Piezīmes par kaķiešu pilsētu

17

Manu sirdi bēdas grauza kā tārps — es nespēju nomierināties, neredzējusi māmiņu. Tieši šajā laikā nomainīja skolas direktori. Direktore teica, ka man vajagot par sevi padomāt, viņa esot barojusi mani un devusi pajumti, taču nevar galvot, ka jaunais direktors darīšot to pašu. Es saskaitīju savu naudu — pavisam kopā divas juaņas, septiņi mao un vēl daži vara sīknaudas gabali. Šīs naudas pie­tiktu pirmajām dienām, lai nenomirtu badā, bet kurp man iet? Es nedrīkstēju sēdēt rokas klēpī salikusi un sērot, vajadzēja kaut ko izdomāt. Pirmā doma bija uzmeklēt māmiņu. Bet vai viņa varēs mani ņemt pie sevis? Ja nu ne? Ar savu atnākšanu es izraisīšu raušu tirgotāja neapmierinātību, māmiņai klāsies ļoti smagi. Man jādomā par viņu — viņa ir mana māte, kaut arī trūkums mūs ir izšķīris. Es domāju, domāju un nolēmu neiet. Jāprot pašai tikt galā ar savām bēdām. Bet kā? Es nevarēju izdomāt. Es sa­pratu, ka pasaule ir pārāk maza, lai tajā man at­rastos patvērums vai mierinājums. Suņi bija laimī­gāki par mani — viņi varēja gulēt uz ielas; cilvē­kiem neklājas gulēt uz ielas. Jā, es esmu cilvēks, bet cilvēkam var klāties sliktāk nekā sunim. Ja es neaiziešu, nav zināms, kā pret mani izturēsies jau­nais direktors. Es nevarēju gaidīt, kamēr man parā­dīs durvis. Bija pavasaris. Bet es nejutu tā siltumu, es tikai redzēju puķu plaukumu un lapu sazaļošanu. Sarkanie ziedi bija tikai sarkani ziedi, zaļās lapas — tikai zaļas lapas, es atšķīru krāsas, bet tam visam nebija nekādas jēgas — pavasaris bija auksts un nedzīvs, tas neatdzīvināja manu sirdi. Es negribēju raudāt, taču asaras tecēja pašas.

18

Es gāju meklēt darbu. Māmiņu es nemeklēju, pati vēlējos nopelnīt iztiku un negribēju būt atkarīga ne no viena. Divas dienas es izgāju cerību pilna, bet atgriezos noputējusi un asaraina. Man nebija darba. Tikai tagad es īsti sapratu māmiņu un no sirds viņai piedevu. Viņa kaut vai mazgāja smirdīgās ze­ķes, bet es nevarēju pat tādu darbu atrast. Ceļš, kuru izvēlējās māmiņa, bija vienīgais iespējamais. Skolā ieaudzinātās iemaņas un tikumi izrādījās ne­vienam nevajadzīgi, tie derēja paēdušajiem un brī­vajiem cilvēkiem. Manas skolasbiedrenes pat iedo­māties nespēja, ka man ir tāda māte; viņas smējās par pērkamajām sievietēm; jā, viņas varēja smie­ties — viņas bija paēdušas. Es gandrīz izlēmu: ja radīsies cilvēks, kas man dos ēst, es visu darīšu viņa labā; māmiņa taču arī spēja pakļauties. Es negribēju mirt, kaut arī domāju par to; nē, es gribēju dzīvot. Es biju jauna, skaista, un man va­jadzēja dzīvot. Sajā negodā es nebiju vainojama.

19

Tikai iedomājoties par to vien, man jau šķita, ka esmu atradusi sev darbu. Es uzdrošinājos pastaigā­ties pagalmā, kad tumši zilajās, skaidrajās debesīs karājās pavasarīga mēness sirpis. Es nevarēju beigt

viņā noskatīties. Spīguļojošā sirpja maigā gaisma lija pār vītolu; vējiņš atnesa puķu smaržu un kus­tināja zariņus; to trīsošās ēnas te parādījās uz ap­gaismotās sienas, te pazuda; blāva gaisma, vieglas ēnas — visniecīgākā vēja pūsmiņa visu modināja no sapņa. Drusciņ zemāk par mēness sirpi, virs vītola, gluži kā laumas smejošās acis, spīdēja divas zvaigznes. Tās skatījās gan uz mēness sirpi,- gan uz zaru šūpošanos. Pie sienas auga kāds koks, pie­bērts baltiem ziediem. Blāvā mēness gaismā "kokam viena puse šķita apsnigusi, otra puse ēnā nebija saskatāma. «Mēness sirpis — lūk, manu cerību sā­kums,» es nodomāju.