Piezīmes par kaķiešu pilsētu

SAULES GAISMA

1

Kad atceros bērnību, man prātā puķe — liels, skaists pumpurs uz tieva stiebriņa. Siltajos pava­sara saules staros tā atver savas brīnišķīgās sārtās ziedlapiņas, atsegdama zeltītu viducīti. Sis zieds esmu es pati. Dažkārt es skumu, taču skumjas bija gaisīgas kā rītausma. Ausma ir daiļa kā saule, taču ne tik spoža. Manas bērnības mākoņainās dienas es atceros neskaidri. Jā, debesis reizēm satumsa — un sāka līt. Taču arī no šiem mirkļiem man atmiņā pa­likušas burvīgas varavīksnes, sienāži, kuri lēkā pa ūdeni, un pērlainām lāsēm klāti ziedi. Būdama vēl bērns, es apjautu savu daiļumu un pievilcību. Es biju gudrāka par vienaudžiem, pareizāk sakot, man bija dota iespēja būt gudrākai. Neko īpašu darīt es nemācēju, un kālab gan man vajadzētu to mācīties? Tomēr tiku daudzināta par gudru. Jādomā, tāpēc, ka manā vietā visu darīja citi, man atlika tikai vārdu bilst. Man pietika prāta, lai citus piespiestu strādāt

savā labā, bet pēc tam plūktu sveša darba augļus. Man apkārt bija par mani zemākas kārtas ļaudis, tāpēc visi man pakļāvās un šķita dumjāki par mani — ko gan es varēju no viņiem gaidīt? Pārā­kums ieņemamajā stāvoklī deva apziņu ari par prāta pārākumu. Taču es nevēlējos par to domāt: es ti­cēju, ka tik tiešām esmu ļoti gudra. Es ne vien go­zējos saules gaismā. Es pati biju kā maza saulīte, kas izstaro burvīgus, siltus starus. Es pati radīju spozmi.

2

Mani vecāki un brāļi bija par citiem gudrāki un pārāki. Bet ari viņi nespēja man līdzināties. Tēvam bija tikai viena tāda meita, brāļiem bija tikai viena tāda māsa. Viņi mani uzskatīja par dārgumu, ko sūtījušas debesis. Pat vecākiem bija man jāpakļaujas. Man vienmēr izrādījās taisnība. Un, ja es pēkšņi paklupu līdzenā vietā, viņi tūlīt gribēja sodīt vai­nīgo — zemi. Man tikai vajadzēja pasacīt, ka ābols man iekodis lūpā, lai viņi tūdaļ korī sāktu lamāt draņķīgo augli. Taču es neizjutu nekādu pateicību — visiem vajadzēja mani klausīt. Sajā pasaulē visam bija jābūt tā, kā es gribēju.

3

Manās atmiņās bērnība saistās ar maigu saules gaismu; tā ir vējā līgojošs daudzkrāsains zieds. At­ceros, reiz es saslimu, nebija jau nekas nopietns. Bet slimības dēļ mani vēl vairāk lutināja. Slimība man sagādāja vieglas, saldkairas ciešanas un apkār­tējo īpašu mīlestību. Līdz šim laikam atceros caur­spīdīgās ledenītes, kas rūgto mikstūru padarīja gan­drīz vai patīkamu. Slimības laikā mani loloja kā siltumnīcas stādu, kurš ir sevišķi burvīgs savā traus- lumā.

Iestāšanās skolā ir visai nozīmīgs notikums cil­vēka dzīvē. Skolas gados var būt skaudri brīži, taču vecāki mani tā mīlēja un skolotāji lutināja, ka es atceros tikai savas uzvaras. Jau pamatskolā es ap­zinājos savu pārākumu. Nejuzdama biklumu, svešu cilvēku klātbūtnē es dziedāju, dejoju. Mani tērpi bija visskaistākie, mani panākumi — visspožākie. Rei­zēm es nevarēju tikt galā ar kādu uzdevumu, tad, protams, to paveica kāds no mājiniekiem, un pati augstākā atzīme tika man. Par panākumiem mācī­bās es pastāvīgi saņēmu uzslavas ne tikai no vecā­kiem, bet ari no pazīstamiem. Bieži vien man bija tas gods nest līgavas šķidrautu vai grozu ar zie­diem. Es iemācījos kustēties nesteidzīgi, skatīdamās uz kurpju purngaliem, tā izjūtot, kā tvīkst mani jau tā sārtie vaigi. Gan manas rotaļlietas, gan rakstām­piederumi — viss liecināja par to, ka es dzīvoju bagātībā. Es biju pārlieku lepna, taču, starp citu, tas mani netraucēja būt devīgai — pasniegt dāvanu tam, ko ļoti mīlēju. Dusmās es spēju izsvaidīt un sadauzīt, vienalga, ko, — lai visi zina manu dabu.