Piezīmes par kaķiešu pilsētu

21

Naktī no jauna nolija lietus, kuram Kaķiešu val­stī nebija nekāda poētiskuma. Grūti nodoties liris­kām noskaņām, kad dzirdi brakšķēšanu un rīboņu, kas rodas, citai pēc citas sabrūkot māju sienām. Pil­sēta atgādināja jūras kuģi vētrā: katru brīdi tas no­trīcēja, gaidīdams savu bojāeju, kas nebūtu nemaz tik liela traģēdija. Es nepavisam nealku asiņu, tikai kaķiešiem vēlēju vieglu nāvi no parasta lietus. Kā­lab viņi dzīvo? To es nevarēju saprast, taču nojautu, ka viņu vēsturē notikusi kāda muļķīga kļūda, par kuru tagad viņiem jāmaksā. Starp citu, paša domas man arī šķita tukšas un efemeras.

Labi, jāpārdomā — tik un tā neiemigšu. Ko no­zīmē, piemēram, «visisms» vai citi svešvārdi, kas jau te nodarījuši lielu ļaunumu? Atcerējos visismam uz­ticīgos studentus. Uz Zemes studentija vienmēr bijusi progresīvās domas nesēja, apveltīta ar asu politisku nojautu, un tajā pašā laikā viņas straujums vienu otru reizi izrādījies virspusīgs, bet visa politiskā no­jauta izpaudusies žonglēšanā ar nedaudziem jau­niem vārdiem. Ja šejienes studenti ir tieši tādi, tad nav vērts domāt par Kaķiešu valsts nākotni. Ne­taisni būtu, ja visos gadījumos vainotu studentus, taču es nedrīkstu viņus arī idealizēt tālab vien, ka uz viņiem lieku cerības.

Man tā gribējās iepazīties ar kaķiešu politiku, ka visu nakti pat miegs nenāca. Kaut gan Mazais Skor­pions man sacīja, ka viņš nenodarbojas ar politiku, no viņa es varu uzzināt vēsturiskus faktus, bez ku­riem nevar izprast mūsdienu situāciju.

Lai Mazais Skorpions neaizietu mani nesasta- pis, es piecēlos ļoti agri un metos pie viņa ar jau­tājumu:

— Saki man — kas ir visisms?

— Politiska mācība, saskaņā ar kuru cilvēki dzīvo cits cita dēļ, — viņš atbildēja, zelēdams dulnuma lapu. — Visisma iekārtā sabiedrība ir liels, vienots mehānisms, tajā katram cilvēkam ir skrūvītes vai uzgriežņa loma, taču visi strādā un dzīvo mierīgi, priecīgi un laimīgi. Nepavisam nav slikta mācība.

— Vai kādas valstis uz Marsa to jau praktiski īs­teno?

— Jā, vairāk nekā divsimt gadu.

— Bet jūsu valsts?

Mazais Skorpions aizdomājās. Mana sirds nepa­cietīgi dauzījās. Beidzot viņš teica:

— Mēs arī mēģinājām, trokšņojām. Vispār es neatceros mācību, kuru mēs nebūtu mēģinājuši prak­tiski pielietot.

— Ko nozīmē «trokšņojām»?

— Pieņemsim, tev ir nepaklausīgs bērns. Tu iesit viņam. Es to uzzinu un iesitu arī savam bērnam — ne tāpēc, ka viņš būtu nepaklausīgs, bet vienkārši atdarinot tevi. Saceļas troksnis, trokšņošana. Tas pats notiek arī politikā.

— Pastāsti, lūdzu, sīkāk! — es paprasīju. — Var­būt trokšņošana nav tik slikta — pēc tās vismaz kaut kas mainās? Vai nav tiesa?

— Taču ne visas pārmaiņas ir progress …

Es pasmaidīju. Ir gan dzēlīgs šis Mazais Skor­pions! Bet viņš pēc neilgas klusēšanas turpināja:

— Uz Marsa ir vairāk nekā divdesmit valstu, katrai savas politiskās intereses, sava vēsture. Bet mēs ne­jauši uzzinām par kādu valsti un savās mājās sa­ceļam troksni. Pēc tam saklausāmies: citā valstī no­tikusi reforma, — atkal nevar iztikt bez trokšņoša­nas! Rezultātā citas valstis tiešām izdara reformas, attīsta savas īpatnības, bet mēs attīstām savas. Mūsu īpatnības: jo mēs vairāk trokšņojam, jo sliktāk pie mums kļūst.

— Izsaldēs skaidrāk, lai arī nav viss pēc kār­tas! — es palūdzu.

— Labi, sākšu no rātēm.

— Rātēm?

— Tas nav mūsu izdomājums — tāpat kā bikses. Nezinu, vai jums uz Zemes ir kaut kas tamlīdzīgs. Taisnību sakot, tā nav vienreizēja sanākšana, bet vesela organizācija, kurā apvienojas ļaudis ar no­teiktiem politiskiem uzskatiem un programmu.

— Skaidrs, mēs tādas organizācijas saucam par partijām.

— Labi, lai būtu partijas vai arī citādi, bet pie mums tās sauc par rātēm. Senatnē mēs bez ierunām pakļāvāmies ķeizaram un neuzdrošinājāmies pat iepīkstēties, par augstāko tikumu uzskatījām morālo skaidrību. Un pēkšņi no ārzemēm atlidoja vēsts, ka tauta arī var piedalīties pārvaldē, izveidot apvie­nības vai partijas. Lai kā šķirstījām senas grāmatas, tomēr piemērotāku vārdu par «rāti» savā valodā atrast nevarējām. Kāpēc ļaudis pulcējas vienviet? Trokšņa, rātes dēļ. Lūk, arī mēs sākām klaigāt. Kopš tā laika mūsu politikā noticis ne mazums pār­maiņu, tomēr es jau teicu, ka ar politiku nenodar­bojos, raksturošu tikai dažus faktus.

— Jā, jā, faktus, — es pārtvēru, baidīdamies, ka tik viņš nepieklustu.

— Pirmā politiskā reforma izpaudās tā: ķeizaram lūdza, lai viņš dod cilvēcīgāku pārvaldīšanu. Viņš, protams, nepiekrita; tad reformatori savā rātē uz­ņēma daudz armijnieku. Redzēdams, ka labi nebūs, ķeizars galvenajiem reformatoriem piešķīra augstus amatus. Viņi aizrāvās ar dienestu, aizmirsa savas idejas. Tajā pašā laikā paklīda valodas, ka vispār neesot vajadzīgs ķeizars. Tika noorganizēta tautas pārvaldes rāte, kura izvirzīja sev mērķi — ķeizara padzīšanu. Bet viņš, to uzzinājis, organizēja savu rāti. Ikviens tās loceklis saņēma tūkstoš nacionālo prestižu mēnesī. Tautas pārvaldes piekritējiem iede­gās acis, sāka tecēt siekalas. Viņi centās pielīst ķei­zaram, taču viņš šiem atmeta tikai simt nacionālo prestižu. Sitā būšana pilnīgi paputētu, ja algu ne­palielinātu līdz simt trim prestižiem. Tomēr visiem nepietika algas, un sāka organizēties opozicionāras rātes no desmit, no diviem un pat no viena cilvēka.

— Atvaino, es tevi pārtraukšu — vai šajās orga­nizācijās bija arī cilvēki no tautas?

— Tieši par to es gribēju stāstīt. Protams, nebija, jo tauta palika neizglītota, tumša un pārāk uzticīga. Katra rāte runāja par tautu, bet pēc tam pieņēma naudu, kuru no tautas bija izplēsis ķeizars. Rāte pati labprāt saņemtu naudu no tautas, ja tauta ne­pakļautos krāpšanai, tā sūtītu palīgos karavīrus. Vispār — jo vairāk radās rāšu, jo nabadzīgāka kļuva valsts.

— Vai tiešām tajās rātēs nebija neviena kārtīga cilvēka, kam patiesi rūpētu valsts un tautas liktenis?

— Protams, bija. Taču tu zini, ka labiem cilvē­kiem arī gribas ēst un mīlēt, tādēļ vajadzīga nauda. Saņēmuši naudu, labie cilvēki tika pie ēdiena un sievām, kļuva par ģimenes vergiem un vairs ne­spēja celties cīņai. Revolūciju, valsti, tautu viņi cen­tās ātrāk aizmirst.

— Tātad ļaudis, kuriem netrūkst ēdiena un darba, nemaz nepiedalās politiskajā kustībā? — es brīnījos.

— Nepiedalās, jo baidās. Pietiks pakustināt pirk­stiņu, lai ķeizars, armijnieki vai kārtējā rāte viņus aplaupītu līdz pēdējam. Viņiem atliek vai nu pa­ciest, vai nopirkt nelielu ierēdņa posteni. Pie mums ar politiku var nodarboties tikai tie, kas mācījušies ārzemēs, huligāni vai pusizglītoti armijnieki, kam nav ko zaudēt: rātē viņi dabū ēdienu, bez rātes viņi nomirtu badā. Mūsu valstī revolūcija kļuva par savdabīgu profesiju, tomēr tas labus rezultātus nedeva. Politika mainās, bet stāvoklis neuzlabojas. Kliedzam par demokrātiju, bet tauta kļūst aizvien nabadzīgāka. Un jaunatne top aizvien paviršāka. Pat tie, kuri tik tiešām grib glābt valsti, kad sagrābj varu, tikai blisina acis, jo viņiem nav spēju un zinā­šanu tās realizēšanā. Nākas saukt vecīšus, kuri arī ir analfabēti, tikai krietni viltīgāki. Ārēji valda re­volucionāri, bet būtībā — vecie lapsas. Nav brīnums, ka visi skatās uz politiku kā uz savstarpēju krāp- šanos: veiksmīgi apkrāpi — tātad vinnēji, neveik­smīgi — izgāzies. Tāpēc arī skolēni vairs nelasa, tikai iezubrī jaunvārdus un apgūst visvisādas vil­tības, iztēlodamies sevi par talantīgiem politiķiem.

Es ļāvu Mazajam Skorpionam atpūsties, bet pēc tam atgādināju:

— Tu vēl nepastāstīji par visismu.

— Tūlīt pastāstīšu. Tātad — tauta kļuva naba­dzīgāka, jo juku un kautiņu laikā neviens nepie­vērsa uzmanību ekonomikai. Un tad arī parādījās visisms — tas radās tautā, izauga tieši no ekono­miskajām problēmām. Iepriekšējās revolūcijas neno­veda līdz ķeizara gāšanai: monarhs paziņoja, ka pil­nīgi tic kādai no rātēm, reizēm pat kļuva par tās vadoni, tāpēc viens no mūsu dzejniekiem nosauca ķeizaru par «visu rāšu vadītāju». Tikai visisti no­sita pirmo ķeizaru. Bet pēc varas nonākšanas viņu ziņā tika iznīcināts ne mazums ļaužu, jo visisti prasīja nogalināt visus, atskaitot tīrasinīgus zem­niekus un strādniekus. Slepkavības, protams, nevienu nepārsteidza — Kaķiešu valstī vienmēr tika ga­lināts vieglu roku. Ja parazītu vietā tik tiešām sāk­tu valdīt zemnieki un strādnieki, tas nepavisam ne­būtu slikti. Taču kaķieši ir un paliek kaķieši arī ap­vērsuma laikā: piemēram, viņi nenogalināja tos, kas maksāja izpirkšanas naudu. Tālab daudzi para­zīti palika dzīvi, bet nevainīgie aizgāja bojā. Izglā­bušies blēži salīda rātēs, sāka tur viltīgu spēli, un kopš tiem laikiem izrēķināšanās zaudējušas jebkuru attaisnojumu. Turklāt saskaņā ar visismu katrs cilvēks saņem piemērotu darbu un vienādu atlīdzību. Lai īstenotu šo principu, pirmkārt, vajadzēja mai­nīt ekonomisko sistēmu, bet, otrkārt, ieaudzināt cil­vēkos vēlēšanos dzīvot citam cita dēļ. Taču mūsu visistiem, ieķēpušiem klačās, nebija nekāda priekš­stata par ekonomiku un vēl mazāk par jauno audzi­nāšanu. Beiguši slepkavot, viņi izbolīja acis, gribēja palīdzēt zemniekiem un strādniekiem, taču apjēdza, ka neko nesaprot ne no lauksaimniecības, ne no rūpniecības.

Zemniekiem izdalīja zemi: viņi ilgi domāja, vai stādīt dulnuma kokus vai ne, un līdz to izaugšanai visi badojās. Strādniekiem vispār neatrada nodarbo­šanos. No jauna sāka slepkavot, apgalvodami, ka kaitnieki traucējot dzīvot. No viena vērša nevar divas ādas nodīrāt.

Visisms noteica to zinātņu likteni, ko bijām aiz­guvuši. Citās valstīs tās kļūst par sabiedrību dzie­dinošām, brīnišķām zālēm — pie mums pārvēršas par paššaustīšanos. Mēs nekad pienācīgi nedomā­jam, neskatāmies patiesībai acīs, tāpēc no revolū­cijas iegūstam tikai gruvešus. Ļaudis no tās iegūst jaunas domas, jaunus plānus, bet mēs taisām revo­lūciju tikai trokšņa dēļ, jo neko nezinām, neko neda­rām, aizmirstam humānismu, aizmirstam to, ka re­volūcijas būtība prasa no cilvēka cēlas garīgās īpa­šības, — mēs tikai uzbrūkam cits citam, izmantojot visnelietīgākos paņēmienus. Kamēr mēs slepkavojām un blisinājām acis, visisma vadonis pats kļuva par ķeizaru. Visisms un ķeizars — tie taču galīgi nesa­vienojami, tas atgādina drausmu sapni! Taču pie mums tādas lietas nešķiet dīvainas, jo mums ne par ko nav absolūtas skaidrības. Visisms arī Viņa Aug­stību iecēla valdnieka tronī — un visi nomierinājās. Viņš dzīvo labklājībā līdz šai dienai, joprojām viņu sauc par «visu rāšu vadītāju», bet visisms nīkuļo starp šīm rātēm!

Pirmo reizi es redzēju asaras Mazā Skorpiona acīs.