Piezīmes par kaķiešu pilsētu

3

Es nedomāju par kaut kādām briesmām, nekādu baiļu nebija manā dvēselē. Karstums, bads, slāpes un sāpes — nekas nebija stiprāks par nogurumu: es taču vairāk nekā pusmēnesi biju lidojis starpplanētu kuģī. Uz muguras nogulties man traucēja roku dzelži, tāpēc, saņēmis vienkopus pēdējos spēkus, no- gūlos uz sāniem un uzticēju savu dzīvību traucoša­jai, eļļainajai straumei. Varbūt es vismaz redzēšu labu sapni?

Atkal atguvies, nesapratu, vai atrodos akā vai arī mazā būdiņā bez logiem un durvīm. Grīdas vietā te bija neliels zālainas pļavas stūrītis, jumtu aizstāja sudrabainas pelnu krāsas debess gabaliņš. Manas rokas jau bija brīvas, toties vidukli aptvēra resna virve, kaut gan bez tādas jostas gluži labi varēju iztikt. Virves otru galu neredzēju, droši vien tas bija piesiets kaut kur pie ārsienas. Kā rādās, te mani būs nolaiduši no debesīm. Pistole vēl aizvien atradās kabatā. Dīvaini! Ko viņi darīs ar mani? Pieprasīs izpirkšanas maksu? Nāksies pārāk nopūlē­ties — viņiem būs jālido uz Zemi. Varbūt viņi no­sprieduši: noķerts briesmonis, kuru varēs izdresēt un nometināt zooloģiskajā dārzā vai arī nosūtīt uz veterināro klīniku, lai tur preparētu. Visādi varēja notikt. Es pasmīnēju: liekas, pamazām sāku jukt.

Mute izkaltusi. Kāpēc viņi man neatņēma pistoli? Sis dīvainais un nomierinošais fakts tomēr nerem­dēja manas slāpes. Es sāku pētīt apkārtni un pēkšņi kaktā ieraudzīju akmens krūzi. Kas tajā iekšā? Kā­jas vēl sakaltas — būs jālec. Pārvarēdams sāpes, es centos piecelties, taču kājas neklausīja.

«Aka» bija pašaura, un vajadzēja tikai nogulties zemē, lai līdz krūzei paliktu daži centimetri. Virve ap jostasvietu diemžēl mani atturēja no liekām pū­lēm. Ja es mēģinātu atlaisties uz vēdera, izplestu rokas un strauji saslietos, virve tik un tā mani at­kal nostutētu uz kājām.

Izkaltusī rīkle ierosināja jaunu, ģeniālu plānu. Jā­noguļas augšpēdu, jācenšas kustēties ar kājām pa priekšu — vaboles gaitā, kad tā nokritusi uz mu­guras un netiek atpakaļ. Lai gan virve bija savilkta cieši, taču es parāvu to augstāk — līdz krūtīm —, tā cerēdams ar kājām aizsniegt krūzi. Labāk sāpes nekā slāpes! Virve dziļi iegriezās miesā, tomēr es rāpoju, nepievērsdams uzmanību sāpēm, un beidzot pieskāros dārgumam.

Tavu postu — važas neļāva izplest kājas, lai ar tām varētu aptvert krūzi. Veltas cerības!

Tātad jāguļ un jāskatās debesīs. Es instinktīvi sa­taustīju pistoli, izņēmu to un tīksmi aplūkoju šo jauko lietiņu. Pēc tam tās spožo stobru pieliku pie deniņiem: jāpakustina pirksts — un es nekad vairs necietīšu slāpes. Bet tajā mirklī galvā iešāvās cita doma. Es ātri apsēdos, pagriezos un, nomērķējis uz virvi, divas reizes izšāvu. Virve apogļojās. Dru­džaini darbodamies ar rokām un zobiem, es bei­dzot to pārrāvu un, trakā sajūsmā aizmirsdams par kāju dzelžiem, uzlēcu augšā, bet turpat arī nokritu. Aizrāpoju līdz krūzei, pacēlos, ielūkojos iekšā. Tur kaut kas iespīdējās! Varbūt — ūdens, bet varbūt. . . Nav laika šaubām! Krūze bija ļoti smaga, es tik tikko to pieliecu, un pirmais vēsais malks šķita gar­dāks par brīnumainu nektāru. Par pūlēm vienmēr tiek atalgojums — galu galā es sapratu šo vien­kāršo patiesību.

Ūdens bija pamaz, un es neatstāju ne piliena.

Man kļuva vieglāk. Apkampis savu glābēju — krūzi, es aizsapņojos: noteikti es to ņemšu līdzi, kad atgriezīšos uz Zemes. Taču tūlīt arī sadrūmu — diemžēl izredzes niecīgas … Nezinu, cik ilgu laiku es sēdēju nekustīgs, raudzīdamies krūzē.

Virs manis, aprautu kliedzienu pavadīts, pārlidoja putnu bars. Es atģidos, pacēlu galvu un ieraudzīju vakarblāzmas sārto josliņu. Pelēkās debesis likās augstākas un gaišākas, arī sienām iekrāsojās sār­tas apmales. «Drīz satumsīs,» es nodomāju. «Ko lai dara?»

Plāni, kuri noderētu uz Zemes, te nebija īsteno­jami, jo es nepazinu savu pretinieku. Robinsonam nebija tādu grūtību, viņš varēja brīvi darboties, iz­lemt pēc sava prāta, bet man jāmēģina izrauties no kaķcilvēku ķetnām. Par šīm būtnēm Zemes ļaudīm nebija visniecīgākā priekšstata.

Un tomēr — ko darīt?

Vispirms būtu labi, ja varētu noņemt važas. Līdz šim es tās nepētīju, domādams, ka tās ir no dzelzs, tagad atklāju, ka tās ir svina krāsā. Lūk, kāpēc man mocītāji neatņēma pistoli: uz Marsa, kā re­dzams, dzelzs nav, un šie kaķi, būdami pārāk pie­sardzīgi, neuzdrošinās pieskarties nepazīstamai lie­tai. Es aptaustīju važas — cietas. Mēģināju lauzt — nepadevās. No kā tās taisītas? Dedzīgai vēlmei iz­glābties pievienojās ziņkārība. Ar pistoles stobru es paklabināju važas — tām bija citāda — dzelzij ne­raksturīga skaņa. Varbūt važas ir no sudraba vai arī no svina? Visu, kas mīkstāks par dzelzi, es pār­vīlēšu — jāsadauza krūze un jāizmeklē asa šķemba (es jau biju aizmirsis savu ieceri pārvest akmens krūzi uz Zemi). Taču mest krūzi pret sienu es ne­uzdrošinājos — baidījos pievērst kaķcilvēku uzma­nību. Nē, viņi neatnāks: tikko es izšāvu no pistoles, un neviens uz to nereaģēja. Sadūšojies es atdauzīju no krūzes gabalu un ķēros pie darba.

Protams, ar neatlaidīgu darbu pat dzelzs siju var noslīpēt līdz šujamadatas smalkumam, tomēr cerēt, ka akmens ātri sadeldēs metāla važas, būtu pārāk liels optimisms. Pieredze pamatu pamatos ir kļūdas bērns, un man tikai nācās maldīties: Zemes pieredzei te nebija nekādas vērtības. Es vīlēju ļoti ilgi, taču uz važām neparādījās pat ieskrāpējumi, it kā es, nabadziņš, ar akmeni censtos pāfzāģēt di­mantu.

Es aptaustīju savas skrandas, kurpes, pat matus, cerēdams atrast kaut ko parocīgu, kas man varētu palīdzēt, — šķiet, es jau sāku zaudēt prātu! Tad pēkšņi bikšu kabatā es sačamdīju sērkociņu kastīti metāla futrālī. Es nesmēķēju un parasti sērkociņus līdzi nenēsāju; kā tad tie varēja pie manis atras­ties? Ā, atcerējos! So kārbiņu pirms aizlidošanas man iebāza kabatā kāds paziņa, jo viņam nebija citas dāvanas. «Ceru, ka sērkociņi nepārslogos starpplanētu kuģi!» viņš toreiz pajokoja. Tagad man likās, it kā tas būtu noticis pirms vairākiem ga­diem: divu nedēļu lidojums, protams, neveicināja atmiņas uzlabošanos.

Es grozīju rokās kārbiņu un domāju. Kad nav ne­kādu izredžu, paliek vienīgi patīkamas atmiņas. Dzīvē ir bagātīga iespēju izvēle.

Satumsa. Trakoti izsalcis, es uzrāvu sērkociņu, lai paskatītos, vai neatradīsies kas ēdams. Sērkociņš nodzisa, es aizdedzināju otru. Automātiski muļķo­damies, es to tuvināju važām… un pēkšņi — pšš! — no tām palika pāri baltu pelnu saujiņa; visu apkārtni piepildīja tāda smirdoņa, ka es gan­drīz vai apvēmos.

Kā redzams, šie kaķi pazīst ķīmiju. Lūk, to es ne­gaidīju!

.