Piezīmes par kaķiešu pilsētu

28

Pastāvīgi mani apdraudošā melnā ēna pietuvo­jās vēl par soli. Kad no tās slēpies, izrādās — tā tev ir vēl tuvāk. Es nenožēloju, ka aizgāju no darba, taču mani baidīja šī melnā ēna. Es varēju sevi pār­dot kādam vienam vīrietim. Pēc tā gadījuma es ļoti labi sapratu vīrieša un sievietes savstarpējās attiecī­bas. Tiklīdz sieviete kaut mazliet atmaigst, vīrietis to jūt un panāk savu. Viņu interesē tikai miesa, un, kamēr viņam tā vajadzīga, tev ir ēdiens un apģērbs; pēc tam viņš, iespējams, sāks tevi sist un lamāt vai arī pārstās maksāt. Tā sieviete pārdod sevi; reizēm tas ir tīkami — kā man toreiz. Izpriecas straujumā tu runā maigus vārdus, taču šis brīdis paiet — un tu jūti sāpes un pazemojumu. Atdodoties vienam vī­rietim, vēl spēj izteikt mīļus vārdus; kad pārdodies visiem, esi zaudējusi pat to. Māmiņa man neteica šādus vārdus. Var baidīties vairāk vai mazāk; es nevaru paklausīt «pirmā numura» padomam — viens vīrietis man iedveš mazākas bailes. Jā, un vispār arī tajā pirmajā reizē es nedomāju pārdoties. Man vī­rietis nebija vajadzīgs, man vēl nebija divdesmit gadu. Sākumā es domāju, ka ar viņu būs intere­santi; kas to varēja zināt, ka tad, kad mēs palik­sim vieni, viņš pieprasīs tieši to, no kā es baidījos? Jā, toreiz es tīri vai atdevos pavasara vējam, bet viņš to izmantoja un pēc tam izmantoja manu ne­ziņu. Viņa medainās runas ieaijāja sapņos; sevi at­guvusi, es izjutu tukšumu: tas bija tikai sapnis, man palika ēdiens un dažas kleitas. Es vairs netai­sījos tā pelnīt iztiku, taču ēdiens — tā ir īstenība, ēdienu vajag nopelnīt. Bet, lai iegūtu naudu, sievie­tei jāsamierinās ar to, ka viņa ir sieviete un tirgo­jas ar sevi!

Vairāk nekā mēnesi es nevarēju atrast darbu.

29

Es satiku dažas skolasbiedrenes: viena daļa mā­cījās koledžās, citas sēdēja mājās un neko nedarīja. Taču es viņas neapskaudu un jau ar pirmajiem vār­diem jutos pārāka. Skolā es biju dumjāka par vi­ņām, tagad viņas atklāja savu dumjību. Viņas vēl dzīvoja kā sapņos. Visas viņas izrādīja savu bagā­tību kā preces pārdotavā. Viņu acis ložņāja ap jau­niem vīriešiem tā, it kā viņi sacerētu mīlas dzeju. Man bija jāsmejas. Starp citu, man vajadzēja viņām pie­dot: viņas bija paēdušas, bet paēdušie tikai par mīlestību vien domā. Vīrieši un sievietes auž tīklus un ķer viens otru: kuriem vairāk naudas, tiem lie­lāki tīkli, tajos uzreiz iekļūst vairāki upuri, bet pēc tam viņi no tiem nesteidzoties izvēlas vienu. Man nebija naudas, nebija pat mājvietas. Man vajadzēja ķert bez tīkliem vai arī pašai kļūt par upuri; es sa­pratu vairāk nekā manas skolasbiedrenes, man bija lielāka pieredze.

30

Reiz es sastapu to mazo sievieti, kas bija līdzīga porcelāna lellei. Viņa man pieķērās tā, it kā es būtu viņai vistuvākais cilvēks. «Jūs esat laba! Laba! Es nožēloju,» viņa ļoti dedzīgi un gaužām apjukusi teica. «Es lūdzu jūs atstāt viņu,» viņa šņukstēja, «bet iznāca sliktāk. Viņš atrada citu — vēl skais­tāku, aizgāja un neatgriezās.» Pēc sarunas ar viņu es uzzināju, ka viņi apprecējušies aiz abpusējas mī­lestības, viņa pat tagad ļoti mīlot viņu, bet viņš aiz­gājis. Man bija žēl šīs mazās sievietes — arī viņa dzīvoja sapņos un ticēja mīlestības svētumam. Es viņai jautāju, ko viņa domā darīt; viņa sacīja, ka no­lēmusi viņu atrast, lai notiktu kas notikdams. «Bet ja viņu neatradīsiet?» es jautāju. Viņa iekoda lūpā: viņa galu galā ir sieva, un viņai ir vecāki, viņa nav brīva! Izrādījās, ka viņa mani pat apskauž — es neesmu ne no viena atkarīga. Mani vēl apskauž — kā lai nesmejas! Esmu brīva — smieklīgi! Viņai ir ēdiens, bet man — brīvība; viņai nav brīvības, bet man nav ēdiena; mēs abas esam sievietes.