Piezīmes par kaķiešu pilsētu

5

Es gulēju vienā gulēšanā, iespējams, būtu iemi­dzis uz mūžiem, ja mušas nebūtu traucējušas. Starp citu, lūdzu piedošanu: es nezinu, kas tie par kukai­ņiem. Tie vairāk atgādina mazus, zaļganus taure- nīšus, tādi brīnumaini jauki kukainīši, taču vēl ne­špetnāki par mūsu mušām. Uz Marsa to ir ļoti daudz, papurināsi roku — un no tās aizlidos vesels bariņš dzīvu, zaļganu ziedlapiņu.

Locekļi notirpa, jo es visu nakti nogulēju uz ze­mes: kaķcilvēki droši vien neko nezina par gultām.. Ar vienu roku atgaiņādams mušas, ar otru kasīda­mies, es aplūkoju savu patvērumu. Patiesību sakot, nebija ko skatīt. Par gultu kalpoja grīda — tātad izpalika svarīgākais guļamistabas elements. Es ce­rēju atrast mazgājamo bļodu, jo pa dienu un nakti biju caur un cauri noplūdis sviedriem. Neveiksmīgi. Ja jau te nebija mantu, nācās pētīt sienas. Tās bija celtas no māla, bez jebkādiem izrotājumiem. Būda atgādināja ar sienām norobežotu smirdīga gaisa tvertni. Vienā sienā bija apmēram metru augsts caurums, kas kalpoja par durvīm, lielas nepiecieša­mības gadījumā — arī par logu.

Laime, ka mana pistole nebija pazudusi. To labi noslēpis, es izlīdu pa caurumu un tūlīt sapratu — te logi nav vajadzīgi. Būda atradās mežā — droši vien tajā pašā, kuru es redzēju jau vakarvakarā. Koku lapas auga blīvi, caur tām nejaudāja izlauz­ties pat visspožākā gaisma, turklāt šeit saules stari izkliedējās pelēkajā, nekustīgajā gaisā.

Meklēdams kādu strautiņu vai grāvi, es lūkojos apkārt, taču visriņķī bija lapas, drēgnums un smir­doņa.

Tomēr nē! Zem kāda koka sēdēja kaķcilvēks. Viņš, protams, mani sen bija ieraudzījis, tikko uztvēra manu skatienu, metās kokā un pazuda lapotnē. Tas mani saniknoja. Vai tā uzņem ciemiņus: ne ēdiena, ne dzēriena, smirdīga istaba vien?! Es varēju sevi uzskatīt par viņa viesi, jo viņš pats mani atveda uz šejieni. Nolēmis iztikt bez ceremonijām, es uz­kāpu kokā pēc saimnieka un, ieķēries lielā zarā, kura lapotnē viņš slēpās, sāku to šūpot. Kaķcilvēks izgrūda kaut kādu skaņu, es to nesapratu, tomēr pārstāju zaru purināt. Viņam nebija kur bēgt, un viņš, ausis pieglaudis kā iekulstīts runčuks,- sāka lēnām laisties lejup.

Es iebāzu pirkstu sev mutē, izstiepu kaklu un vai­rākas reizes nočāpstināju lūpas, paskaidrodams, ka gribu ēst un dzert. Atbildes vietā viņš norādīja uz koku. «Varbūt viņš iesaka man ēst augļus?» es nodomāju, filozofēdams, ka kaķcilvēks neēd rīsus.

Taču zaros nebija augļu. Pa to laiku kaķcilvēks at­kal uzlīda kokā, uzmanīgi norāva dažas lapas, pa­ņēma tās zobos un, norādīdams uz lapām un mani, tikpat uzmanīgi nokāpa no koka.

Kad viņš konstatēja, ka šis lopiskais ēdiens mani nemaz neieinteresē, viņa seja nelāgi pārvērtās, iespējams, no dusmām. Kāpēc viņš dusmojas, es nevarēju izprast, bet viņš droši vien nevarēja ap­jēgt, kāpēc es neesmu apmierināts. Ja šī klusējošā polemika turpinātos, domāju, tā neko labu nedotu.

Es nolēmu pakļauties, tāpēc pametu ar pirkstu, ierosinādams, lai viņš pats man iedod lapas. Viņš atkal, kā man šķita, neko nesaprata. Manas dusmas nomainīja šaubas: varbūt manā priekšā ir sieviete, varbūt arī uz Marsa vīrieši un sievietes mēģina sa­ieties, viens otram netuvojoties? [1] varbūt šeit šīm normām — pat izsacīt bail — pakļautas visu cil­vēku savstarpējās attiecības? (Pēc dažām dienām mans minējums apstiprinājās.) Labi, nav jēgas ķil­doties ar to, kuru tu nesaproti. Es noplūcu lapas un droši vien instinktīvi, pēc ieraduma tās apslau­cīju ar roku. Manas rokas bija netīras un asiņainas. Pēc tam nokodu lapas kriksīti un biju pārsteigts par patīkamo smaržu un sulīgumu. No manas mutes nopilēja sula, un kaķcilvēks, kā gribēdams uztvert lāses, sakustējās. «Sīs lapas varētu būt dārgas,» es nodomāju. «Kāpēc viņš tā trīc par vienu lapu, ja visapkārt ir vesels mežs? Te viss ir tik dīvains!»

Apēdis vienu pēc otras divas lapas, es sajutu galvā reiboni. Smaržīgā sula it kā plūda pa visu ķermeni, to pildīdama ar tīksmīgu gurdenumu.

Iegribējās gulēt, tomēr es neiemigu. 5ajā apdulli­nošajā dulnuma ezerā slēpās uzbudinājuma piliens, līdzīgs alkohola reibumam. Man rokā bija vēl viena lapa, taču es nespēju pacelt roku. Smieda­mies par savu bezspēcību (nezinu, vai šie smiekli atspoguļojās manā sejā), es atspiedos pret koku, aizvēru acis un pašūpoju galvu. Acumirkli reibums izzuda, tagad mans ķermenis, katra tā šūna smējās. Bads un slāpes pazuda kā nebijuši, mazgāties vairs negribējās: netīrumi, sviedri un asinis mani vairs neapgrūtināja.

Mežs likās gaišāks, pelēkais gaiss vairs nebija ne auksts, ne smacīgs, bet tieši man piemērots; zaļie koki ieguva tādu kā maigi dzejisku burvību. Drēgno smirdoņu nomainīja spēcīgs, salds aromāts, līdzīgs nobriedušas melones smaržai. Nē, tomēr tā nebija lieglaime, bet gan apbrīnojams reibums. Divas la­pas mani piepildīja ar noslēpumainu spēku, un Marsa pelēkajā gaisā es jutos kā zivs ūdeni.

Es notupos. Agrāk es nekad tā nesēdēju, bet ta­gad uzskatīju, ka šī ir visērtākā poza pasaulē. Pēc tam sāku rūpīgi aplūkot savu maizes devēju. Mana nepatika pret viņu mazinājās, viņš kļuva gandrīz simpātisks.

Izrādījās, kaķcilvēks nav parasts liels kaķis, kas staigā uz pakaļējām ķepām un valkā apģērbu. Nē, tieši apģērba viņam nebija. Es iesmējos un arī novilku kreklu un noāvu kurpes: ja nav auksti, kā­pēc man uz savas miesas jāstaipa šie kankari? Taču bikses es atstāju — ne jau kaunīguma vai pistoles dēļ (to parocīgi nēsāt pie siksnas), bez kabatām dzīvojot, varēja pazust sērkociņi. Nebija taču iz­slēgta iespējamība, ka kaķcilvēki man atkal uzliks važas.

Tātad viņš bija kails, un es skaidri redzēju ga­renu, tievu rumpi un īsas ekstremitātes ar īsiem pirkstiem (nav brīnums, ka kaķcilvēki ātri skrien, bet lēni strādā; es atcerējos, cik viņi ilgi sēja mani). Kakls normāls, bet ļoti kustīgs, galva spēj pagriez­ties bezmaz par simt astoņdesmit grādiem. Seja liela, acis pilnīgi apaļas, ļoti zemu novietotas, virs tām ir plata piere ar tikpat īsu vilnu kā galvvidū. Deguns un mute saplūduši kopā ne tik skaisti kā kaķim, bet rupji — kā cūkai. Ausis ir maziņas, sa- slējušās. Rumpis apaļīgs (uz tāda laikam gan ērti sēdēt jāteniski), noklāts ar plānu un spīdīgu pelē­kas krāsas vilnu, kura no tālienes atgādina zaļganu putna apspalvojumu. Uz vēdera astoņi melni pun­ktiņi — pupiņi. Kāda ir kaķiešu iekšējā uzbūve, es nezinu līdz pat šim laikam.

Mana jaunā paziņas kustības šķita palēninātas, taču patiesībā tās bija ļoti izveicīgas, tālab ne reizi es nevarēju iepriekš paredzēt viņa nodomu. Vienī­gais, ko es viņā noteikti konstatēju, bija sakāpināta aizdomība. Viņa rokas un kājas ne mirkli nebija mierā, turklāt kājas viņš kustināja tikpat žigli kā rokas. Tausti viņš droši vien izmantoja vairāk nekā citas sajūtas: te viņš patausta, tur paberzē vai vien­kārši pieskaras. Vārdu sakot, viņš atgādina rosīgu skudru.

Kāpēc viņš mani atveda uz šejieni, bez tam vēl pamieloja ar lapām? Man ļoti gribējās viņam pajau­tāt — bet kādā veidā? Valodu es taču nepratu.