Piezīmes par kaķiešu pilsētu - читать бесплатно онлайн полную версию книги автора Lao Še (34) #36

34

Es pamanīju uz ķermeņa slimības pazīmes. Tas mani grūda izmisumā, man šķita, ka nav vērts dzīvot. Es neko nedarīju; izgājusi uz ielas, bezmērķīgi klaiņoju apkārt. Man gribējās apciemot māti; viņa varbūt nomierinātu mani, es spriedu kā cilvēks, kuram drīz lemts mirt. Es apstaigāju to šķērsieliņu, cerēdama atkal ieraudzīt māmiņu, es atcerējos viņu pie durvīm pūšam plēšas. Bodīte bija slēgta. Neviens nezināja, uz kurieni viņi pārbraukuši. Tas man deva spēkus neatlaidībai: lai notiek kas notikdams, man jāuzmeklē māmiņa! Izmisīgā neatlaidībā es vairākas dienas staigāju pa pilsētas ielām, bet viss bija veltīgi. Piezagās doma — viņa mirusi vai kopā ar bodītes īpašnieku pārcēlusies uz citu vietu, varbūt tūkstoš li no šejienes. To iedomājoties, es apraudā- jos. Uzģērbusi kleitu un noberzējusi pomādi, atgūlos gultā un sāku gaidīt nāvi. Es ticēju, ka tā es varēšu nomirt ātrāk. Taču nāve nenāca. Pie durvīm atskanēja klauvējiens — kādam biju ievajadzējusies. Labi gan, tu dabūsi mani, tu arī aplipsi. Es nejutos vainīga ļaužu priekšā, jo tās jau nebija manas kļūdas, kuru dēļ viss tā iegrozījās. Es atkal kļuvu jautrāka, smēķēju, dzēru vīnu un sāku izskatīties pēc trīsdesmit četrdesmit gadus vecas sievietes. Zem acīm parādījās zili riņķi, delnas dega, es vairs nevaldīju pār sevi: dzīvot var tikai tad, ja ir nauda; vispirms jābūt paēdušam, bet pēc tam var spriedelēt par citām lietām. Es ēdu labi — kurš gan atteiksies no bagātīgas maltītes! Man vajadzīgs labs ēdiens, dārgas drēbes — vismaz ar to es cik necik skaistināšu savu dzīvi.

35

Kādā rītā ap pulksten vienpadsmitiem, kad es garos rītasvārkos sēdēju istabā, pagalmiņā izdzirdu soļus. Kaut gan cēlos pulksten desmitos, reizēm tikai ap divpadsmitiem uzģērbu kleitu — pēdējā laikā es biju kļuvusi ļoti slinka un varēju stundām sēdēt rltasvārkos. Es ne par ko nedomāju, ne par ko nesapņoju, vienkārši sēdēju vientulībā kā tāda aitasgalva. Lēni, viegli soļi tuvojās manām durvīm. Drīz vien es ieraudzīju acis — tās lūkojās pa durvju caurumu. Tās parādījās un pazuda; man bija slinkums pakustēties, es paliku sēžam. Acis atkal parādījās. Es neizturēju, klusiņām atvēru durvis — māmiņa!

36

Neatceros, kā mēs iegājām istabā un cik ilgi rau- dājām. Māmiņa nebija pārāk novecojusi. Bodnieks, neko viņai nesacīdams, neatstādams viņai nevienu mao, bija slepus atgriezies pie savas ģimenes. Māmiņa pārdevusi dažas mantas, atstājusi dzīvokli un pārvākusies uz kādu graustu. Viņa mani meklējusi vairāk nekā divas nedēļas. Beidzot nolēmusi tāpat vien iegriezties te un uzskrējusi man virsū. Viņa nav mani pazinusi un, jādomā, būtu ^izgājusi, ja es viņu nebūtu pasaukusi. Es pārstāju raudāt un iesmējos kā dulla: viņa atrada savu meitu, bet meita ir prostitūta! Lai mani pabarotu, viņa kļuva pērkama sieviete; tagad, kad mans pienākums barot viņu, esmu kļuvusi tieši tāda pati! Mātes profesija tikusi pārmantota!

37

Es cerēju, ka māmiņa nomierinās mani. Es zināju tukšu vārdu vērtību, tomēr man gribējās tos dzirdēt no māmiņas mutes. Mātes — visveiklākās krāpnieces pasaulē, viņu melus mēs uzskatām par mierinājumu. Mana māmiņa visu to bija aizmirsusi; tas nepārsteidza mani, jo viņu biedēja bads. Viņa sāka sastādīt manu mantu sarakstu, interesējās par maniem ienākumiem un izdevumiem, it kā manā profesijā nebūtu nekā neparasta. Es viņai pateicu par savu slimību, domāju, ka viņa centīsies mani pierunāt, lai es atpūšos dažas dienas. Nē, viņa tikai noteica — iešot nopirkt zāles. «Vai mēs vienmēr tā dzīvosim?» es jautāju. Viņa neko neatbildēja. Taču, bez šaubām, mani žēloja, bija nemierīga. Viņa man gatavoja ēdienu, apvaicājās par pašsajūtu un nereti slepus lūkojās uz mani, kā māte skatās uz iemigušu bērnu. Bet sacīt, lai pametu savu arodu, viņa nespēja. Ar sirdi es labi sapratu, kaut gan man bija sāpīgi: citu darbu neatradīšu. Mums jāēd, jāapģērbjas — tas noteica visu. Kāda gan jēga — māte, meita, gods … Nauda ir bezjūtīga.