Piezīmes par kaķiešu pilsētu - читать бесплатно онлайн полную версию книги автора Lao Še (6) #27

6

Māmiņas rokas tapa raupjas no mazgāšanas. Reizēm es māmiņai palūdzu pakasīt man muguru, taču neuzdrošinājos viņu bieži apgrūtināt — viņa bija pārāk nogurusi. Smirdīgās zeķes viņai atņēma apetīti. Es zināju: māmiņa kaut ko pārdomā. Dažkārt viņa atlika veļu sāņus un it kā pamira. Par ko viņa domāja, es nevarēju uzminēt.

7

Māmiņa lūdza mani nespītēties un saukt šo vīrieti par tētuku. Viņa man atrada jaunu tēvu. Es zināju — šis bija cits, jo tētuks gulēja kapā. Runādama par jauno tēvu, māmiņa raudzījās sānis. Norīdama asaras, viņa teica: «Es nevaru pieļaut, lai tu nomirtu badā.» Jā, tas piespieda māmiņu atrast man citu tēvu. Toreiz es daudz ko nesapratu, man bija baismi, taču es cerēju — nu mēs vairs nebadosimies. Kāda dīvaina sakritība! Kad pametām savu istabiņu, debesīs atkal karājās mēness sirpis. Šoreiz tas spīdēja spožāk un likās ļaunprātīgs: es aizbraucu no savām mājām, ar kurām biju tik saradusi. Māmiņa iesēdās sarkanās kāzu nestuvēs, priekšgalā soļoja muzikanti; bungu un tauru skaņas padarīja vai kurlu. Nestuves virzījās uz priekšu, kāds vīrietis mani veda pie rokas tām nopakaļ. Ļaunā mēness gaisma it kā drebēja saltajā vējā. Ielās nebija ļaužu, tikai klaiņojoši suņi riedami sekoja muzikantiem. Nestuves virzījās ļoti ātri. Uz kurieni? Varbūt māmiņu nesa uz kapiem? Vīrietis vilka mani aiz rokas. Ar pūlēm es turējos līdzi, man gribējās raudāt, taču es nespēju. Vīrieša plauksta bija sviedraina un auksta kā zivs. Es gribēju kliegt: «Māmiņ!» — taču neuzdrīkstējos. Mēness sirpis pēkšņi kļuva tāds kā šaurāks, it kā kāds būtu piemiedzis lielu aci. Nestuves ienesa šaurā šķērsielā.

8

Trīs četrus gadus es laikam neredzēju mēness sirpi. Jaunais tētis pret mums izturējās labi. Viņam bija divas istabas: viņš un māmiņa apdzīvoja vienu, es gulēju otrā. Sākumā es gribēju gulēt kopā ar māmiņu, bet pēc dažām dienām iemīlēju mazo istabiņu. Sniegbaltas sienas, galds un krēsls — šķita, ka tas viss ir mans. Arī sega te bija biezāka un siltāka nekā agrāk. Māmiņa kļuva apaļāka, vaigos ielija sārtums, no viņas rokām pamazām nozuda tulznas. Man vairs nevajadzēja skriet uz lombardu ieķīlāt mantas. Jaunais tētis mani iekārtoja skolā. Dažreiz viņš pat rotaļājās ar mani. Nezinu, kālab man negribējās viņu saukt par tēti, kaut arī sapratu, ka viņš ir ļoti labs cilvēks. Viņš nojauta visu. Viņš bieži jokoja, un, kad smējās, viņa acis kļuva skaistas. Slepenībā māmiņa mani centās pierunāt, lai es viņu saucot par tēti, un es jau arī pati jutu, ka nevajadzētu būt tik stūrgalvīgai. Mēs tak ar māmiņu tagad esam paēdušas, pateicoties viņam … Neatceros, ka šajos trijos četros gados būtu redzējusi mēness sirpi… Varbūt redzēju, bet aizmirsu … Taču es vienmēr atcerēšos, kāds tas bija, kad nomira tētuks, un kāds tas bija, kad māmiņu nesa sarkanajās nestuvēs. Visu mūžu es atcerēšos šo auksto, bālo spīdumu — gluži kā nefrīta atblāzmu…

9

Es iemīlēju skolu. Man vienmēr likās, ka skolā ir daudz puķu, kaut gan īstenībā to nemaz nebija. Līdzko atceros skolu, es iedomājos par puķēm, tāpat kā domas par tētuka kapu atsauc manās atmiņās mēness sirpi aiz pilsētas, tā lēnajā vējā trīsošo gaismu. Māmiņai ļoti patika puķes, taču viņa nespēja tās nopirkt. Viņai reizēm kāds uzdāvināja puķes, un viņa laimīga tūlīt tās iesprauda matos. Šad tad es viņai atnesu pāris ziediņu; tos iespraudusi matos, viņa kļuva jaunāka. Māmiņa priecājās, un es arī priecājos. Man patika skola. Droši vien tāpēc, domājot par skolu, es atceros puķes.