? Tas nav manos spēkos! Es mīlu viņu. Un negribu zaudēt prieku tāpēc vien, ka vīrs mani aizvainojis. Turklāt ja es kļūtu vēsāka pret iemīļoto, viņš pieprasītu atlīdzību par vīram parādīto labvēlību. Esmu jau pierimusi, man tikai atliek aizvērt acis un slīdēt tālāk. Labi gan, ka mans stāvoklis sabiedrībā vēl nav sašķobījies. Esmu izjutusi tās baudas, pēc kurām biju tiekusies. Tikai uz vīru niknojos: cik ļoti gan viņš mani nievāja, ja reiz spēja pasniegt kā dāvanu citam! Kā viņu sodīt? Pārdomājusi tomēr sapratu, ka notikušais man dod vēl lielāku brīvību. Ja jau viņš mani izmantoja savos nolūkos, bet es nepretojos, tad nākotnē es varu būt noteicēja par savu rīcību. Viņam nav tiesību mani saistīt. Tas būtu netaisnīgi. Es nezināju, kā viņu sodīt, un arī netaisījos to darīt. Būšu neatkarīga — un viss. Kas zina, varbūt man līdzās viņš celsies arvien augstāk? Es priecājos. Galu galā tā ir izeja! Un virs manis atkal iemirdzējās starojoša saule.
Vīģeskoku biju redzējusi tikai gleznā. Un uzreiz nospriedu: ja jau tas tiešām ir tāds, esmu tam līdzīga. No katra zara var izaugt kociņš, kurš nezaudē saikni ar veco sakni. Es biju precēta sieva, taču bezgala kuplināju, tā teikt, galveno un rezerves paziņu pulku. Es visur izlaidu saknes, it kā pārvērzdamās mīlestības kokā. Reizēm vīru uzaicināja nolasīt lekciju par tikumību — es sēdēju līdzās. Viņš noņēmās ar morāli, bet es apcerēju savus plānus. Tas man šķita visai jocīgi. Sabiedrībā zināja par manām gaitām, bet vīru joprojām uzskatīja par morāles sargātāju. Pret viņu izturējās ar cieņu, pret mani — ar skaudību. Nekas, ja vien būs stāvoklis un nauda — viss tiks piedots. Sajā pasaulē nav zināms, kas ir labs, kas — ļauns. To es biju teicami iegaumējusi.