Piezīmes par kaķiešu pilsētu

20

Es aizgāju pie direktores; viņas nebija mājās. Jauns cilvēks mani aicināja ienākt. Viņš bija skaists un laipns. Es vienmēr biju baidījusies no vīriešiem, taču šis man neiedvesa bailes. Viņš jautāja, kālab esmu atnākusi, un tā pasmaidīja, ka man sirds vai izkusa. Es viņam visu izstāstīju. Viņš bija dziļi aiz­grābts un solīja palīdzēt. Un tās pašas dienas va­karā viņš man atnesa divas juaņas, es negribēju pieņemt, taču viņš teica, ka šo naudu sūtot direk­tore — viņa tante —, un piebilda, ka viņa man at­radusi dzīvokli, uz kuru es varot pārbraukt rīt. Man it kā vajadzēja izteikt savas šaubas, taču es neuzdrošinājos. Viņa smaids gluži vai iekļuva tieši manā sirdī. Es jutu, ka manas aizdomas aizvainos viņu, tādu mīļu un maigu.

21

Smejošas lūpas skar manu seju, virs viņa galvas es redzu smaidošu mēness sirpi. Pavasara vējš reibina, tas saplosa pavasarīgos mākoņus, atsedzot mēness sirpi un dažas zvaigznes. Vītola zari, nolie­kušies pār upi, vieglītiņām šūpojas, sienāži dzied mīlas dziesmas, un tumšajā, vakarīgajā gaisā izli­jis ziedošo niedru aromāts. Es klausos ūdens bur- buļošanā — niedru dzīvības devējā spēkā; es gribu kļūt kā niedre un strauji tiekties augšup. Siltajā, valgajā zemē ar baltu sulu pildās jaunās atvases. Visapkārt viss alkatīgi smeļ sevī pavasara spēkus, iesūc tos ar visām porām, izplatot smaržas. Līdzīgi puķēm un zālēm, kas man apkārt, aizmirsusi visu, es ieelpoju pavasari; es vairs nejūtu sevi, it kā iz- kūstu pavasarīgajā vējiņā, blāvajā mēness gaismā. Negaidot mēnesi aizsedz mākoņi, es atjēdzos un jūtu — svelmējošs spēks pieveic mani. Mēness sirpis izzūd, es zaudēju sajēgu un kļūstu līdzīga sa­vai mātei.

22

Es nožēloju, mierinu sevi, gribu raudāt, priecā­jos — vienkārši nezinu, ko darīt. Gribu aizbēgt, viņu nekad vairs neredzēt, taču atkal sapņoju par viņu un skumstu. Esmu viena divās istabās; viņš atnāk katru vakaru. Vienmēr viņš ir apburošs un labs. Viņš ēdina mani un ir pat nopircis dažas kleitas. Uzģērbusi jaunu kleitu, es ievēroju savu skaistumu; es neieredzu šīs kleitas, un tomēr man žēl no tām šķirties. Es neuzdrošinos par to visu domāt — esmu tīri vai apburta, mani vaigi vienmēr tvīkst. Man slinkums uzposties, bet es nevaru ne- uzposties; es nīkstu bezdarbībā, man pastāvīgi nā­kas meklēt kaut kādu nodarbošanos. Kamēr es po­šos, es patīku sev, kad esmu apģērbusies — neie­redzu sevi. Daudz nevajag, lai raudas ietu vaļā. Visiem spēkiem es cenšos savaldīties, taču acis

man katru dienu ir miklas. Es reizēm kā neprātīga skūpstu viņu, pēc tam atgrūžu un pat gānos; viņš vienmēr smaida.

23

Es sen zinu, ka man nav izredžu; mākonis var aiz­segt mēness sirpi — arī mana nākotne slēpta tumsā. Pavasari ātri nomainīja vasara, un es pamodos no pavasara sapņiem. Reiz ap pusdienlaiku pie manis atnāca jauna sieviete. Viņa bija ļoti skaista, taču tas bija trausls skaistums, porcelāna lelles skais­tums. Ienākusi istabā, viņa izplūda asarās. Es visu sapratu bez iztaujāšanas. Kā šķita, viņa nevēlējās celt skandālu, arī man tas nebija prātā. Viņa iztu­rējās pieklājīgi. Raudot viņa mani paņēma aiz ro­kas. «Viņš krāpa mūs abas!» viņa sacīja. Es do­māju, ka arī viņa ir mīļākā. Nē, viņa bija tā sieva. Viņa neplosījās, tikai atkārtoja: «Atstājiet viņu!» Es nezināju, ko darīt, man bija žēl šīs sievietes. Es apsolīju. Viņa pasmaidīja. Lūkojoties sievietē, es sapratu: viņa nevēlas nekur iedziļināties, neko ne­grib saprast, viņai tikai vajag atdabūt vīru.