Piezīmes par kaķiešu pilsētu

18

Es gāju meklēt darbu. Māmiņu es nemeklēju, pati vēlējos nopelnīt iztiku un negribēju būt atkarīga ne no viena. Divas dienas es izgāju cerību pilna, bet atgriezos noputējusi un asaraina. Man nebija darba. Tikai tagad es īsti sapratu māmiņu un no sirds viņai piedevu. Viņa kaut vai mazgāja smirdīgās ze­ķes, bet es nevarēju pat tādu darbu atrast. Ceļš, kuru izvēlējās māmiņa, bija vienīgais iespējamais. Skolā ieaudzinātās iemaņas un tikumi izrādījās ne­vienam nevajadzīgi, tie derēja paēdušajiem un brī­vajiem cilvēkiem. Manas skolasbiedrenes pat iedo­māties nespēja, ka man ir tāda māte; viņas smējās par pērkamajām sievietēm; jā, viņas varēja smie­ties — viņas bija paēdušas. Es gandrīz izlēmu: ja radīsies cilvēks, kas man dos ēst, es visu darīšu viņa labā; māmiņa taču arī spēja pakļauties. Es negribēju mirt, kaut arī domāju par to; nē, es gribēju dzīvot. Es biju jauna, skaista, un man va­jadzēja dzīvot. Sajā negodā es nebiju vainojama.