Piezīmes par kaķiešu pilsētu

16

Man radās iespēja nopelnīt: es sāku skolniecēm adīt. Direktore man to atļāva. Taču es nopelnīju maz, jo skolnieces pašas prata adīt un manu palī­dzību meklēja tikai tad, kad nepaspēja noadīt stei­dzami vajadzīgās zeķes vai cimdus. Tomēr mana sirds it kā atdzīvojās, es pat nodomāju: būtu māmiņa pie manis, es varētu viņu paēdināt. Taču vajadzēja tikai paskaitīt nopelnīto — un es sapratu, ka tas viss ir vienīgi sapņi, kaut arī tie man deva dažus priecīgus mirkļus. Ļoti alku ieraudzīt māmiņu. Ja mēs satiktos un sāktu dzīvot kopā, mēs noteikti at­rastu izeju — tā es sapņoju, taču ne visai tam ticēju. Es domāju par māmiņu, un viņa man bieži rādījās sapņos. Reiz es kopā ar skolniecēm devos pastaigā ārpus pilsētas mūriem. Bija jau piektā va­kara stunda, kad atgriezāmies mājās. Vajadzēja pa­steigties, un mēs izvēlējāmies visīsāko ceļu. Un es ieraudzīju māmiņu! Mazā šķērsieliņā bija veika­liņš, kurā pārdeva raušus. Pie ieejas kārts galā rēgojās liels koka rausis. Pie sienas sēdēja mā­miņa — viņa saliekusies pūta plēšas. Es jau no tālienes ieraudzīju un pazinu māmiņu, kaut gan viņa sēdēja ar muguru pret mani. Gribēju pieiet un apskaut viņu, taču neiedrošinājos: es baidījos, ka skolnieces sāks smieties par mani; viņas pat iedo­māties nespēja, ka man ir tāda māte. Jo tuvāk mēs pienācām, jo zemāk es noliecu galvu; caur asarām es palūkojos uz māmiņu — viņa mani nepamanīja. Pavisam tuvu mēs barā pagājām viņai garām, bet viņa it kā neko neredzēja, tikai, sasprindzinājusi uzmanību, pūta plēšas. Kad mēs bijām jau gabalā, es atskatījos: māmiņa sēdēja tajā pašā pozā. Es ne­varēju redzēt viņas seju, tikai pamanīju, ka mati krita viņai uz pieres. Es iegaumēju šīs šķērsieliņas nosaukumu.