Piezīmes par kaķiešu pilsētu

14

Mēs ar māmiņu nevarējām satikties, un manā sirdī novīta mīlestība — tā no pavasara salnas iet bojā ziedi. Es uzcītīgi nodarbojos ar glītrakstīšanu, pārrakstīdama direktorei visādas blēņas. Man va­jadzēja vismaz kaut ko darīt — es tak ēdu svešus rīsus. Pretstatā savām klasesbiedrenēm, kuras cau­rām dienām pļāpāja par to, ko kura ēd, kā ģērbjas, ko runā, es noslēdzos sevī, mans draugs bija mana ēna. Manā sirdī neviena nebija, jo nevienam par mani nebija nekādas daļas. Es pati sevi mīlēju un žēloju, uzmundrināju un vainoju; es sevi iepazinu itin kā svešu cilvēku. Vismazākās pārmaiņas mani gan biedēja, gan priecēja, gan mulsināja. Es iztu­rējos pret sevi kā pret maigu ziediņu un varēju domāt tikai par pašreizējo, es neuzdrošinājos sap­ņot par nākotni. Es zaudēju jebkuru priekšstatu par laiku un atcerējos to tikai tad, kad pienāca dienvidus vai vakars un mani sauca pie galda; man nebija ne laika, ne cerību, es it kā nemaz neeksistēju šajā pasaulē. Atceroties māti, es sapratu, ka neesmu vairs bērns. Es negaidīju kā citas mana vecuma biedrenes brīvlaiku, svētkus, Jaungadu. Kas man ar tiem bija kopīgs? Bet es sapratu — kļūstu pie­augusi un pēc kāda laika radīsies jaunas rūpes un nemiers. Es jutu, ka topu daiļāka, un tas mani mazliet mierināja; pirmo reizi visā šajā laikā pa­rādījās kaut kas tāds, kas mani cēla manis pašas acīs. Sākumā tas mani priecēja, vēlāk — skumdi­nāja. Kamēr neatnāca bēdas, es biju lepna — trū­cīga, bet skaista! Tas tomēr biedēja mani: māmiņa arī bija diezgan glīta.