Piezīmes par kaķiešu pilsētu

17

Istabu atstāja manā pārziņā, kaut gan ne es, ne arī Mazais Skorpions netikām par to runājuši. Nā­košajā dienā es uzsāku pētniecības darbu. Nekāda noteikta plāna man nebija, tāpēc staigāju un ska­tījos.

Ielas galā bērni gandrīz neparādījās — visi viņi pulcējās te, pie kultūras iestādes, — un es nopriecā­jos: kā noprotams, kaķieši neaizmirst savus bērnus, viņus audzina, viņiem uzceltas skolas.

Kaķiešu bērni ir visdzīvespriecīgākie radījumi pa­saulē. Netīri (neiedomājami netīri, nav iespējams aprakstīt, cik viņi netīri!), vājini, smirdīgi, kroplīgi, bezdegunaini, augoņaini, taču ļoti dzīvespriecīgi. Es ieraudzīju kādu puiku, kuram fizionomija piepampusi kā māla pods, mute pat nevērās ciet, vaigi līdz asi­nīm saskrāpēti, bet viņš kopā ar pārējiem lēkāja, skraidīja un smējās. Mans saulainais noskaņojums momentāni izgaisa. Tādu zēnu es nevarēju iedomā­ties normālā ģimenē vai skolā. Jā, viņš ir ļoti dzīvs, taču tikai idiotu sabiedrība varēja radīt tādus ne­tīrus, vājus, smirdīgus, kroplus, bezdegunainus un tomēr dzīvespriecīgus bērnus. Tie ir pieaugušo at­spulgs un sods viņiem. Kad šie bērni izaugs, valsts būs kļuvusi vēl netīrāka, smirdīgāka un kroplāka. Es no jauna ieraudzīju likteņa pirkstu, kas bija pa­celts virs Kaķiešu pilsētas. Daudzsievība, brīvās lau­lības, izvirtība — un nevienas domas par nākotni. Nolaidīgie velni!

Es tomēr nevēlējos steigties ar secinājumiem un devos bērniem līdzi uz skolu. Tas bija tukšs lau­kums, norobežots ar sienu. Bērni iegāja pa vārtiem, bet es paliku uz ielas pavērot. Vieni skolēni vārtījās pa zemi, otri rāpās uz sienas, trešie uz tās kaut ko zīmēja, ceturtie lūrēja cits citam starp kājām. Sko­lotāju nebija. Beidzot tālumā parādījās trīs pieau­gušie, kaulaini kā ģindeņi. Tā vien likās, ka viņi kopš dzimšanas ne reizi nav sātīgi paēduši. Sko­lotāji — viņu profesiju tagad viegli varēja noteikt — gāja lēnām, turēdamies pie sienas, vējam uzpūšot, katrreiz apstājās un ilgi trīcēja. Arī pēc viņu ielīša­nas pa vārtiem skolēni turpināja kūleņot, trokšņot, ālēties. Lai atvilktu elpu, skolotāji nosēdās zemē, aizvēra acis un aizspieda ausis, jo bērni trokšņoja arvien skaļāk. Pēc tam skolotāji piecēlās un sāka pierunāt bērnus apsēsties, taču tie, redzams, netaisī­jās paklausīt. Kādu stundu nomocījušies, skolotāji iedomājās iesaukties: — Aiz vārtiem — ārzem­nieks! — Tad nu bērni nogāzās zemē un vairs neuz­drošinājās pagrozīt pat galvas.

Viens no skolotājiem ierosināja:

— Vispirms nodziedāsim valsts himnu.

Neviens nedziedāja, visi pārsteigti vēroja skolo­tājus.

— Tad slavināsim ķeizaru!

Visi joprojām klusēja.

— Lūgsim dievu!

Nu bērni vairs neizturēja, sāka cits citu grūstīt, klaigāja, lamājās.

— Aiz vārtiem — ārzemnieks!

Skolēni no jauna norima.

— Ar jums vēlas runāt direktors.

Direktors iznāca priekšā un nolūkojās uz noliekta­jām galvām.

— Šodien jums ir svinīga diena — jūs beidzat in­stitūtu …

Es tik tikko nezaudēju samaņu. Ko?! Tas ir insti­tūts, un šie smerdeļi to beidz? Taču nevar aizsvil- ties emocijās, labāk uzmanīgi jāpaklausās.

— Jūs esat pabeiguši augstāko mācību iestādi, — direktors turpināja, — un jums jāapzinās, cik svi­nīgs ir šis mirklis. Jūs esat apguvuši visas zinātnes, un svarīgas valsts lietas tagad uzgūlušās jūsu ple­ciem. Tas ir milzīgs gods! — Direktors gari un skaļi nožāvājās. — Viss!

Pasniedzēji nevaldāmi aplaudēja, bet «studenti» atkal sāka trokšņot.

— Ārzemnieks!

Visi noklusa.

— Vārds pasniedzējiem.

Pasniedzēji ilgi strīdējās, kuram dot priekšroku. Beidzot viens no viņiem, pavisam izdēdējis, spēra soli uz priekšu. Es tūlīt nojautu, ka šis kungs ir pe­simists, jo viņa acu kaktiņos sariesās divas lielas asaras.

— Kungi, — viņš sacīja ar neaprakstāmām skum­jām. — Šodien jūs beidzat augstāko mācību iestādi, un jums jāapzinās, cik svinīgs ir šis brīdis. — Viena asara nopilēja. — Mūsu valstī visas mācību iestādes ir augstākās — tas ir īpaši patīkami. — Nokrita otra asara. — Neaizmirstiet to labo, ko jums deva di­rektors un pasniedzēji. Mums ir liels gods būt jūsu skolotājiem, taču vakarvakarā badā nomira mana sieva, tas … — Viņš ilgi cīnījās ar sevi un beidzot saņēma spēkus: — Neaizmirstiet savus skolotājus, palīdziet viņiem kā varēdami — ar naudu vai dul­numa lapām! Jūs droši vien zināt, ka mēs jau div­desmit piecus gadus nesaņemam algu. Kungi… — viņš vairs nespēja turpināt, sagrīļojās un atsēdās zemē.

— Tūlīt izsniegs diplomus.

No sienas apakšas direktors izvilka akmens plāk­snīšu kaudzīti — uz tām kaut kas bija attēlots (kas tieši, es nesaskatīju) — un paziņoja:

— Visi jūs esat ieguvuši pirmo vietu — varat būt lepni! Tagad nāciet šurp un ņemiet, kuru diplomu vien gribat. Visi tie ir absolūti vienādi, tāpēc ka jūs visi ieņēmāt pirmo vietu. Svinīgo sanāksmi paziņoju par slēgtu.

Pasniedzēji lēnām piecēlās un, sekodami direkto­ram, virzījās uz vārtu pusi. Taču studenti pat nedo­māja par diplomiem — viņi deva priekšroku kāpšanai uz sienas, bļaušanai vai kūleņošanai pa zemi.

«Kas par velna būšanu!» es nodomāju un devos pie Mazā Skorpiona, lai saņemtu paskaidrojumus. Viņa nebija mājās, man nācās atgriezties un turpi­nāt novērošanu.

Iepretī «institūtam», kuru nupat biju iepazinis, at­radās cita mācību iestāde, pilna ar piecpadsmit seš­padsmit gadus veciem jaunekļiem. Daži jaunekļi bija piespieduši kādu cilvēku pie zemes un mēģināja ope­rēt. Līdzās audzēkņu grupa noņēmās ar divu citu sasaistīšanu. Tas droši vien bija seminārs bioloģijā. Kaut gan tādi eksperimenti man likās pārāk cietsir­dīgi, nolēmu noskatīties līdz beigām. Pa to laiku sasietos nosvieda pie sienas, bet operētajam tik tie­šām nogrieza roku un to pasvieda gaisā.

— Paskatīsimies, kā tagad viņš mūs vadīs, sprā- i gušais draņķis! — jaunekļi kliedza. — Tu gribēji,

lai mēs mācāmies? Neļāvi aiztikt skuķus? Sabiedrība sapuvusi, bet tu mums liki mācīties un skolā ne­ļāvi pāroties. Nelietim vajag izraut sirdi!

Un gaisā uzlidoja kaut kas asiņaini sarkans. , — Tos divus sasējāt? Vienu velciet šurp!

— Direktoru vai vēsturnieku?

— Direktoru!

1 No šausmām sastingu. Izrādās — viņi kāva skolo­tājus! Var jau būt, ka šie skolotāji neko labu nebija , pelnījuši, taču es nekad netiku redzējis, ka skolēni

paši izrēķinātos, turklāt tik nežēlīgi. Sašutis par šo fantastisko patvaļu, izrāvu pistoli un nospiedu gaili, i aizmirsis, ka kaķiešiem pietiek viena mana apsau-

ciena. Lietū izmirkušās sienas neizturēja bēgļu svaru un sagāzās, aprakdamas skolotājus un viņu slepkavas. Es apmulsu. Protams, direktors bija pel­nījis nāvi: sienā iemūrējis kaut kādas drazas, bet skolas celtniecībai atvēlēto naudu droši vien pievā- cis. Taču vajag palīdzēt apraktajiem. Es drudžaini metos atrakt drupas un izvilku daudzus, taču ik­viens atrastais kā neprātīgs aizmuka no manis, pat nenokratījis no sevis dubļus. Smagi ievainotu l nebija. Es atviegloti uzelpoju, pat atradu kaut ko

interesantu šajā piedzīvojumā. Galu galā izdevās izvilkt arī direktoru un nenogalēto pasniedzēju, kuri neaizbēga, jo bija sasieti. Viņus aizstiepis sā­ņus, ar kājām sāku vandīt gruvešus, cenzdamies tikt skaidrībā, vai vēl kāds nav palicis apakšā. Tomēr nebija neviena, un es atgriezos pie sasaistītajiem, lai viņiem noņemtu pinekļus.

Viņi, par laimi, atguvās bez jebkādām zālēm, kuru man nebija, un lēnītēm, bailīgi lūkodamies apkārt, apsēdās. Es pasmaidīju un uzdevu pirmo no daudzajiem mani interesējošajiem jautājumiem:

— Kurš no jums ir direktors?

Viņi bailīgi saskatījās un norādīja viens uz otru.

«Galīgi nojukuši,» es nodomāju. Viņi tāpat lēnī­tēm piecēlās, māja ar galvu un pēkšņi aizlēkšoja gluži kā divi sienāži, kas dzenas viens otram pa­kaļ. Es nospriedu, ka viņi grib ievingrināt kaulus, bet no viņiem vairs nebija ne smakas. Ar kaķiešiem sacensties skriešanā bija bezcerīgi. Es nopūtos un nosēdos zemē.

Tad lūk, kas par lietu! Tikko atjēgušies, viņi jau drebēja par savu ādu, tāpēc norādīja viens uz otru, uzskatīdami, ka arī es gribu nosist direktoru. Es rūgti iesmējos — nevis par viņiem, bet par sabied­rību, kurā viņi dzīvo. Pie viņiem visur valda aizdo- mība, egoisms, nelietība, cietsirdība. Ne pilītes uzti­cības, atklātības, labdarības. Ja jau skolēni nolaiž asinis direktoram, tad viņš neuzdrošināsies saukties par direktoru pat citu priekšā. Tumsonība, tumso­nība, necaurredzama tumsonība!_ Vai tad viņi nere­dzēja, ka es viņus izglābu? Ā-ā, viņiem laikam nekad un neviens nav palīdzējis. Es atcerējos sūt- nieni ar viņas jauniņajām kaķietēm. Droši vien viņas vēl tagad tur pūst. Direktori, pasniedzēji, sko­lotāji, sūtnienes, jaunās palaistuves … Bet kur tad ir ļaudis? Un vispār — kas te visapkārt notiek?

Tik tikko neapraudājies, es no jauna devos pie Mazā Skorpiona, lai iegūtu atbildes.