Vidusskolā mēs atkal jutāmies kā meitenītes. Vecāko klašu skolnieces raudzījās uz mums no augšas. Un ne tikai nievājoši izturējās, pat atklāti mūs izsmēja: gadījās — noķēra kādu un sāka spēli «Līgavainis un līgava». Mēs mulsām, taču bijām apmierinātas: mums patika šī mīlestības spēle. Tagad mēs bijām līdzīgas puķēm, kuras no siltumnīcas pārdēstītas laukā. Taču sirdī iezagās trauksme. Mūs pārņēma kaut kas jauns, spēcīgs. Mēs atkal sevi uzskatījām par pieaugušām. Mūs mocīja kādas neap- jaušamas vēlēšanās, žēlums pret sevi. Mēs sākām interesēties par kino. Kinovaroņu ilgie skūpsti izraisīja neskaidrus minējumus.
Man tas bija zelta laiks. Mēs vairs nebijām tik naivas un drosmes ziņā pārspējām pat vecāko klašu audzēknes. Mūsu klātbūtnē mazuļi neuzdrošinājās pat iepīkstēties. Pārmantojušas no vecāko klašu skolniecēm ne vienu vien nelāgu paradumu, mēs tomēr nebaidījāmies no skolotājiem, kā tas parasti notiek ar jauniņajām, un daudz ko uzdrošinājāmies. Vecāko klašu skolnieces nebija tik pārsteidzīgas kā mēs. Mēs darījām visu, kas ienāca prātā, bijām nekaunīgas, ķildīgas, neciešamas, no rīta līdz vakaram klačojā- mies, izaicinoši smējāmies un lējām viltus asaras. Apkārtējiem par neapmierinātību es bieži zaudēju pašsavaldīšanos. Pat to, kas man patika, darīju pa roku galam, bet, ja darbs mani neinteresēja, ignorēju to, nevienam neko nepaskaidrodama. Ar gadiem es kļuvu vēl untumaināka un nekautrīgāka, droši atsaucos uz zēnu aplidošanu. Katrai no mums bija savs pielūdzējs, taču viņu parādītā uzmanība jau nieks vien bija: pielūdzēji tikai satrauca mūsu sirdis, deva vielu pārrunām, modināja mūsos interesi par mīlestības filmām. Kad mūsu mājās parādījās vīrietis — radinieks vai kāds no draugiem —, labākajā gadījumā es viņam parādīju mēli vai paraustīju piecus, nesakot ne vārda. Vai te varēja runāt par kaut ko nopietnu? Es zināju, ka uzvedos necienīgi, nepieklājīgi, taču neko nespēju darīt. Cilvēks uzreiz nekļūst nobriedis — to es sapratu pēcāk. Un tomēr tas bija laimīgs laiks. Bezrūpīgi pagāja dienas. Es dzīvoju kā koks tropu joslā, kur cauru gadu ir pavasaris.
Mans deguntelis joprojām lūkojās uz pasauli no augšas. Mācības? Nevar sacīt, ka es biju pēdējā skolniece, bet ne augstāk par viduvējo. Bērnībā glaimoja, kad mani uzskatīja par gudru. Bet vidusskolā, īpaši otrajā un trešajā mācību gadā, mani vairs nepriecēja skolotāju uzslavas. Visā pārējā es nezaudēju vēlmi kļūt pirmā. Tos, kuri tiecās pēc panākumiem un ieguva slavu, es neieredzēju. Es uzskatīju par vajadzīgu atklāt savas spējas skolā. Lai tur iegūtu ievērību, pietiek ar zubrīšanos, nevajag īpaša prāta. Bet vai vērts tādēļ zaudēt laiku? Ko gan var dot daži vingrinājumi vai domraksti? Maniem vecākiem nebija nekādas vajadzības pēc manas izglītības — pietiek ar to, ka esmu skaista. Avīzēs nereti parādījās manas fotogrāfijas ar parakstu: «Talantīga skolniece, skaistule». Un tālab nebija vajadzīga nekāda uzcītība. Es līdzīgi papīra pūķim lidoju augstu mākoņos, un lejā esošie varēja jūsmot par mani. Saules staru apspīdēta, es spēlējos ar pavasara vēju.