Piezīmes par kaķiešu pilsētu

19

Klausoties Mazo Skorpionu, es nevarēju neievērot viņa noslieci uz skepticismu, taču pasniedzēju noga­lināšana bija notikusi manu acu priekšā. Lai kā es šaubītos par sarunu biedra pesimistiskajiem seci­nājumiem, iebilst nevarēju, tālab pajautāju:

— Vai pie jums ir zinātnieki?

— Ir un ļoti daudz, — Mazais Skorpions ironiski atbildēja. — Milzīgs daudzums, kas liecina vai nu par kultūras uzplaukumu, vai par panīkumu. Atka­rībā no tā, ko saprot ar vārdu «zinātnieks». Es ne­taisos dot savu skaidrojumu, bet, ja tu vēlies pa­skatīties uz mūsu zinātniekiem, varu pasaukt.

— Tātad paaicināt?

— Pakliegt! Uz aicinājumu viņi neatsauksies — tu vēl nepazīsti viņus. Dulnuma, ved šurp dažus gudros, saki, ka es viņiem došu ēst lapas! Lai Zvaig­znīte un Ziediņš tev palīdz!

Meitenes smiedamās izgāja. Man ļoti gribējās re­dzēt zinātniekus, es pat aizmirsu citus jautājumus, ko biju sagatavojis Mazajam Skorpionam. Mēs klusi sēdējām un zelējām dulnuma lapas; beidzot parādījās Dulnuma ar draudzenēm, pagaidām bez zinātniekiem. Viņas nosēdās mums apkārt.

— Uzmanīgāk, briest pratināšana! — Mazais Skorpions pa jokam brīdināja.

Meičas iespurdzās.

— Mēs tik tiešām gribam kaut ko pajautāt. Vai drīkst? — Dulnuma iesāka.

— Lūdzu, tikai es neesmu lakstošanās meistars, — es atbildēju, neviļus atdarinādams Mazo Skorpionu.

— Saki — kādas izskatās jūsu sievietes? — visas izšāva vienā balsī.

Es nojautu, ka varēšu ierosināt viņu iztēli.

— Mūsu sievietes arī pūderējas. — (Visas noste­nēja vien.) — No saviem matiem taisa visādus jau­kus brīnumus: gan tos audzē, gan apgriež, gan pār­šķir ar celiņu, gan sasien mezglā, gan ieziež ar aromātisku eļļu vai aprasina ar smaržām. — (Ma­nas klausītājas pašķielēja uz saviem sarainajiem matiem un vīlušās aizvēra platās mutes.) — Ausīs viņas iekarina pērļu vai dārgakmeņu auskarus, kuri šūpojas un zvīguļo sievietes soļu ritmā. — (Mei­čas tvēra savas mazās aušteles; Ziediņš, kā likās, centās tās pastiept garākas.) — Rokas, kājas un kaklu viņas atkailina, pārējo ķermeni apsedz: tas ir daudz vilinošāk nekā staigāt pilnīgi kailām, — es tīšuprāt pasmējos par meičām. — Kails cilvēks var valdzināt tikai ar ķermeņa skaistumu, taču visiem tas gandrīz vienāds, bet daudzkrāsains apģērbs tam piešķir īpašu daiļumu. Tāpēc mūsu sievietes ģērb­jas pat vasarā, kaut ari viņām nekas nav pretī pa­dižoties ar dabas dotumiem. Viņas valkā kurpes — ādas, pinuma, ar augstiem papēžiem, smailiem pur­niem, reizēm izšūtas un izgreznotas. Nu, kā pa­tīk? — (Neviena neatbildēja, pārsteigumu pauda burtam «o» līdzīgās meiču mutes.) — Tajā zemē, kur es esmu dzimis, kādreiz sievietes nosaitēja kā­jas, lai tās neaugtu lielākas. Tagad vairs ne…

— Kāpēc?! ■— visas iekliedzās, nenogaidījušas turpinājumu. — Muļķes! Mazas kājiņas — tas tik ir skaisti!

Redzēdams meiču lielo satraukumu, es piekāpos:

— Neuztraucieties! Ļaujiet visu izstāstīt! Viņas vairs nenosaitēja kājas, toties sāka valkāt augstpa­pēžu kurpes — un pašas kļuva slaidākas, staltākas. Tiesa, viņām deformējās kauli, dažreiz nācās stai­gāt, turoties pie sienām. Viņas nereti klibo, krīt, īpaši tad, ja papēdis nolūzis.

Visas pieklusa, juzdamas cieņu pret Zemes sie­vietēm, un paslēpa savas kājas. Es jau gribēju mai­nīt sarunas tematu, taču kurpes ar augstiem pa­pēžiem izrādījās pārāk pievilcīgas.

— Bet cik augsti ir šie papēži? — viena jautāja.

— Uz kurpēm zīmē ziedus, jā? — otra pārķēra.

— Vai papēži klaudz, kad iet?

— Bet kā izliecās kauli? Paši no sevis, vai vis­pirms tos vajadzēja izliekt, bet pēc tam uzvilkt kur­pes?

— Tu runāji par ādas kurpēm. Vai cilvēku āda tām der?

— Bet kādās krāsās ir izšuvumi?

Es kļūtu pamatīgi bagāts, ja mācētu ģērēt ādu vai šūt kurpes. Tikko paspēju ieminēties, ka mūsu sievietes prot ne tikai greznoties, ienāca zinātnieki.

— Dulnuma, no lapām sagatavo sulu! — Mazais Skorpions izrīkoja. — Bet jūs, — viņš pievērsās pā­rējām meičām, — ejiet kaut kur citur apspriest augstpapēžu kurpes!

Vienā rāvienā ieradās astoņi zinātnieki. Paklanīju­šies Mazajam Skorpionam, viņi nosēdās uz grīdas un pacēla acis pret debesu zilgmi. Man viņi nevel­tīja ne skatiena.

Dulnuma viņiem iedeva sulas trauciņus; tos iz­tukšojuši, viņi aizvēra acis, likdami noprast, ka ne­kādā ziņā negrib skatīties uz mani. Man tas tieši bija pa prātam, jo es varēju pamatīgāk nopētīt vi­ņus pašus. Izrādījās, ka visi zinātnieki ir vāji un netīri, pat mazās aušteles bija pieķepējušas ar netī­rumiem. Viņu kustības šķita vēl lēnākas un glumā­kas nekā Lielajam Skorpionam.

Dulnuma lapu sula, kā noprotams, atstāja savu iespaidu: viņi atvēra acis un no jauna palūkojās de­besīs. Beidzot viens no gudrajiem ierunājās:

■— Es esmu pirmais zinātnieks visā Kaķiešu valstī.

Viņš aplaida skatienu visapkārt un pat uzlūkoja mani. Pārējie zinātnieki tramīgi sakustējās, sāka ka­sīties, griezt zobus, kodīt nagus un korī iekliedzās:

— Tu — pirmais? Tu esi tāds pats draņķis kā tavs tēvs un vectēvs!

Es nospriedu — nu viņi klups cits citam virsū, taču pirmais zinātnieks, kā redzams, apradis ar ķengā­šanos, iesmējās.

— Mūsu dzimta jau trīs paaudzes nodarbojas ar astronomiju. Astronomiju! Bet kas jūs esat? Aizjū­ras astronomi darbojas ar visādiem aparātiem, tāl­skatiem, bet mēs jau trīs paaudzes tikai ar savām acīm vērojam zvaigznes — lūk, īstās spējas! Mēs izpētām zvaigžņu ietekmi uz cilvēka likteni, uz laimi un nelaimi, — vai tad ārzemnieki no tā kaut ko sajēdz? Pagājušajā nakti es skatījos zvaigznēs, Ve­nera stāvēja tieši virs manas galvas. Kurš būtu saucams par mūsu valsts pirmo zinātnieku?

— Es, — Mazais Skorpions pajokoja, — jo Ve­nera man uzsmaidīja.

— Jums pilnīga taisnība, kungs! — astronoms at­bildēja un pieklusa. Pārējie zinātnieki arī apstipri­nāja, ka Mazajam Skorpionam esot taisnība, pēc tam visi iegrima dziļdomīgā klusēšanā.

— Nu runājiet tak! — Mazais Skorpions pavē­lēja.

— Es esmu pirmais zinātnieks visa Kaķiešu val­stī, — izgrūda cits un visus noskatīja ar uzvarētāja skatienu. — Kas tā astronomija tāda ir? Visi zina, ka tas ir štrunts. Zinības sākas ar rakstu zīmēm — tā ir vienīgā zinātne. Es trīsdesmit gadus mācījos rakstu zīmes. Kurš tagad uzdrošināsies mani ne­atzīt par pirmo zinātnieku — kurš?!

— Vācies pie visiem velniem! — nokliedza mācītie vīri. Taču rakstu zīmju speciālists nebija tik bikls kā astronoms. Sagrābis vienu no kolēģiem, viņš iebļāvās:

— Tātad tu neatzīsti?! Vispirms atdod dulnuma lapu parādu! Citādi tev noraušu galvu — kā pir­mais zinātnieks es to saku.

— Vai es — pasaulslavenais zinātnieks — aiz­ņemtos no tevis kaut lapu?! Liec mierā, nenosmērē man roku!

— Apēdis cita dulnuma lapu un nu vēl sadomājis liegties?! Labi, pagaidi tikai — kad es publicēšu pē­tījumu par rakstu zīmēm un kļūšu pirmais ne tikai mūsu valstī, bet arī visā pasaulē, tad es pierādīšu, ka starp senajiem vārdiem nebija tava uzvārda! Redzēsi!

Zinātnieks, parāda neatzinējs, nobijās un sāka lūgties Mazo Skorpionu:

— Kungs, ātrāk aizdod man vienu lapu, es no­kārtošu parādu! Tu tak zini, ka es esmu pirmais zi­nātnieks mūsu valstī, bet zinātniekiem nekad nav naudas. Varbūt esmu paņēmis to nolādēto lapu, vairs neatceros. Un vēl tevi lūdzu, kungs: paprasi savam tēvam, lai viņš zinātniekiem piešķir vairāk dulnuma lapu. Citi bez tām var iztikt, bet mēs (īpaši es — pirmais zinātnieks) vienkārši nevaram nodarboties ar zinātni. Nesen es izpētīju, ka senatnē viens no soda veidiem bijusi ādas novilkšana dzīvam cil­vēkam. Drīz vien par to uzrakstīšu rakstu un lūgšu tavam tēvam, lai viņš nodod ķeizaram. Viņa Augstī­bai būs parocīgāk atjaunot šo interesanto, dziļas vēstures saknes laidušo sodu. Vai šāds atklājums mani nepadara par pirmo zinātnieku? Iedomājies — rakstu zīmju pētīšana! Vēsture — tā ir īstā zinātne!

— Bet vai tad vēsture netiek rakstīta? Atdod manu dulnuma lapu! — lingvista pozīcijas bija ne­satricināmas.

Mazais Skorpions Dulnumai lika atnest vēstur­niekam paredzēto dulnuma lapu, taču viņš nolauza pusi, pirms atdeva lingvistam.

— Atdodu tev, kaut gan nevajadzēja jau …

— Ak tu atdod tikai pusi??! — lingvists vaima­nāja.

— Lai es nolādēts, ja nenozagšu tavu sievu!

Tad nu visi zinātnieki satraucās un sāka žēloties

Mazajam Skorpionam:

— Kungs, kāpēc mums, zinātniekiem, iznāk tikai pa vienai sievai? Nav brīnums, ka mēs esam spiesti domāt par citu sievu zagšanu. Mēs cīnāmies par visas valsts slavu, mūsu pēcteči caur gadsimtiem iz­nesīs daudzu paaudžu zinātnieku pieredzi, — kāpēc gan ikvienam no mums nevarētu būt vismaz trīs sievas?

Mazais Skorpions klusēja.

— Ņemsim, piemēram, dažādus zvaigznājus. Tur lielajai zvaigznei apkārt ir daudz mazu zvaigznīšu. Ja jau debess tā radīta, tad pie cilvēkiem vajadzētu būt tāpat, katrā ziņā priekš manis — pirmā zināt­nieka. Turklāt mana sieva novecojusi, nekam vairs neder.

— Atcerēsimies rakstu zīmes, kuras jau no se­natnes atveidoja sievietes ķermeņa dažādas daļas! Vienā savā darbā neapgāžami pierādīju — zināt­niekam nepieciešams daudz sieviešu …

Tālāk sekoja miglaini un ne visai pieklājīgi pie­rādījumi, no tiem, starp citu, bija skaidrs, kāpēc zinātniekiem vajadzīgas sievas. Mazais Skorpions joprojām klusēja.

— Varbūt jūs esat noguris, kungs? Mēs …

— Dulnuma, iedod viņiem nedaudz lapu — un lai viņi lasās! — Mazais Skorpions beidzot teica.

— Paldies jums, kungs, atvainojiet! — sāka trok­šņot zinību vīri. Pēc tam pagrāba dulnuma lapas, paklanījās Mazajam Skorpionam un, nepārtraucot lamāšanos, iztenterēja pa durvīm. Viņus nomainot, tūlīt iedrāzās jauno zinātnieku bars. Viņi bija ilgi gaidījuši aiz durvīm, nebija nākuši iekšā, jo baidī­jušies no gados vecākajiem kolēģiem. Veco un jauno zinātnieku tikšanās beidzas vismaz ar divām slep­kavībām.

Jaunie zinātnieki izskatījās labāk nekā vecie: sa­mērā tīri, pietiekami baroti un dzīvespriecīgi. Pirms apsēdās, viņi sasveicinājās ne tikai ar Mazo Skor­pionu, bet arī ar Dulnumu, pat ar mani. Redzēdams Kaķiešu valsts cerību, es atspirgu.

— Sie ir tie zēni, kas dažus gadus mācījušies ār­zemēs un zina visu, — Mazais Skorpions man pa­čukstēja. Viņa piezīme mazliet atvēsināja mani, īpaši tad, kad viesi pakampa dulnuma lapas.

Paēduši jaunie zinātnieki sāka sarunāties, taču es neko nesapratu, kaut arī Mazais Skorpions man bija iemācījis diezgan daudz jaunvārdu. Ausīs skanēja kaut kādi «barē», «skijs» un citi vārdi. Es uztrau­cos, jo viesi pievērsās man. Beidzot es uztvēru viena jautājuma jēgu.

— Kas tas jums uzģērbts, ārzemnieka kungs?

— Bikses, — es atbildēju, juzdamies kā pēdējais stulbenis.

— Kāpēc?

— Par kādu zinātnisku grādu tas liecina?

— Droši vien jūsu sabiedrība dalās bikšaiņu un bezbikšaiņu šķirās?

Es izspiedu tikai pamuļķu smīniņu. Viņi nepatikā novaibstījās, sāka taustīt manas sadriskātās bik­ses, turpinādami izprašņāt. Kad jaunie zinātnieki beidzot bija aizgājuši, es pajautāju Mazajam Skor­pionam, par ko viņi runāja.

— Tu man prasi? — Mazais Skorpions pasmai­dīja. — Bet kam man prasīt? Neko viņi neteica.

— Kā tad tā? Viņi atkārtoja «barē», «skijs».

— Tie ir populāri svešvārdi, kas nozīmē — «ķī­mija», «loma»; tikai tie subjekti tos lietoja, kā paga­dās, paši neko nesaprazdami. Tādu izteicienu pra­tējus sauc par jauna tipa zinātniekiem. Vārdi «barē», «skijs» un vēl «isms» pēdējā laikā kļuvuši īpaši moderni. Pirmie divi vārdi saplūstot nozīmē visu, ko vajag: «vecāki sit bērnu», «ķeizars ēd dul­numa lapas», «zinātnieks izdarīja pašnāvību» … Ja tu tos lietosi, arī tevi uzskatīs par zinātnieku. Galvenais — lietvārdi. Darbības vārdi nav vajadzīgi, bet īpašības vārdi tiek darināti no lietvārdiem.

— Kāpēc viņi man jautāja par biksēm?

—• Bet kāpēc meitenes iztaujāja par kurpēm ar augstu papēdi? Jaunie zinātnieki līdzīgi sievietēm: arī viņi cenšas būt tīrīgi, skaisti un modīgi. Vecie zinātnieki bez ceremonijas no sievietes prasa to, kas viņiem vajadzīgs, jaunie dod priekšroku savaldzinā- šaņāi. Redzēsi — pēc dažām dienām visi viņi iekāps biksēs.

Man šķita, ka istaba kļuvusi pārāk smacīga; es atvainojos Mazajam Skorpionam un izgāju uz ielas. Ziediņš un viņas draudzenes, piesējušas pie papē­žiem ķieģeļu gabalus, turēdamās pie sienas, mācījās staigāt kā ar augstpapēžu kurpēm.