43

Ja arī turpmāk viss ritēs tāpat kā tagad, man ies tīri labi, es domāju. Bet īstenība vienmēr atšķiras no sapņiem, tā neļauj cilvēkiem saglabāt ideālus. Es neieredzēju šo pasauli — pasauli, kura bija no­laupījusi manus ideālus. Mans vīrs bija atvedis mā­jās mīļāko. Morāles sargātājam ir tiesības atvest mīļāko, palaistuvi. Lai tikai nebūtu brīvās laulības un laulību šķiršanu, pārējais nav pretrunā ar mo­rāli. To es jau sen sapratu un neieredzēju vīru. Taču mani uztrauca kas cits — sāka pūst citi vēji. Es ripoju pa slīpu nogāzi. Viņš nebija paņēmis mīļāko, tāpēc ka viņam vajadzīga sieviete. Viņam kaut kas bija padomā. Droši vien. Tagad vairs nebiju vienī­gais līdzeklis, ar kura palīdzību var iegūt kārtējo dienesta paaugstinājumu un kļūt vēl bagātāks. Ja šī sieviete aizstās mani, es aiziešu bojā. Es nevarēju strīdēties ar viņu. Viss, ko viņš darīja, bija visaug­stākajā mērā pieklājīgi un taisnīgi. Pat mīļākā. La­bāk nesaērcināt viņu, citādi viņš man liegs brīvību. Es viņam vairs neesmu vajadzīga. Bērnībā es sap­ņoju iekarot pasauli, taču nebiju aprēķinājusi spē­kus. Es visu sapratu un negribēju nepatikšanu. Mēs gluži vienkārši vairs viens otru neievērojām. Tā bija vislabākā izeja. Lai izkliedētu garlaicību, tagad es stundām nerādījos mājās, klaiņoju pa ielām.

44

Man nekas neveicās. Kā gan nenoticēt liktenim? Mans izredzētais bija atradis sev citu mīļāko. Šo­reiz es biju vairāk satriekta nekā tad, kad uzzināju par vīra palaistuvi. Es nespēju, kā atklājās, izpatikt nevienam vīrietim. Visus šos gadus es ticēju savam prātam, savai sievišķības burvībai. Slava, stāvoklis sabiedrībā, mīlestība, nauda, bauda — viss man bija. Bija un izbija. Vai sāku novecot? Nepavisam ne! Es biju pārliecināta par savu skaistumu un joprojām paliku modes noteicēja. Varbūt man trūkst pieredzes, prasmes? Arī ne. Man taču vienmēr bijuši panākumi. Tas ir liktenis! Sauli ari klāj mākoņi. Tikai nezau­dēt dūšu! Apbruņoties ar pacietību un pievārēt ļauno likteni, bet pēc tam — redzēsim. Ar zaudējumu es nesamierināšos. Galvenais — neapmulst un saglabāt skaidru galvu. Tad visādā ziņā atradīsies izeja.

45

Viss beidzās ar to, ka es pieļāvu nepiedodamu muļķību. Vientulībā prātodama, es, kā redzams, biju zaudējusi pašsavaldīšanos. Pēkšņi es atcerējos kādu

kinofilmu: meitene no bagātas ģimenes pēc dau­dziem mīlas piedzīvojumiem apprecējās ar lauku puisi un kļuva laimīga. Netālu 110 ciema, kur viņi dzīvoja, slējās kalni, apauguši ar kokiem, kuru la­pas bija vieglas kā pūciņas un trīsuļoja vējā. Māji­ņas logi bija pavērsti pret kalniem, pagalmā ziedēja rozes. Jaunā sieviete bieži, paņēmusi šuvekli, apsē­dās zem rozēm; balts, garspalvains kaķis, uzma­nīgi vērodams saimnieces darbu, gulēja līdzās. Vīrs devās kalnos apstrādāt zemi, viņa laiku pa laikam nolika malā šuvekli, piecēlās un raudzījās uz to pusi, kur strādāja mīļotais. Bet, kad viņš atgriezās, viņa pasniedza pieticīgu ēdienu, kaķis nosēdās bla­kām un gaidīja pienu vai gaļu. Viņi runāja maz, toties acīs mirdzēja prieks. Atcerēdamās šo idilli, es domāju par sevi. Man šķita, ka esmu nobriedusi pamest visu — gan dvēseles nemieru, gan greznos tērpus — un aizbraukt uz kādu nostūri, lai no jauna sāktu dzīvi, vienkāršu un skaistu.

Es sapratu, ka tie ir nepiepildāmi sapņi. Taču, kad biju dusmīga, tad ticēju, ka tā var notikt. Ja tikai es atrastu mīlošu jaunekli, aizietu kopā ar viņu, aizmirsdama visu.

Manas domas nevilšus atgriezās pie vecajiem draugiem. Ar ko viņi tagad nodarbojas? Atcerējos savu pirmo izredzēto. Ko viņš tagad dara? Lai gan no šiem cilvēkiem sen jau biju šķīrusies, viņu tēli atmiņā atdzīvojās kā puķes pavasarī. Iegribējās vi­ņus satikt. Viņi vismaz izkliedēs skumjas, manā dzīvē ienesīs šo to jaunu. Es domāju par viņiem kā par sen pagājušās bērnības priekiem. Ja atrastu kādu no viņiem — tūlīt justos jaunāka.

Daudz nedomājot, es sāku meklēt. Ja arī nesatikšu viņus pašus, tad vismaz atradīšu līdzīgus. Jāap­gūst vēl viens dzīves slānis — vienkāršība. Grez­nību esmu pārēdusies.

Es uzmeklēju kādu senu draugu, un, lai arī viņš nebija laucinieks, taču pilnīgi atbilda maniem taga­dējiem ideāliem. Kalpotājs ar nelielu aldziņu, toties cik sirsnīgs, jauks, maigs! Viņš itin nemaz nelīdzi­nājās tiem, ar kuriem man nācās tikties. Viņš mani ieveda citā pasaulē, kur viss bija tik jauns, tik in­teresants. Tādas jūtas iepazīst izpriecu nogurdināts cilvēks, kad pēkšņi nokļūst pie dabas krūts. Mans draugs bija ļoti pieticīgs un par tuvām attiecībām ar mani pat domāt neuzdrošinājās. Spriežot pēc visa, viņš jau tā bija pilnīgi apmierināts kā nabags, kurš atradis dažas monētas. Arī es netiecos pēc tuvības. Viņš man bija kā vienkāršs ēdiens, kuru es gribēju nogaršot, ne vairāk. O! Cik muļķīgi sanāca! Mūs ieraudzīja mans vīrs! Pat iedomāties nespēju, ka viņš varētu kļūt tik nikns. Es viņu esot apkaunojusi, viņš sacīja. Bagātie var atļauties visādas nejēdzī­bas, bet tikai ar savu aprindu ļaudīm. Sīs aprindas ir stingri norobežotas. Es biju pieļāvusi nelabojamu kļūdu.

Загрузка...