Piezīmes par kaķiešu pilsētu

22

Lai gan Mazais Skorpions man vienmēr teica patie­sību, viņa kritika tomēr šķita neauglīga, pārāk drūma. Protams, es biju ieradies no mierīgās, laimī­gās Ķīnas, tāpēc uzskatīju, ka viss nevar būt tik bez­cerīgs. Veselam cilvēkam grūti saprast slimā pesi­mismu. Taču cerība noteikti jāsaglabā — tā ir cen­tienu māte, sava veida cilvēcisks pienākums. Es ne­ticēju, ka kaķcilvēki nav spējīgi neko panākt. Viņi tomēr ir cilvēki, un cilvēki spēj pārvarēt visu.

Es nolēmu aiziet pie Lielā Skorpiona, ar viņa starpniecību iepazīties ar politiskajiem darbiniekiem. Ja viņu vidū satikšu vismaz pāris sakarīgi domājošu cilvēku, tad droši vien uzzināšu kaut ko daudzso­lošu. Protams, vēl noderīgāk būtu parunāt ar tautu, taču vienkāršie kaķieši pārāk baidās no ārzemnie­kiem un diez vai orientējas politikā. Tādu tautu viegli pārvaldīt. Kaut gan man vienmēr sveša bi­jusi jūsma par varoņiem, es nolēmu meklēt savu ideālu politikāņos, kas spējīgi kaut ko izdarīt tau­tas labā.

Tieši tad Lielais Skorpions mani ielūdza oficiālās pusdienās. Viņš taču ir ievērojams darbonis — tā­tad viesu vidū būs politikāņi. Turklāt sen jau nekur nebiju gājis, vajadzēja izkustēties.

Uz ielas gājēji joprojām mudžēja kā skudru pūznī; starp citu, šejienieši atgādināja skudras tikai kustī­gumā, ne darba mīlestībā. Es nevarēju saprast, kāds pievilkšanas spēks ir šai nožēlojamajai pilsētai, kā­pēc kaķcilvēki tā tiecas šurp. Redzams, laukos iet pavisam draņķīgi. Vienīgā pārmaiņa uz labo pusi, ko pamanīju, — ielas mazāk smirdēja: pēdējās die­nās lija lietus un iedzīvotāju vietā organizēja «Kus­tību par tīrību».

Lielā Skorpiona nebija mājās, kaut gan biju at­nācis laikā. Mani sagaidīja tas kaķietis, kurš dul­numa birzī man nesa ēdienu; mēs bijām pazīstami, tāpēc viņš uzdrošinājās aprunāties ar mani:

— Ja tev noliek tikšanos pusdienlaikā, nāc va­karā vai nākošajā rītā. Vai arī pēc divām dienām — tāda ir mūsu paraža.

No sirds viņam pateicos par pamācību un jautāju, kas vēl uzaicināts pusdienās. Mani pārņēma vēlēša­nās aiziet, ja viesi izrādīsies nepiemēroti, taču viņš atbildēja:

— Visas svarīgas personas. Citādi neaicinātu tevi, ārzemnieku.

Labi, palikšu. Bet ko darīt līdz mielastam, kura sākums nav zināms? Te es atcerējos, ka kabatā man ir daži nacionālie prestiži, un iedevu tos vecajam kalpam. Pārējais notika pats no sevis. Drīz es jau sēdēju uz paaugstinājuma un klausījos interesantas lietas. Nauda — labākā atslēga, kas atver kaķiešu mutes.

— Kādā veidā iztiku nopelna pilsētnieki? — es pirmām kārtām painteresējos.

— Tie? — kalps pārprasīja, norādīdams uz ļaužu jūras pusi aiz sienas. — Nekādā.

— Kā tā? Ko tad viņi ēd?

— Zināms, ko — dulnuma lapas.

— Taču tās kaut kur jādabū …

— Pietiek vienam kalpot ierēdņos, lai daudzi būtu apgādāti. Ierēdnis izaudzē dulnuma lapas, tirgojas ar tām, bet daļu atdod radiniekiem un draugiem. Sīks ierēdnitis — gluži otrādi — pērk dulnuma la­pas, bet tik un tā palīdz radiniekiem un draugiem. Pārējie gaida, kad viņiem radīsies savs ierēdnis.

— Redzams, ierēdņu ir ļoti daudz?

— Jā, visi, izņemot bezdarbniekus, ir ierēdņi. Es arī esmu ierēdnis, — kalps pasmaidīja. Ar šo ne visai priecīgo, taču augstprātīgo smaidu viņš atlī­dzināja par vilnas kušķi, kuru es viņam kādreiz iz­rāvu.

— Vai ierēdņi saņem algu?

— Protams, no Viņa Augstības.

— Kur ķeizaram radīsies nauda, ja tik daudz ļaužu bumbulē, neko neražo?

— No pārdotajām vērtslietām, zemēm … Lūk, jūs, ārzemnieki, labprāt tās pērkat. Kamēr to netrūkst, par naudu nav ko uztraukties.

— Muzeji un bibliotēka jums tīri labi palīdz … Vai tu pats tiešām nejūti, ka zaudēt grāmatas un senlietas ir slikti?

— Kāda tām nozīme? Būtu tik nauda!

— Izrādās, ka jums nav nekādu ekonomisku grū­tību?

Sis jautājums bija pārāk sarežģīts, un uz to kalps atbildēja pēc krietna brīža:

— Agrāk bija, tagad vairs nav.

— Ko nozīmē «agrāk»? Kad visi strādāja?

— Jā. Tagad ciemi ir tukši, pilsētās tirgojas ār­zemnieki, mums nav vajadzības strādāt, tāpēc ļau­dis atpūšas.

— Kādēļ tad rodas ierēdņi? Viņi taču nevar visu

laiku slaistīties! Kāpēc jākļūst par ierēdni, ja dul­numa lapas tāpat dod?

— Ierēdnis saņem tik daudz, ka var nopirkt ne vien dulnuma lapas, bet arī ārzemju mantas, iegā­dāties jaunas sievas; parastam pilsonim knapi dul­numa lapām sanāks. Jāpiebilst, ka ierēdnim būt nav grūti, jo ir vairāk priekšrocību nekā darba. Un, kaut arī gribas darīt, taču nav ko darīt.

— Saki — ko ēda sūtņa atraitne, tagad nelaiķe? Viņa taču neēda dulnuma lapas.

— Var jau ēst arī kaut ko citu, tikai ļoti dārgi sanāk. Gala, dārzeņi — viss tiek ievests no ārze­mēm. Kad laukos tu negribēji ēst dulnuma lapas, tevis dēļ mēs ne mazumu naudas iztērējām. Sūt- niene arī bija jocīga sieviete, taču viņas kaprīzēm neviens neizdabāja. Viņai ar meičām tad arī nācās vākt savvaļas augļus vai saknes.

— Vai viņas ēda gaļu?

— Gaļu nesavāksi, to pat grūti nopirkt. Mēs jau sen esam izslaktējuši visus dzīvniekus — jau tad, kad vēl nepārtikām tikai no dulnuma lapām vien. Vai tu pie mums esi redzējis kaut vienu zvēru vai putnu?

Es sāku domāt.

— Zvēru tiešām ne, bet putnus redzēju — lijas ar baltām astēm.

— Jā, tikai tās vien ir palikušas, jo to gaļa ir in­dīga, citādi baltastainajām labi neklātos.

«Atri gan jūs rīkojaties!» es nodomāju. «Skudras un bites nedomā par nākotni, taču tās glābj in­stinkts, bet jums pat tā nav. Interesanti, kurš ķei­zars vai dievs jums atņēmis dabas instinktus, ap­maiņai nedodams prātu? Tas nu gan gardi pasmē­jās par jums! Skolas bez izglītības, politikāņi bez galvām, ļaudis bez cilvēcības, dvēseles bez kauna! Vai nav pārāk cietsirdīgs joks?»

Un tomēr es nolēmu tikties ar politikāņiem: var­būt viņi iecerējuši kaut ko jēdzīgu. Varbūt ir kāds vienkāršs paņēmiens, teiksim, dulnuma lapu vienlī­dzīga sadalīšana — sava veida dulnuma lapu visisms. Protams, tas jau būtu pēdējais, ko varētu darīt. Lai neaizietu bojā, viņiem jāatgriežas labākos laikos, jāaizliedz dulnumkopība, jāatjauno lauksaimniecība un rūpniecība. Bet kas to darīs? Vajag pārāk daudz spēka, stingrības un noteiktības, lai no dzīvniekiem vai kukaiņiem kļūtu par cilvēkiem. Es kļuvu tāds pats pesimists kā Mazais Skorpions.

Atnāca Lielais Skorpions. Viņš bija stipri novājējis kopš tā laika, kad ieradās pilsētā, taču šķita viltī­gāks un nelietīgāks. Viņa priekšā es necentos izplūst laipnībās.

— Kāpēc aicināji?

— Tā vienkārši gribējās aprunāties.

Droši vien būs kaut ko izdomājis. Atkal izjutu tādu pretīgumu, ka pat biju noskaņots atteikties no jautājumiem, kurus grasījos viņam uzdot.

Pamazām ieradās viesi; es nevienu nepazinu — viņi nebija līdzīgi parastajiem kaķiešiem. Visi mani dēvēja par veco draugu. Es pietiekami neceremoniāli paziņoju, ka esmu atlidojis no Zemes un man nav bijis gods ar viņiem draudzēties, taču viņi mierīgi pacieta aizrādījumu un turpināja mani saukt par veco draugu.

Atnāca vairāk nekā desmit viesu. Man bija lai­mējies — visi bija politiķi.

Pēc mana pavirša skatījuma viņus varēja sadalīt trijās grupās. Pie pirmās grupas, kurā gados visve­cākie, bija pieskaitāms Lielais Skorpions. Viņi mani sauca par draugu ļoti nepiespiesti, tomēr ar neap­mierinātības pieskaņu. Tie bija, kā Mazais Skorpions teiktu, vecie lapsas. Otrās grupas locekļi, gados jau­nāki, pret mani izturējās ar degsmi, kurā tomēr jau­tās iedomība, viņi visu laiku bezjēdzīgi smējās. Va­rēja just, ka viņi apguvuši veco lapsu paņēmienus, taču nepilnīgi. Trešā — pati jaunākā grupa vārdus «vecais draugs» izrunāja nedabiski un kautrīgi.Vi­ņus īpaši reklamēja Lielais Skorpions:

— Sie draugi tikko no t u r i e n e s.

Es īsti nesapratu viņu, taču drīz aptvēru, ka «no turienes» nozīmē — no speciālas skolas, institūta. Tie bija iesācēji politikā, un es nolēmu paskatīties, kā viņi izturēsies pret vecajiem lapsām.

Sākās mielasts — mans pirmais mielasts uz Marsa. Visi viesi nosēdās pie galda un sāka ēst dulnuma lapas. To es jau biju gaidījis, taču tālā­kais man bija jaunums.

— Šodien mēs apsveicam draugus, kuri tikko at­nākuši no turienes, —- Lielais Skorpions teica, — tāpēc viņiem tiek dotas tiesības izvēlēties prosti­tūtas.

Jaunie politiķi lepni pasmaidīja, piemiedza acis, atkal apjuka un sāka purpināt par visismu. Man kļuva sāpīgi, it kā es būtu zaudējis mīļu cilvēku. Un tas ir viņu visisms! Skolās tikko samācījušies jau­nus uzskatus, bet te putro visismu ar prostitūciju! Labi, nav ko ārdīties, jāpapēta.

Kad ieradās sievietes, visi atkal uzklupa dulnuma lapām. Jaunie politiķi, kuru fizionomijas zem vilnas bija piesārtušas, zagšus palūkojās uz Lielo Skorpi­onu. Viņš iesmējās:

— Izvēlieties, kungi, izvēlieties! Nav ko kautrē­ties!

Jaunekļi nogrāba katrs pa staigulei un devās uz apakšstāvu, kur Lielais Skorpions, nav šaubu, visu bija sagatavojis baudkārei.

Tikko viņi nozuda, saimnieks pamirkšķināja pali­kušajiem politikāņiem:

— Nu lūk, tagad, kad viņi ir prom, varam parunāt par lietu.

Izrādījās (kā es nojautu), viņš tik tiešām kaut ko perināja.

— Vai esat jau dzirdējuši? — Lielais Skorpions jautāja. Vecie nekādi nereaģēja uz viņa jautājumu; likās, ka viņi nodevās savas personas dziļai izpētei. Viens no gados jaunākajiem pamāja, taču, paskatī­jies uz pārējiem, tūlīt atmeta galvu un sāka lūko­ties augšup.

Es iesmējos. Viņi kļuva vēl nopietnāki, taču smīk­ņāja man līdzi — es taču biju ārzemnieks! Beidzot kāds vidējās paaudzes pārstāvis ierunājās:

— Kaut ko dzirdējām, bet nezinām, vai tas tiesa…

— Pats par sevi saprotams — tiesa! Mani kara­vīri jau cietuši sakāvi! — Lielais Skorpions ieklie­dzās, norūpējies, kā redzams, par to, ka tie bijuši tieši viņa kareivji. Visi klusēja, šoreiz ļoti ilgi un draudzīgi, tik tikko elpoja, it kā baidīdamies nāsīs sašūpot kaut matiņu …

— Kungi, varbūt uzaicināsim vēl dažas prostitū­tas? — Lielais Skorpions ieteica.

Politikāņi atdzīvojās:

— Protams, protams! Bez sievietēm neko neizdo­māsi! Sauciet!

Atkal atnāca ielasmeitas, vīrieši atdzīvojās, saule slīdēja uz rietumiem, bet par politiku tā neviens arī neieminējās.

— Paldies par cienastu! Līdz rītam! — viesi ru­nāja, aizvedot sev līdzi ielasmeitas. Viņiem pretim virzījās jaunekļi — ne vairs ar sarkanām, bet gan pelēkzaļām fizionomijām. Viņi pat paldies nepateica, tikai kaut ko murmināja par visismu.

«Viņiem, iespējams, radušās kādas domstarpī­bas,» es nodomāju. «Lielais Skorpions, cietis zau­

dējumus, lūdza palīdzību, bet viņam atteica. Ja es pareizi nojautu, nekas traģisks nav noticis.» Taču Lielais Skorpions izskatījās noraizējies, un pirms aiziešanas es tomēr pajautāju, kāpēc viņa karavīri cietuši^ zaudējumus.

— Ārzemnieki iebrukuši!